Aizkraukles vēstures un mākslas muzejā 4. martā atklāja izstādi “Mūžīgais latviešu karavīrs”. Tajā esam ietvēruši mūsu bagātīgos krājumus par novadnieku sarežģītajām un traģiskajām kara gaitām kopš XX gadsimta sākuma.
Aizkraukles vēstures un mākslas muzejā 4. martā atklāja izstādi “Mūžīgais latviešu karavīrs”. Tajā esam ietvēruši mūsu bagātīgos krājumus par novadnieku sarežģītajām un traģiskajām kara gaitām kopš XX gadsimta sākuma.
Strēlnieks zelta vērtībā
Tie ir leģendārie latviešu streļķi, par kuriem savulaik Itālijas laikrakstā rakstīja: “Cik vērts viens latviešu strēlnieks? Tik, cik pats sver zeltā.” Bet kāds Eiropas valstsvīrs, izlasījis ziņojumu par strēlnieku kaujām, secināja: “Jauna valsts ir dzimusi.”.
Kopš nodibināta Latvijas Republika, svinam tās izkarotāju godadienu — Lāčplēša dienu. Iepriekšējās paaudzes par lāčplēšiem sauca ne tikai ar šo ordeni apbalvotos, bet visus, kuri piedalījās brīvības cīņās. Arī šajā izstādē viņi netiek šķiroti. Tik dažādas, tik samezglojušās bijušas latviešu vīru kara gaitas. Tāpat kā iepriekšējos gadsimtos, arī divdesmitajā mūsējie cīnījās, gan aizstāvot savu dzimteni, gan pret ārējiem ienaidniekiem, gan citu tautu armijās ārpus savas dzimtenes robežām. Vēsturnieks E. Andersons apkopojis ziņas, ka “atbrīvošanās kara laikā Latvijas armija bija zaudējusi 3046 vīrus. Pirmajā pasaules karā latvieši zaudēja ap 35 000 karavīru, krievu pilsoņu karā — vismaz 28000 dzīvību”.
Tikko iznākušajā grāmatā “Latvijas vēsture XX gadsimtā” rakstīts: “Latviešu strēlnieku gaitas padomju Krievijā ir gan heroizētas, gan kritizētas. Kritiķi uzsver, ka tās bijušas cīņas par svešām interesēm, bezjēdzīgas un pat noziedzīgas. Neapšaubāma ir latviešu strēlnieku izcilā nozīme Oktobra apvērsumā un Krievijas pilsoņu karā, atzīstot strēlniekus kā zināmu vēsturisku fenomenu. Tomēr nav pamata absolutizēt šos viedokļus, aizmirstot vēsturisko, sarežģīto realitāti, aizmirstot, ka daļa strēlnieku Sarkanajā armijā necīnījās, tūkstošiem paguva cīnīties gan cara, gan Sarkanajā, gan neatkarīgās Latvijas armijā, un ievērojams skaits strēlnieku virsnieku cīnījās padomju varas pretinieku rindās.” Visu iepriekš rakstīto pierāda izstādes “Mūžīgais latviešu karavīrs” varoņu likteņgaitas.
Dien četrās armijās
Pēteris Lapainis no Aiviekstes pagasta savā mūžā paguvis dienēt četrās armijās, karot četros karos, saņemt sešus augstus karavīra apbalvojumus: Jura krustu par cīņām pie Ložmetējkalna, Sarkanā karoga ordeni par cīņām pie Caricinas, Lāčplēša kara ordeni par cīņām Latgalē, Dzelzs krustu par cīņām pie Volhovas, bet Triju Zvaigžņu ordeni un Viestura ordeni par kalpošanu Latvijas Republikas armijā. P. Lapainim nācās rūpēties arī par Ļeņina apsardzi Kremlī. Viņš atceras, kā boļševiku vadonis viņu turējis pie šineļa pogas un skaidrojis: “Ja jūs mums palīdzēsiet noturēties un uzvarēt tos kontrrevolucionāros ģenerāļus, tad mēs jums atļausim dibināt savu valsti.”
Mūža nogalē tuviniekiem rakstītajās vēstulēs P. Lapainis atceras visu savu dzīves gājumu, draugus un cīņubiedrus. Māsai Annai viņš raksta: “Visu mūžu esmu bijis godkārīgs — esmu vienmēr centies kaut kā izrauties citiem priekšā, vienalga, vai tas būtu mācībās, sportā, darbā vai sabiedriskajā dzīvē.” Un pats sev uzdod jautājumu: “Ar ko gan es būtu labāks par citiem? Varbūt ar to, ka esmu pamanījies ilgāk nodzīvot.” Pašam tomēr šķita, ka atzinības un apbalvojumi vairāk bijuši tikai sagadīšanās dēļ. Tāpēc mēdzis sevi dēvēt par “gadījuma karakalpu”. Jaunākajos laikos par sev atbilstošu šo apzīmējumu uzskatījis arī viņa māsas mazdēls Dainis Ivāns.
