Šodien 75. dzimšanas diena ir sērenietei Geņai Ziemelei. Jubilāres baltajā ķieģeļu mājiņā Sērenes centrā aukstajā ziemas dienā valda siltums, omulība, staro mīlestība un skan mazbērnu smiekli. “Par gadiem nemaz negribu domāt, tie paskrējuši ātri. Visu esmu darījusi bērnu dēļ, viņi ir mana mūža piepildījums,” teic jubilāre.
Kāzas svin pēc 21 dienas
“Dokumentos man rakstīts — Geņa, tomēr visu mūžu mani saukuši par Ženiju. Kāpēc tā, īsti nezinu. Arī manu krustmāti saucām par Gunu, bet, kad viņa nomira, piemineklī ieraudzīju
iekaltu vārdu — Geņa. Nav vairs, kam pavaicāt, kāpēc tā,” teic jubilāre.
Sērenietes dzimtā puse ir Taurkalne, vēl tagad dzīvas atmiņas par to, kā jubilāres jaunībā šajā vietā kūsāja dzīve, cik daudz jauniešu tolaik tur bija. Ar Taurkalni saistās arī romantisks stāsts, kā Ženija
iepazinusies ar savu nākamo vīru Antonu, ar kuru nodzīvoti 53 gadi. “Jauno gadu sagaidījām kuplā pulkā pie manas krustmātes, starp ciemiņiem bija arī kāds viņas radinieks, ko man bija noskatījuši par vīru. 1. janvārī vīrieši vēl turpināja svinēt, kad atnāca Antons, kurš tolaik strādāja dzelzceļa pārbrauktuvē par priekšnieku, lai dzītu visus uz darbu, sakot, kaut arī svētki, bet pienākušie vagoni uz dzelzceļa tik un tā kādam jāizkrauj. Tad iepazīstināja ar mani. Pirmās sajūtas, satiekot pilnīgi svešu cilvēku, bija tādas, ka esam pazīstami jau sen. 1. janvārī iepazināmies, 21. janvārī jau svinējām kāzas. Skaistākās atmiņas par mūsu mīlestību saistās ar “Silavas valsi”, ko dejojām,” atceras jubilāre.
Katram savs liktenis
Ģimenē izaudzināti pieci bērni — Vija, Ināra, Līga, Māris un Mārīte, sagaidīti pieci mazbērni un arī mazmazdēliņš Andris. Vecākā meita Vija dzīvo vistālāk — Madlienā, bet pārējie tepat līdzās Sērenē un Aizkrauklē, nedēļas nogalē māja vienmēr pilna. Domājot par savu dzīvi, kā tā iegrozījusies, jubilāre prāto — katram ir savs liktenis: “Nezinu, kā būtu bijis, ja jaunībā nebūtu apprecējusies, cilvēku pazīstot tikai 21 dienu, ja būtu klausījusies mātes teiktajā, ka tas ir neapdomīgi. Man liekas, katram ir savs ceļš, katram savas grūtības, ar ko nākas sadzīvot un kas jāiztur. Vislielākais prieks par bērniem. Esmu gandarīta, ka visi ir izskolojušies un izauguši par krietniem cilvēkiem. Jau no mazām dienām viņi radināti pie darba, vienmēr bijuši man līdzās, lai ko es darītu. Kad piedzima jaunākie bērni — dvīņi Māris un Mārīte — tūlīt bija jādomā par iztiku un vajadzēja darbu. Mani pieņēma par brigadieri fermā, jāceļas bija agri rītā, tad vecākā meita palika manā vietā par mammu dvīņiem, sagatavoju piena pudelītes, un uz fermu prom. Tolaik sievietēm darba bija daudz, bija pieņemts, ka mazulīšiem autiņi, drēbītes un marlītes bija ne tikai tīras, viss bija izgludināts un glīti salocīts,” atceras sēreniete.
Ikdienā Ženijas kundze dzīvo kopā ar meitām Mārīti un Ināru un viņu ģimenēm. Jubilāre smej: “Es mājās esmu galvenā. Pašai darbi vairs nerit tik ātri un veikli kā agrāk, toties varu labi pamācīt, kā tas pareizi būtu jādara. Noskatos, kā jaunie darbojas, un tad iesaku, kā ir labāk. Daudzus gadus esmu klājusi galdus dažādos godos, tagad skatos, kādi tik ēdieni ir! Mums bija vienkārši, latviski ēdieni, tagad ēd visādus kukaiņus un ēdienu sastāvdaļas ir tik daudzveidīgas. Pat pankūkas ar ievārījumu mazbērniem vairs nav nekāds našķis!”
Tiek arī “Meduslācim”
Gaidot pavasari, jubilārei padomā jau dārza darbi, lai gan bērni teikuši, ka kartupeļus vairs nevajagot stādīt un vispār platības jāsamazina. “Bet man jau visa kā maz! Tikai tad, kad jādara, saprotu, ka spēka vairs nav tik daudz kā agrāk. Audzēju arī zemenes. Pirms pāris gadiem bija laba raža, vispirms visi ēda svaigas ogas, pēc tam vēl atlika tik daudz, ka “Meduslācim” pārdevu pilnus desmit spaiņus.”
Katru gadu brauc uz Latgali
Ženijas kundze jaunībā, kad nodibināta ģimene, pāris gadus padzīvojusi arī pie vīra radiem Latgalē, bet no 1976. gada dzīvo Sērenē. Strādājusi kolhozā, fermā, kantorī, pēdējos gadus piena pārstrādes uzņēmumā “Daugava” par fasētāju. Četros gadu desmitos Sērenes kultūras dzīve apsīkusi, katrs noslēdzies sevī, un vairs neesot ne miņas no tā pagasta, kās bijis pirms pārdesmit gadiem: “Cilvēkiem darāmā bija daudz, īpaši sievietēm, jo viņām pēc darba fermā vai kolhozā vēl bija mājas solis un bērni, tomēr tajos laikos cilvēki bija lustīgāki, prata priecāties par dzīvi. Uz Sēreni ar koncertiem brauca pat Viktors Lapčenoks un Nora Bumbiere, organizēja balles, teātra izrādes un pasākumus. Cilvēki rīkoja kartupeļu talkas, kaimiņi gāja viens otram palīgā, saimnieces klāja galdus, neviena kopāsanākšana nebeidzās bez dziesmām un dejām. Mūsu paaudze noveco, bet jaunajiem ir citas intereses.”
Jubilāre priecājas par ikgadējiem braucieniem uz Latgali, kur dodas kopā ar bērniem, apmeklē Aglonas baziliku un Kristus Karaļkalnu. Meitas ierosinājušas doties ekskursijā uz Igauniju, un jubilāre teic, ka ir labi iekāpt automašīnā un doties tur, kur ved bērni. ◆
