Muzeja ielā, ejot uz “Kalna Ziediem” vai pludmali, garāmgājēji nereti piestāj un pabaro kazas, kas mīt sētā turpat ielas malā. Kādai aizkrauklietei šķiet, ka dzīvnieki ir saimnieka neaprūpēti un pārtiek lielākoties no svešu cilvēku labvēlības. Ko par to domā pats kazu īpašnieks? Savs sakāmais ir arī atbildīgajām iestādēm un kaimiņiem.
“Nekā vairāk nav”
Kāda aizkraukliete (vārds un uzvārds redakcijā zināms) vērsās “Staburagā” ar lūgumu palīdzēt kaziņām, kas dzīvo sētā pirms muzeja “Kalna Ziedos”. Viņa uzskata, ka kazu saimnieks uzlicis pie žoga nepatiesu ziņu. “Viņš neaprūpē dzīvniekus, tie atstāti bez ūdens un barības,” pauž aizkraukliete.
Viņa pastāstīja, ka kazu saimnieks dzīvo citur un dzīvniekus Aizkraukles īpašumā tur, lai nebūtu jāpļauj zāle teritorijā. Kāda sieviete no luterāņu draudzes dzīvnieku mīlestības un žēlsirdības vārdā ejot kazas barot un dzirdīt. Viņai ir iedotas sētas atslēgas, atstāts vien siena rullis un ūdens akā. Nekā vairāk nav. Saimnieks par darbu viņai nemaksājot un to nepiešķirot arī nekādai dzīvnieku papildu barībai. Sieviete par savu naudu pērkot maizi, ko iedot kazām. Tāpat aizkraukliete apgalvo, ka vienu reizi šajā īpašumā bijušas arī Pārtikas un veterinārā dienesta inspektores, kuras kāpušas pāri sētai, lai tiktu apskatīt dzīvniekus. “Kazu īpašnieks pats sevi pozicionē kā kristieti un uzskata, ka tā ir normāla situācija un viņš par dzīvniekiem rūpējas pietiekami,” piebilst aizkraukliete.
Viņa nofotografējusi un atsūtījusi arī vēstījumu, kas piestiprināts pie kazu aploka. Tajā teikts: “Uzmanību! Kazas piebarot atļauju. Ņemiet vērā — kazas ir ļoti gudras un ubago līdzīgi suņiem. Kazas ir pabarotas un nebūt nemirst badā, kā kāda persona jau uzrakstījusi savā sūdzībā Pārtikas un veterināram dienestam dēļ savas nekompetences vai rakstura riebeklības.” Šajā vēstījumā saimnieks A4 formāta lappuses apjomā piesauc arī Dieva un likumdošanas sodu sūdzmaņiem. Uzraksta beigās vēl piemetināts: “Personas, kas grib lūgt piedošanu par savu nepatieso sūdzību, kā arī personas, kas deg nepacietībā paust sašutumu par Dieva morālā likuma bardzību vai Latvijas likumdošanas stingrību, var griezties pie manis rakstveidā — pastkaste ir blakus. Viensētas “Āboliņi” saimnieks.”
Saimnieks jūtas apmelots
Sazinos ar īpašuma saimnieku, kurš ir sašutis un šādu sūdzību uzskata par nepamatotu. Savu paskaidrojumu viņš atsūta rakstveidā, garu un plašu, un piekodina to publicēt neizmainītu. Viņš vēl piebilst — ja sūdzētāja nav norādījusi savu vārdu, arī viņš nevēlas, lai viņa vārdu publicē avīzē. Viņa atbildi gan nepublicējam pilnībā, bet saīsinātu, toties vārds vārdā, kā “Āboliņu” saimnieks vēlas: “Te mums ir darīšana ar velna apsēstiem cilvēkiem, varbūt pat ar kādu totalitāru sektu.
Daudzi, kas uz baznīcu neiet, to varbūt neapzinās, bet aprunāšana aiz muguras un apmelošana Dieva priekšā tāpat ir grēks kā zagšana vai slepkavība. Un tagad kāds cilvēks, to visu skaidri zinādams (jo šī informācija izlasāma pie kazu aploka žoga), ir vēl bez manas atļaujas arī iekļuvis manā īpašumā, jo pēdējā no anonīmajām sūdzībām uzrakstījis, ka manā akā esot ūdens. Vārti manas prombūtnes laikā ir aizslēgti. Tā ka te ir ne tikai krimināli sodāma nepatiesas liecības došana un kāpšana pāri žogam svešā īpašumā, bet arī vēl ļaunprātīga valsts iestāžu darba traucēšana ar savām nepatiesām sūdzībām, kas pirmajā reizē ir administratīvi sodāms pārkāpums, bet recidīva gadījumā var izrādīties krimināli sodāma rīcība.