Mūsu novadā slaveni karavīri
Lāčplēša kara ordeņa kavalieris lidotājs Valdemārs Jakubovs no Valles savu militāro karjeru tāpat sāka cara armijā. 1919. gada vasarā viņš pārlidoja frontes līniju un padevās vāciešiem, bet pēc tam pārgāja jaunās Latvijas armijas karaspēkā. Uzdienēja līdz pulkvežleitnantam, 1930. gadā ieguva Latvijas aviatoru līgas labākā lidotāja balvu, bija Triju Zvaigžņu un Viestura ordeņa kavalieris.
Par latviešu gaitām Krievijas pilsoņu karā interesantas dokumentālas liecības muzejam uzdāvināja rakstnieks un publicists Jūlijs Juliāns. Tie ir vairāku nepublicētu grāmatu manuskripti par cīņām pie Kazaņas un Ziemeļu Taurijā.
Mūsu novads Latvijas Republikas armijai devis daudzus izcilus kara lietu speciālistus: ģenerāli Andreju Auzānu no Klintaines, augstākos virsniekus Jāni Brenneru no Mazzalves, Visvaldi Dūmu, Augustu Dzenīti, Teodoru Galdiņu, Kārli Lejiņu, Jāni Žīdu no Vietalvas un Odzienas, Emīlu Grapmani no Pļaviņām, Reini Gundaru no Stukmaņiem, Jāni Kažociņu no Aizkraukles, Kārli Rozenbergu, ģenerāli Jāni Lavenieku un Jorģi Zemitānu no Skrīveriem, Voldemāru Lejiņu no Sērenes u. c.
Audzināti par patriotiem
Diemžēl novada muzeja krājumā eksponātu klāsts par viņiem ir neliels. Okupācijas vara viņus nīda un sūtīja uz nāves nometnēm. Tuvinieki līdz pat deviņdesmitajiem gadiem par radniecību ar viņiem centās nerunāt. Ko tur noliegt, arī muzeja darbinieki šķiroja, ka ir tā saucamie “pareizie un nepareizie” karavīri. Tomēr arī tajos laikos muzejā nonāca skaistas profesionāli veidotas fotogrāfijas par Latvijas armiju svētkos un ikdienā, tikai ne vienmēr to dāvinātāji zināja vai vēlējās saukt vārdos tajās redzamās personas. Paldies par šiem skaistajiem dāvinājumiem Almai Celmiņai no Iršiem, Arvīdam Dārzniekam no Staburaga, Albertam Rušiņam u. c. Pavisam nesen vērtīgus sūtījumus saņēmām no koknesieša Atvara Kiršteina un vietalvieša Augusta Dzenīša tuviniekiem. Aizpagājušajā vasarā vērtīgus dokumentus un zīmotnes mums atnesa kādreizējā kavalēristu pulka kareivja Jāņa Linges mantiniece.
Vārdos saukti vai nezināmi 20. un 30. gadu virsnieki un karavīri raugās uz mums no šiem attēliem ar lielu pašcieņu un apgarotību. Nu jau viņu mūsu vidū palicis pavisam maz, tomēr, vaicāti par dienesta laiku, visi saka: “Mēs tikām audzināti par patriotiem.”
Pareizie un nepareizie
Sākoties padomju, pēc tam vācu okupācijai, izlemt turpināt dienestu vai atturēties no kalpošanas svešajām varām nevienam nebija vienkārši. Piekrišana vai arī ļaušanās varasvīru diktātam, vienalga, kāda tā bijusi kara vētrās dzīviem palikušajiem, bija liktenīga visam atlikušajam mūžam. Vieniem lēģeri, represijas, noniecināšana, otriem — skaļi svētki un medaļu šķinda. Nepareizie? Pareizie? Vai varbūt likteņa “rotaļlietas”? Varbūt tāpēc jaunā paaudze, intuitīvi juzdama noklusējumu un melus, nevēlējās klausīties tēvu un vectēvu stāstos.
Mainoties politiskajai situācijai, mainījās arī attieksme pret kara dienu notikumiem. Izdeva daudzas patiesas grāmatas. Visinteresantākās ir tās, kurās dominē dokumentāli atmiņu mirkļi. Par tādām varam pateikties arī mūsu novadniekiem: Uldim Lasmanim (grāmata “Tēva gadsimts”), Arvīdam Osītim (“Sibīrijas posta gadi”), Andrejam Brūverim (“No skolas sola karā”), Ādolfam Štamgutam (“Latvietis sabiedroto gūstā un trimdā”), Artūram Pormalim (“Karakalps”) u. c. Arī mūsu muzejs lūdzis bijušos karavīrus uzrakstīt atmiņas. Tā ir pamācoša un psiholoģiski smaga lasāmviela. Jo lielāka atklātība, jo vairāk vielas pārdomām mums, kuri turpinām dzīvot te, robežzemē starp Rietumiem un Austrumiem, starp lielvalstīm un lielvarām.
