(8. turpinājums. Sākums laikraksta ‘‘Staburags’’ 21. janvāra numurā.)
Jauns trieciens
Pāris gadu pēc Olgas nāves, kad Aleksandram bija 85 gadi, viņu sagaidīja jauns trieciens. Vienā no izmeklējuma reizēm, ģimenes ārsts Kaķis, apskatot analīzes, teica: “Paklau, tev taču ir prostatas vēzis!” “Nu nekas,” vienā mierā atbildēja Aleksandrs. “Esmu jau pieradis, ka man ik pa laikam kaut ko griež, izgriezīsim arī šo!” Taču viss tik vienkārši nerisinājās.
Aleksandru nosūtīja uz Gaiļezeru, lai veiktu pamatīgāku izmeklēšanu — noņēma audu paraugus, lai noteiktu, cik lielā mērā konstatētas vēža šūnas. Atbilde bija — 80 procenti. Aleksandrs bija gatavs operācijai, bet ārsts teica, ka vienpersoniski tādas lietas neizlemj, jāsasauc konsīlijs. Tas operāciju atteica. Aleksandrs nebija mierā, devās vēl pie kāda profesora ar īsu un konkrētu plānu: “Dakter, es gribu dzīvot, man ir vēzis, un grieziet to ārā!” Profesors runāja bez jebkādām ceremonijām: “Tautvid, tu joko? Tev ir viena niere, tev sirdī salikti stenti, tu esi bijis kontuzēts, un galu galā apskaties pasē, cik tev gadu? Aizej uz kapiem un paskaties gadaskaitļus, tur pilns ar tava gadagājuma cilvēkiem. Mēs negribam, ka tu paliec uz galda, bet tā vismaz mēs tev garantējām divus gadus. Iespēju robežās tevi ārstēsim ar zālēm un injekcijām.”
Izmanto tautas
līdzekļus
Aleksandrs vēl nelikās mierā un ar analīžu rezultātiem devās uz Stradiņiem (te viņam savulaik izoperēja nieri) runāt par operācijas iespēju, solīja samaksāt, cik vien vajadzēs, bet tur atbildēja, ka teorētiski jau tas ir iespējams, bet viņi nav tiesīgi to darīt. Aleksandrs no izvairīgajām atbildēm saprata, ka viņš vienkārši ir par vecu un viņa dēļ jau neies tērēt līdzekļus. Ārstējošais ārsts viņam nozīmēja trīs mēnešu tablešu kursu un ik pēc pusgada injekcijas. Un atkal sākās riņķa dancis. Pārbraucis mājās, viņš konstatēja, ka zāles izrakstītas tikai vienam mēnesim. Brauca pēc mēneša atkal uz Rīgu, bet dakteris bija atvaļinājumā. Pie citiem ārstiem rindas, bet zāles vajag. Aleksandrs nebeidz vien slavēt ģimenes ārstu Kaķi. Viņš aizgājis pie viņa, un ārsts izpētījis visus pacienta izmeklējumus, izrakstījis Aleksandram tabletes vienam mēnesim. Pēc tam gan par to dabūjis no augstākām instancēm brāzienu, jo nebijis tiesīgs to darīt. Pēc trešās devas Aleksandram atkal nācās mērot ceļu uz Rīgu. Daudzi pacienti šīs zāles to blakusparādību dēļ nepanesa, taču Aleksandram tās nekādas blaknes neradīja. Audzēja ārstēšanā Aleksandrs lietoja arī tautas līdzekļus, ko viņam bija sagādājušas meitas. Galvenā to sastāvā bija bērza melnā piepe. Bērza melnās piepes ekstraktu var nopirkt arī aptiekās, bet Aleksandrs izmantoja iegūto piepi no dzīviem bērzu stumbriem. Tautas valodā tā zināma kā čaga. Tiesa, viņš nepaļāvās tikai uz čagas spēku, bet papildus tam lietoja arī medikamentus un injekcijas, kuras veica pusgadā reizi.
Jau drīz vien ārstējošais ārsts Aleksandram sacīja: “Mēs gan tev devām divu gadu dzīves garantiju, bet, izrādās, mēs tevi ārstējām!” Pērn rudenī Aleksandrs saņēma pēdējo injekciju. Vairāk viņam tās nevajag. Vēža šūnas bija atkāpušās.
“Man viņa jāatrod!”
Pēc Olgas nāves Aleksandram atkal ar jaunu sparu uzplaiksnīja atmiņas par Stasi, sāka rādīties arī murgi: upē peld ledus, un viņi katrs ir savā upes pusē. Stasi vajā čekisti, un Aleksandrs viņu brīdina ar savu kliedzienu. Kad Aleksandram ārsti pateica, ka atlikuši divi gadi, viņam jau bija izkristalizējies skaidri zināms mērķis: “Man Stase jāatrod dzīva vai mirusi!”
