Zalves pagasta “Smilgu” saimniece Sarmīte Dambrāne viena audzina četrus bērnus, divi no viņiem jau lieli, bet jaunākajai meitiņai Kristiānai Luīzei vēl tikai gadiņš.
Zalves pagasta “Smilgu” saimniece Sarmīte Dambrāne viena audzina četrus bērnus, divi no viņiem jau lieli, bet jaunākajai meitiņai Kristiānai Luīzei vēl tikai gadiņš. Šis bērniņš Sarmītes kundzei māmiņas prieku dāvināja jau 42 gadu vecumā.
Sarmīte ir zalviete no Sproģiem un beigusi toreizējo Oškalna (tagad — Sproģu) pamatskolu. Viņu ieinteresēja medicīna, un meitene absolvēja Rīgas 3. medicīnas skolu. Pirmās darbavietas — Skrīveru un Valles bērnudārzs, kur vajadzēja darbinieku ar medicīnisku izglītību.
Paliek dzimtajā pusē
Dzimtajā pusē viņu aicināja atgriezties vecāki un pirmā mīlestība — vietējais puisis Imants.
Imants kolhozā bija traktorists, bet Sarmīte — brigadiere teliņu fermā. Kolhozs jaunajai Dambrānu ģimenei piešķīra plašu māju “Smilgas”.
Piedzima trīs bērni — Aivars, Zanda un Lāsma. Kad Lāsmiņai bija tikai astoņi mēneši, bet dēlam — septiņi gadi, Imants traģiski aizgāja mūžībā.
Zaudējumu laiks
Atceroties to laiku, pieklust Sarmītes kundzes runāšana, un asaras riešas acīs. Tās ir sāpes, kuras laiks nespēj dziedēt — kopš briesmīgā notikuma pagājis jau piecpadsmit gadu. Kā dzīvot, kā izturēt, kā nesabrukt? Palīdzēja vecāki un draugi. Vajadzēja audzināt bērnus, īpaši aprūpēt mazo Lāsmiņu, kura savu tēti tā arī neatceras.
— Bija grūti, jo pēkšņi zaudēt tuvu cilvēku ir briesmīgi. Toreiz, 1991. gadā, kad sākās pārmaiņas lauku saimnieciskajā dzīvē, kad paliku bez darba ar trijiem bērniem, likās, ka dzīve apstājusies kādā sāpju punktā un es nekad tam netikšu pāri. Taču bērnu pulciņš apkārt un vecāku atbalsts neļāva man pamest šo dzīvi, — atceras Sarmītes kundze.
Viss pašu dārzā audzēts
Bērni auga, mācījās un sapņoja par nākotni. Māte vienmēr bija kopā ar viņiem, jo bērniem viņas dzīvē bija pirmā vieta.
Jaunā atraitne izveidoja savu saimniecību, kurā bija govis, cūkas, jaunlopi. Tomēr, redzot, ka ar lopkopību nekur tālu netikt, pamazām saimniecību samazināja. Tagad viņa pienu pērk no kaimiņiem, jo pašu kūtiņā ir tikai truši un vistas. “Smilgu” trijos hektāros zemes izaug dārzeņi, augļudārzā ienākas āboli un ogas. Pagrabs Sarmītes kundzei pilns pašas ražojumiem. Ar medu viņas ģimeni apgādā vecāki, kuriem ir liela bišu drava.
Dēls un meita jau patstāvīgi
Viņas lepnums — dēls Aivars — dienē Latvijas jūras spēkos Liepājā un aprīlī atgriezīsies mājās. Puisis gan mātei ieminējies, ka varētu palikt šajā dienestā arī turpmāk. Tomēr tas vēl nav Aivara galīgais lēmums. Viņš kopš bērnības sevi uzskatījis gandrīz vai par ģimenes galvu, jo bija vienīgais vīrietis mājās, kur vajadzēja rūpēties par trijām sievietēm. Nu viņš kopā ar māti iecerējis lielās mājas remontu, kura nav remontēta, kopš uzcelta.
Zanda Rīgā studē Latvijas Universitātes Matemātikas un fizikas fakultātes pirmā kursa budžeta grupā. Lai nopelnītu sev kādu lieku latu, jaunā studente diviem bērniem pasniedz privātstundas, ar naudu palīdz arī omīte Marija. Zanda būs skolotāja.
Lāsma mācās Sproģu pamatskolas 9. klasē un brīvajā laikā palīdz Sarmītes kundzei pieskatīt mazo māsiņu Kristiānu Luīzi. Lai arī māte bērnus audzina viena, Zalves pašvaldība nav radusi iespēju Lāsmai piešķirt brīvpusdienas. Pamatojums nopietns — māte nav nākusi palīgā skolai zāģēt malku. Pašvaldības darbiniekus neinteresēja, ka tajā laikā Sarmītei bija jāpārcieš operācija un tik smagu fizisku darbu viņa nedrīkstēja veikt.
Sāp sirds
Par Sarmītes kundzes jaunāko atvasīti ir īpašs stāsts. Sarmīte pēc daudzu gadu vientulības uzticējās cilvēkam, ar kuru gribēja būt laimīga, taču viņš sievieti pameta. Atkal sāp sievietes mātes sirds.
Mazulīte augot kļūst arvien līdzīgāka savam tēvam. Kas zina, varbūt vīrietis pārdomās, bet vai Sarmītes mājas durvis viņam vēl būs atvērtas? Sirds, kura ilgojās ģimenes siltuma un stipra vīra pleca, ir sāpju un aizvainojuma pilna…
Cer uz labākām dienām
— Kur redzat savas dzīves piepildījumu? — jautāju Sarmītei Dambrānei?
— Bērnos, jo ģimenei esmu veltījusi savu mūžu. Līdz šim viņi mani paklausījuši, nevaru teikt nevienu sliktu vārdu. Es jau arī savu gribu neuzspiežu, bet vēlos, lai viņi iegūtu izglītību un dzīvotu tepat Latvijā. Lai viņiem būtu sirdij tuvs darbs un gaišāka dzīve nekā man.
Sevi stiprinu ar cerību, ka pienāks labākas dienas. Kad bērni būs pieauguši un iekārtojuši savu dzīvi, kurā būs vieta arī man, viņu mātei. Kad varēšu būt kopā ar mazbērniem, mana dzīve būs piepildīta. Klusi ceru — varbūt atradīšu arī dzīvesdraugu, — saka Sarmītes kundze.