Man, protams, nav iebildumu, ja kādi laipni cilvēki no Aizkraukles atnāk un atnes ko garšīgu manām kaziņām, kuras es turu tāpēc, lai nebūtu kūlas ugunsgrēku manā īpašumā. Kazas man ir tādas kā bioloģiskās pļaujmašīnas, kas ļauj nesildīt Krievijas naftas ekonomiku un nebraukāt ar traktoriem pa Daugavas krastu, zāli pļaujot. Tāpēc kazas pārtiek galvenokārt no zāles sev zem kājām, kā parasti arī tiek turēti gaļas audzēšanai paredzētie sīklopi — jo es viņas neslaucu. Kazas ir gudras un pie aploka žoga visai talantīgi ubago, līdzīgi suņiem, lai dabūtu sev ko garšīgāku par zāli. Bērniem ļoti patīk kaziņas pacienāt ar sausu maizīti.
Bet man ir ļoti nopietni iebildumi, ja kādi no tiem, kas manām kaziņām laipni atnes pa burkānam vasarā vai kartupeļu un banānu mizas ziemā, pēc tam man aiz muguras raksta sūdzības, ka manas kazas it kā mirstot badā, jo burkānus nav noraidījušas un mizas apēdušas.
Es vienai no tādām kundzītēm pajautāju, kā būtu ar viņas pašas suni, ja tas neatteiktos no manis piedāvātas smaržīgas desas — vai viņa tad arī uzskatītu, ka ir nobadinājusi līdz nāvei savu suni? Uz ko viņa atbildēja, ka to jau visa pilsēta apkārt runājot, ka manas kazas mirstot badā. Bet kā viņa pati justos, ja visa pilsēta sāktu viņai aiz muguras runāt, cik briesmīgi viņa nobadina savu suni? Aprunāšana vienmēr ir kādas personas reputācijas nolaupīšana.
Mani visvairāk mulsina nevis šīs situācijas juridiskā, bet tieši morāli ētiskā un garīgā puse, jo minētā kundze — aprunātāja bija kristīta persona. Es viņai ieteicu nekavējoties griezties pie garīdznieka uz privātu grēksūdzi, lai nepazudina savu dvēseli tādu melu izplatīšanas dēļ. Bet vēlāk es uzzināju, ka visīstenticīgākās katolietes pie šī garīdznieka vairs nevarot iet, jo atklājies, ka viņš, lūk, esot bijušais luterānis un pat mācījies par luterāņu mācītāju. Un ļaunāks par luterāni katolim taču nekas nevarot būt! Tāpēc “īstenās ticības turētājas” tagad uz dievkalpojumiem Aizkrauklē vairs neejot vispār. Man latviski vienkārši pietrūkst pietiekami spēcīgu vārdu!
Es gribētu aicināt Aizkraukles cilvēkus aiz saviem labajiem dzīvniekmīlestības nodomiem nepārkāpt ne Dieva morālos likumus (baušļus), ne arī valsts likumus, jo tādai rīcībai vienmēr ir garīgas sekas, dažkārt ļoti smagas. Un šīs sekas attiecas arī uz grēcinieku nākamajām paaudzēm. Galvenokārt tāpēc mēs dzīvojam tieši tādā valstī, kādā dzīvojam. Ciešam par saviem pašu grēkiem un iepriekšējo paaudžu grēkiem. Daudz labāk būtu paraudzīties vispirms uz saviem pašu un senču, nevis politiķu grēkiem un beigt kritizēt citus. To es no sirds novēlu visām manis aprunātājām un apmelotājām personām un arī visiem citiem grēciniekiem, šī laikraksta lasītājiem — saņemt personiski Dieva piedošanu baznīcā. Jo es pieņemu, ka svētie visi jau ir debesīs, un viņiem šī avīze vairs nav jālasa.”
Siens un ūdens — tas ir labi!
Ko par “Āboliņu” viensētas kazām tomēr saka uz šīs zemes? Iepazīstināts ar situāciju, Pārtikas un veterinārā dienesta (PVD) Austrumzemgales pārvaldes vadītāja vietnieks Gunārs Rubins apstiprina, ka inspektores Aizkraukles īpašumā “Āboliņi” bijušas un tur neko sašutuma vērtu nav pamanījušas. “To, ka kazas tiktu turētas badā, noteikti nevar apgalvot. Labturības noteikumi pārkāpti nav, dzīvnieki tiek baroti. Arī jums taču aizkraukliete apgalvo, ka siena rullis un ūdens ir, un tas ir labi! Personīgi sazinājos ar īpašnieku, un viņš apstiprināja, ka siens un ūdens ir arī patlaban, un tas kazām tiekot iedots. Vairāk nekas arī nav nepieciešams.”