Ticība brīvai Latvijai
Publicists un vēstures pētnieks Visvaldis Lācis savā “Latviešu zemes un tautas vēsturē” raksta: “Latviešu leģionāri bija spiesti piedalīties Otrā pasaules kara cīņās visnelabvēlīgākajos apstākļos — reāli nepastāvot Latvijas valstij, bet pastāvot cerībām, kaut neskaidrām, bet to sirdīs ierakstītām, par Latvijas neatkarības atjaunošanu. Leģionāri bija latviešu tautas daļa, kam sevišķi smagi nācās izjust Otrā pasaules kara traģēdiju. Vēlāk padomju okupācijas apstākļos viņi tika represēti un gandrīz 50 gadu izjuta fizisku un garīgu diskrimināciju. Tāpēc īpaši nožēlojami ir vērot, ka nekorekta attieksme pret viņiem dažviet izskan šodien, pietiekami neiedziļinoties tā laika situācijā. Kopš Otrā pasaules kara beigām ir pagājis vairāk nekā pusgadsimts, bet tā atstātās pēdas jūtamas vēl šodien. Tāpēc jāuzdod jautājums — vai spējam saprast un novērtēt tos cilvēkus, kurus toreiz ierāva kara nežēlīgajās likteņa dzirnās? Vai spējam iedomāties sevi viņu vietā un atbildēt uz jautājumu, kā paši būtu rīkojušies līdzīgā situācijā?”
Pirmā pasaules kara situācija neatkārtojās, cerības atgūt Latvijas Republikas neatkarību nepiepildījās. Visu cieņu kureliešiem — atklātākajiem, noteiktākajiem brīvās Latvijas idejas nesējiem. Viņu rindās 1944. gada vasarā iesaistījās arī daudzi novadnieki. Izstādē varam pastāstīt tikai par pieciem no viņiem — Vili Stiliņu, Jāni Stučku, Jāni Jaunzemu, Pēteri Balodi un Pēteri Liģeri. Ceru, šis raksts rosinās atsaukties vēl citus bijušos kureliešus un viņu tuviniekus.
Armijā no skolas sola
Pagājušovasar tikos ar vairākiem bijušajiem leģionāriem, kuri vācu armijā iesaukti burtiski no skolas sola. Laikā, kad kara iznākums jau bija prognozējams. Stāstot par savu piespiedu mobilizāciju, viņi neaizmirsa pieminēt arī tos vienaudžus, kuri pamanījās no vācu varasvīriem noslēpties, bet drīz vien nonāca Sarkanās armijas karavīru rindās. Jauni, slikti apmācīti, viņi drīzumā kļuva par nikno kauju upuriem tepat Kurzemē.
Jaunjelgavietis radiotelegrāfists Alberts Māziņš atceras: “Lielākie pārbaudījumi bija Kurzemē. Četras reizes pārgāju Ziemassvētku kauju lauku, nosvīdis kā siena laikā. No Lestenes līdz Grebļiem ir tikai četri kilometri. Nācās kāpt pāri līķiem ik pēc pāris soļiem. Starp kritušajiem redzēju tikai divus vācu karavīrus, pārējie krievi.”
Jānis Parolis, kuru mobilizēja 1944. gada jūlijā, stāstīja: “Pirmā kauja iznāca tikai 1945. gada janvārī. 15. divīzija bija pie Bitavas Polijā, pēcāk pie Konicas Pomerānijā. Vāciešiem nebija degvielas, tanki un lidmašīnas nedarbojās. Rīcībspējīgi tikai zemes spēki, tātad jāatkāpjas aizstāvoties. Skaidrs, ka vācieši zaudēs. Mūs spieda tuvāk Dancigai. Viskarstākā kauja notika Lieldienu rītā. Bijām labi nocietinājušies, mūsu rota sašāva desmit tanku. Krievi atkāpās. Tad divas stundas pār mums nolija viesuļuguns, drausmīga — ar katjušām, mīnmetējiem, artilēriju. Katjušas deva tādu vibrāciju, ka bikses drebēja no vēja… Cerības izdzīvot bija mazas, taču krievu tēmējums bija neprecīzs, krita tikai viens mūsējais — Stanka.”
Skopā, bet daiļrunīgā statistika
Vēstures statistika ir skopa, bet daiļrunīga. Otrā pasaules kara laikā nacistiskās Vācijas un Padomju Savienības bruņotajos spēkos, pārkāpjot 1907. gada Hāgas starptautisko konvenciju, nelikumīgi mobilizēja vairāk nekā 200 000 Latvijas iedzīvotāju. Ap 100 000 karavīru kaujās krita.
Latvijas Republikai atkal ir vajadzīgi savi dzimtenes sargi — karavīri un ģenerāļi. Aizkraukles arodvidusskolā kopš 1994. gada māca jaunsargus, ne viens vien skolas absolvents jau turpina militāro karjeru Latvijas armijā.
Aicinām uz izstādi novada bijušos un topošos karavīrus, skolu jaunatni, novada vēstures interesentus. 16. martā — Latviešu leģiona dienā — ciemos gaidām bijušos karavīrus.
