Aizvadītā nedēļa pagāja gatavojoties jaunajai tūrisma sezonai. Bija jābrauc uz Andreja Upīša muzeju Rīgā, jāstrādā ar muzeja krājumu, jāsagatavo un jāatved uz Skrīveriem materiāli jaunai izstādei — šogad aprit 100 gadu, kopš uzcelta rakstnieka māja.
Aizvadītā nedēļa pagāja gatavojoties jaunajai tūrisma sezonai. Bija jābrauc uz Andreja Upīša muzeju Rīgā, jāstrādā ar muzeja krājumu, jāsagatavo un jāatved uz Skrīveriem materiāli jaunai izstādei — šogad aprit 100 gadu, kopš uzcelta rakstnieka māja. Tagad tajā ir muzejs.
Zināms, ka ēka uzbūvēta 1908. gadā. Tam veltīta izstāde “100 gadu mājas vēsturē”. Tajā ir apkopoti materiāli, kā gadu gaitā mainījies tās izskats, kādi notikumi to skāruši. Māja, kura būvēta 1908. gadā, Pirmajā pasaules karā nodega. Palika pamati, krāšņu atliekas un skursteņi. Ēku nācās celt no jauna.
Jaunā, 56. sezona, kas sākās līdz ar “Muzeju nakti”, noteikti būs interesanta. Pamazām muzeja apmeklētāji mainās. Savlaik brauca lielākoties skolēni, tagad vairāk nāk individuālie apmeklētāji un pieaugušo grupas. Tam ir vienkāršs izskaidrojums. Andreja Upīša darbus pamazām izņem no skolu mācību programmām. Šobrīd palicis vien stāsts “Sūnu ciema zēni”. Jautājums, kāpēc mūsu klasiķus no mācību programmām izņem, būtu jāuzdod Izglītības ministrijas ierēdņiem, kuri tās veido.
Savukārt pieaugušie, kuri nāk uz muzeju, ir visai zinoši. Vismaz “Zaļo zemi” lasījuši gandrīz visi. Turklāt lasījuši ne tikai šos, bet arī daudzus citus Upīša darbus. Pat vēl tagad tos pārlasījuši un tāpēc izlēmuši apmeklēt muzeju.
Šobrīd Andreja Upīša muzeja darbiniekiem, tāpat kā citos muzejos, darba ir ļoti daudz. Jāstrādā ar krājumu, sagatavojot to ievadīšanai digitālajā krājumu kopkatalogā. Ir izstrādātas speciālas programmas, un darbs rit pilnā sparā. Katrs dokuments jāapraksta, jāšifrē, lai to varētu digitalizēt. Jāieskanē fotogrāfijas. Man pašai ar datoru darboties neiznāk — to dara speciāli sagatavoti cilvēki. Es piedalos dokumentu aprakstu veidošanā. Taču vislabāk es jūtos te — Skrīveru mājā, kura nu jau atkal atvērta apmeklētājiem.
Šogad “Muzeju nakts” veltīta Vācijai. Taču savlaik pret vāciešiem Andrejam Upītim bija ļoti dalītas jūtas. Protams, vācu kultūras nozīmi viņš novērtēja. Ir tulkojis darbus no vācu valodas, taču viņa paša sarakstītajos neatradīsiet gandrīz nevienu pozitīvu vācu cilvēka tēlu. Viņu var saprast. Arī mājas vēsture liecina, ka saskarsme ar vāciešiem nav bijusi patīkama. Kaut vai tādēļ, ka māju nodedzināja vācu iebrucēji, savukārt Otrā pasaules kara gados te bija policijas iecirknis…
Aizvadītajā nedēļā beidzās parakstu vākšana par grozījumiem Pensiju likumā. Nepieciešamais parakstu skaits ir savākts. Tas nozīmē, ka būs referendums, jo Saeima grozījumus Pensiju likumā droši vien neakceptēs.
Mēs līdz šim bijām pieraduši, ka vienmēr kāds kaut ko izdara mūsu vietā. Pārāk maz iesaistījāmies politiskajās norisēs un ļāvām politiķiem netraucēti darboties. Četros gados dažs labs tā iesēžas savā krēslā, ka aizmirst par visu citu uz pasaules, vispirms par vēlētājiem dotajiem solījumiem.
Pensiju jautājums ir ļoti aktuāls. Inflācija aug un cilvēku izdzīvošanas iespējas mazinās ar katru dienu. Man nav skaidrs, kā pensija un alga pēc nodokļu nomaksas vispār drīkst būt mazāka par iztikas minimumu. Tas taču jau tā ir mazākais, bez kura iztikt nevar. No kā lai kompensē šo starpību? Tie, kuri saņem mazāku algu, bieži vien strādā ļoti garas stundas. Un pensionāri? Viņiem taču arī vajag ne tikai paēst un apģērbties. Viņi tāpat vēlas apmeklēt muzejus un teātra izrādes, braukt ekskursijās. Taču jebkuram cilvēkam, kurš spiests strādāt par minimālo algu vai iztikt ar pensiju, teātra izrāde ir kaut kas nesasniedzams. Ceļš līdz Rīgai ir dārgs, kur nu vēl izrādes biļetes cena.
Pagājušajā nedēļā sāka darbu jaunā e—lietu ministre Signe Bāliņa. Viņas priekšgājēja Ina Gudele ministres krēslu atstāja, jo dzimšanas dienas svinībām tērēja valsts naudu. Šis ir pirmais gadījums, kad ministrs par atklātajiem pārkāpumiem atstāj posteni. Turklāt pārkāpums, iespējams, nemaz nebija tik liels. Citiem pārkāpumu bijis vairāk, taču viņi ar “zobiem un nagiem” turējušies pie ministra krēsla, un sabiedrības viedoklis viņus neinteresē. Protams, naivi cerēt, ka šis gadījums kļūs par labu piemēru citiem. Un tomēr vismaz ir precedents šādai situācijai, kad nelikumībās pieķertais māk savu vainu atzīt un aiziet.
Pagājušajā nedēļā notika arī kāds šokējošs atgadījums. Šosejas Rīga—Daugavpils malā kāds varmāka apmierināja savu dzimumtieksmi ar kādu pusaugu meiteni. Turklāt zīmīgi, ka vietā, kur tas notika, pirms vairākiem gadiem pazuda Laura Strazdiņa. Par viņu joprojām nav nekādu ziņu. Mani ļoti uztrauc, ka bērni nevar justies droši.
Sabiedrība ir pārāk “akla” brīžos, kad nelaime notiek. Mēs parasti šausmināmies pēc tam, kad viss jau noticis, bet tajā mirklī, kad vēl visu var glābt, vienaldzīgi paejam garām. Arī šajā gadījumā policija meklē aculieciniekus, mēģina noskaidrot automašīnas numuru. Gan jau kāds redzēja, ka šosejas malā notiek kas nelāgs un vienaldzīgi pabrauca garām. Varmāka meitenei nodarīja pāri pašā dienas vidū, kad nav ne mirkļa, kad pa šoseju nebrauktu kāda automašīna.
Un tomēr pavasaris ir pilnā plaukumā. Reibinoši smaržo ceriņi, skan putnu dziesmas un gribas domāt gaišas domas. Jo vairāk šādu domu un piepildītu sapņu, jo katram no mums dzīvot kļūs vieglāk.