PVD Austrumzemgales pārvaldes veterinārā inspektore Inguna Vidnere stāsta, ka abas ar kolēģi pār sētu šajā īpašumā neesot kāpušas — tas pat nebūtu iespējams, jo sēta esot viņas augumā. Ķēdi, kura norobežo piebraucamo ceļu īpašumam, esot apgājušas. Viņas pārliecinājušās, ka nekādu dzīvnieku labturības pārkāpumu šajā īpašumā neesot. “Kaziņas ganās savā vaļā, viņas neslauc, un tāpēc piebarot ar spēkbarību vai kaut ko citu nav nekādas vajadzības. Dzīvnieki ganās savā vaļā, platības ir lielas, un ar sienu un ūdeni viņām pietiek.”
Kazas aplokā ir arī ziemā. Vai arī tad pietiek tikai ar sienu un ūdeni? PVD darbinieki apgalvo, ka ar to ir gana. Veterinārā inspektore Vizbulīte Bērziņa piebilst, ka kazām ziemā nav nepieciešama silta kūts, vien nojume, kas pasargā no vēja, tai nepieciešama arī grīda, un šie noteikumi “Āboliņos” tiekot ievēroti.
Kazas koncertus vairs nerīko
Pretī kaziņu aplokam ir vairākas privātmājas. Savus novērojumus lūdzu atklāt arī to īpašniekiem. Kāda jauna sieviete bilst, ka pēdējā laikā par to, ka kazas būtu neēdušas, noteikti nevar apgalvot. Ziemā pirms diviem gadiem gan kazas bieži nelabā balsī blējušas, īpaši naktī. Tikko sniegs uzkritis, sācies kazu koncerts, nebijis pat iespējams gulēt. “Nevar teikt, ka tā viņas darīja no bada, drīzāk skuma pēc cilvēka,” saka kaimiņiene. Ne šoziem, ne pēdējā laikā nekā tāda neesot vairs bijis.
“Man šķiet, ka pēdējā gada laikā situācija ir uzlabojusies. Turklāt kaziņas iemīļojuši bērni un pieaugušie, kas viņas regulāri pacienā,” saka kaimiņiene. “Pat ja saimnieks viņas nebarotu, kaziņas būtu paēdušas no tā vien, ko garāmgājēji viņām atnes. Dienā te apstājas desmitiem cilvēku. Pagājušajā rudenī vairāki cilvēki katru dienu nesa ābolus, tāpat esam ievērojuši kādu vīru, kurš ik dienas maisiņā atnes kartupeļu mizas, un divas vecākas sievietes, kuras regulāri iet barot kazas.”
Kaimiņiene novērojusi, ka kaziņas ir ļoti draudzīgas, allaž skrien pie aploka, kad ierauga cilvēku, bet pēdējā laikā kļuvušas izvēlīgākas. “Aiznesam burkānus, bet viņas tos izbrāķē, gaida maizi,” nosaka sieviete.
Kaimiņiene pastāstīja, ka šogad aplokā esot novietotas arī barotavas, kurās ir siens. Tāpat no aploka malas varot redzēt, ka kazām ir nojume, kur viņas var patverties.
Aizkraukliešu mīlules
Kāda cita kaimiņiene bilst, ka arvien biežāk īpašumā redz saimniekojam arī pašu “Āboliņu” saimnieku. “Droši vien cilvēkiem nepieņemami ir tas, ka mājdzīvnieki ir atstāti vieni, bez cilvēka blakus,” saka viņa. “Esam pie viņām tik ļoti pieraduši, ka negribētos gan, ka sūdzību dēļ kaziņas likvidētu…”
Pie aploka sastopu arī kādu jaunu vīrieti, kurš kopā ar bērniem baro dzīvniekus. Viņš bilst, ka bērni šurp gribot nākt gluži vai katru dienu, jo viņiem draudzīgās kaziņas ļoti patīk. Pēdējā laikā viņas kļuvušas izvēlīgākas — ēd tikai no rokas. Ja burkāns vai maize nokrīt zemē, kazas tai pat nesniedzas pakaļ. “Man šķiet, ka viņas ir pārēdušās, ne tikai paēdušas,” saka aizkrauklietis.
***
Šķiet, kazas ir paēdušas, vismaz šobrīd. Visi aptaujātie ir vienisprātis, ka siltajā sezonā jau problēmu nav, jo dažām plašajās ganībās zāles pietiek. Cits jautājums jau ir — kurš tās pabarojis? Bet vai tas šajā situācijā būtu galvenais? ◆
