Manu paziņu lokā ir kāds vīrs, kuru satiekot vienmēr zinu, ko viņš teiks: “Kam mums to brīvo Latviju, krievu laikos gan tā nebija, tagad tik zina, kā zagt un apšmaukt tautu!” Vīru aizvainoja netaisnība pensiju aprēķināšanā — viņam, kādas iestādes priekšniekam, tā ir mazāka nekā padotajiem, kuri pensijā aizgāja pāris gadu vēlāk, jo pa to laiku bija mainījusies pensiju aprēķināšanas kārtība. Viņa skatījumā brīvai Latvijai jādus uz šķīvīša ar zelta maliņām un tai jābūt kā leiputrijai ķīseļa krastos.
Nav jau tik viegli 700 gadu vergu psiholoģiju, kad liecām muguras vāciešu, zviedru un krievu jūgā, iznīdēt 100 gados.
Nevar noliegt, ka mūsu dzīvē ir daudz nelikumību, netaisnību, melu. Īpaši, kad skatās raidījumus “De facto” un “Nekā personīga”. Bieži atliek tikai pabrīnīties, kā viens vai otrs cilvēks ticis pie vadības stūres un cik “meistarīgi” apieti likumi ar līkumiem. Protams, šādās reizēs gribas viņiem pajautāt pēdējā laikā tik bieži uzdoto jautājumu: “Vai rīkojies patriotisku jūtu vadīts?”
Vārdnīcā vārds “patriots” skaidrots kā cilvēks, kas mīl savu dzimteni, tautu, ir uzticīgs tām, gatavs pašaizliedzīgi darboties to labā.
Dzīvojot šodienas Latvijā, patriotisma jēdzienu varētu arī nedaudz papildināt. Tā ir tradīciju pārņemšana no vecākiem un vecvecākiem, tā ir valodas, kultūras un gara mantu saglabāšana.
Koknesē 2003. gadā atklāja tēlnieka Ģirta Burvja gaismas skulptūru “Mūžībai”. Skulptūras centrālo daļu veido trīs ozolu stumbri, ko satur cilvēki, kas cits zem cita simbolizē zūdošās, esošās un nākamās paaudzes. Tā arī mums sirdī jātur Latvijas brīvības ideja.
“Nav tā, ka viena paaudze 1918. gadā izcīnīja savu valsti un kaujās nosargāja tās brīvību, cita 1991. gadā to atjaunoja, un tas būs uz visiem laikiem. Mēs nevaram tā domāt, jo no vēstures zinām, ka vienā mirklī tā var zust, ja cilvēki kā mantru visu laiku neatkārtos, ka mēs sēžam uz pleciem iepriekšējām paaudzēm, mums uz pleciem sēž nākamā paaudze, kurai sēdēs atkal nākamā, un katrai ir svarīgi visu laiku teikt un atgādināt, ka gribam būt brīvi.” Lai gan šos vārdus žurnālists, politiķis un Latvijas Tautas frontes pirmais priekšsēdētājs Dainis Īvāns intervijā žurnālam “Santa” teicis pirms vairāk nekā desmit gadiem, to spožums nav apsūbējis. ◆