Par savu ideju viņš pastāstīja arī savai brāļameitai Radvilišķos, bet viņa bija visai skeptiska par Aleksandra plānu. “Nu ko tu tur atradīsi, ja arī dzīva, viņai jau ir sava ģimene, sava dzīve. Kam tev tajā jaukties?” Taču Aleksandrs nedomāja atkāpties. Viņš nopirka datoru, iemācījās ar to rīkoties, meklēja caur “Google” Lietuvas arhīvus, rakstīja tiem vēstules, taujājot kādas ziņas par Stasi. Tiesa, viņam gan precīzu datu par Stasi bija visai maz — viņš nezināja Stases dzimšanas gadu, noteica to aptuveni, bet, izrādījās, bija uzminējis pareizi — Stase par viņu bija piecus gadus jaunāka. Taču, kur sieviete dzimusi, viņam tādu datu nebija. Arhīvi nedeva nekādus pieturas punktus. Portālos viņš manīja ziņas, ka, turpinot sadarbību ar starptautisko raidījumu “Gaidi mani!”, pārstāvis Latvijā aicina atsaukties ļaudis, kuriem varētu būt kas zināms par rakstā nosauktajām personām, taču tāda meklēšana notika Latvijā. Bet kā lai atrod Lietuvā pazudušu cilvēku? Par savu ideju viņš pastāstīja arī meitām, un Sandra, kura dzīvo Lietuvā, ieteica pavisam ideālu variantu: meklēšanā iesaistīt Lietuvas televīzijas raidījumu “Meklē”. Nu Aleksandram bija āķis lūpā.
Piekrīt
sadarbībai
Nekavējoties internetā Aleksandrs ar meitu dabūja tālruņa numuru un piezvanīja raidījumam. Tas bija 2015. gadā. Tur viņu smalki izprašņāja, ko viņš meklē. Kad uzzināja, ka līgavu (tā Aleksandrs nosauca Stasi), bija neizpratnē, kāpēc tad nav apprecējušies. Pajautājuši arī, cik gadu, un ieteikuši raidījumam uzrakstīt vēstuli. Aleksandrs rakstīja vienu vēstuli pēc otras, bet nekādas reakcijas. Zvanījis, vai vēstules sasniegušas galamērķi, saņēmis apstiprinošu atbildi, un atkal klusums. Nekādas atbildes. Aleksandrs uzrakstīja ierakstītu vēstuli, kurā sīki aprakstīja, kas viņa ir, kad šķīrušies, bet atkal ne čiku, ne grabu. Pēc gada Aleksandrs savas bēdas izstāstīja Sandrai: kaut kas nav kārtībā, viņu vienkārši ignorē. Nolēma abi doties uz Viļņu pie raidījuma veidotājiem, bet tur atkal šķērslis — iekšā laiž tikai ar caurlaidēm. Izdomāja nelielu viltību. Tajā pašā ēkā ir studija, kurā var pieteikt dziesmas jubilāriem. Aleksandrs teica, ka vēlas nosūtīt sveicienu brālim 90 gadu jubilejā. Taču raidījuma veidotājiem viņi lūdza ielikt apsveikuma dziesmu Stasei un lūdza atsaukties jebkuru cilvēku, kuriem kaut kas par viņu ir zināms.
“Jūs nepareizi esat atnākuši, ar cilvēku meklēšanu nodarbojas studija otrajā stāvā!” sacīja raidījuma veidotāji. Beidzot Aleksandrs bija tuvāk mērķim. Ienācis studijā, Aleksandrs iepazīstināja ar sevi, un viņam šķita, ka viņš pēc daudzajām vēstulēm atpazīts, jo redaktore jutās ļoti apmulsusi. Atkal pārrunas, kurās iesaistījās arī meita. Raidījuma veidotāji redzēja, ka Aleksandrs vēl tīri sprauns un no iecerētā negrasās atkāpties, tāpēc panāca vienošanos, ka raidījums būs.
“Stase, tu dzīva!”
Sākās meklējumu otrais posms. Aleksandrs kļuva teju vai par aktieri, viņu filmēja, un viņš stāstīja par Stasi. Ilustrācijai viņas fotogrāfijas Aleksandram nebija, vien palikusi viena no tehnikuma 1. kursa studijām. Aleksandrs lūdza atsaukties visus, kuriem ir kaut mazākā informācija par Stasi. 2016. gada 15. oktobrī raidījumu parādīja Lietuvas televīzijā. Pēc nepilnām divām nedēļām Aleksandram zvanīja no studijas un aicināja satikties ar televīzijas darbiniekiem pie degvielas uzpildes stacijas Panevēžā. Viņam tikai teica, ka ir kaut kādas ziņas, bet neteica, vai Stase dzīva. Aleksandrs uz tikšanos brauca ļoti satraukts, atļauto 110 kilometru vietā traucās pat ar 160 km/h. Līdzi bija arī meita Sandra. Viņš gribēja nopirkt 65 rozes, jo tieši tik daudz gadu pagājis, kopš viņš pēdējo reizi bija redzējis Stasi, bet meita teica, varbūt tā būs tikai tikšanās ar Stases draudzeni vai kaimiņieni, tāpēc nopirka 29. Todien bija ļoti auksti. Aleksandru parkā uz soliņa izprašņāja žurnāliste un filmēja divi operatori. Viens no jautājumiem, ko viņš darītu, ja satiktu šodien Stasi. Aleksandram atbilde nebija kabatā jāmeklē: “Liktu mašīnā un vestu uz mājām!” Aleksandrs vēl nezināja, kas viņu gaida. Pēc brīža žurnāliste ar vienu operatoru aizbrauca — laikam pie pieminekļa, Aleksandrs nodomāja. Pēc laika ar otru operatoru Aleksandrs jau brauca uz privātmāju rajonu. Viņu izlaida kādas ielas galā un teica, lai iet iekšā 52. mājā. Aleksandrs ātrā tempā gāja, pie durvīm pat nepieklauvēja, un viņu tur sagaidīja ap 50 gadu veca sieviete. Viņa aicināja ciemiņu dziļāk istabā, un tur jau sēdēja viņa — Aleksandra Stase. Tāda maziņa, sīciņa. “Stase, tu dzīva!” Aleksandrs tik vien atviegloti spēja izdvest. Un tad runāja tikai acis.
(Turpmāk vēl.)
