(6. turpinājums. Sākums laikraksta ‘‘Staburags’’ 21. janvāra numurā.)
Nopērk sarkanu
moskviču
Jaunajam pārim nebija kopīgas dzīvesvietas, toties bija veca muižas ēka. Aleksandrs atpirka pusi, to izremontēja un turēja Olgai doto vārdu, ka viņai nekā netrūks. “Es tevi ar visu nodrošināšu un pie citas neaiziešu,” tas bija Aleksandra solījums Olgai. Viņiem pirmajiem bija televizors, ledusskapis, šujmašīna, Aleksandrs mājoklī ierīkoja ūdensvadu, kanalizāciju un centās, kā vien iespējams, atvieglot sievas soli.
Padomju laikos bija prakse, ka labākajiem darbiniekiem piešķīra tiesības iegādāties automašīnu. Kad bija uzcelta spēkstacija, tāda iespēja bija arī Vesetā strādājošajiem. Aleksandrs sarakstā bija pirmais. Viņš varēja nopirkt vienu no divām automašīnām — volgu vai “Moskvič” 403 eksporta variantu. Naudu par pirkumu vajadzēja samaksāt uzreiz. Aleksandrs vēl šodien atceras, cik ļoti viņš kārojis volgu, taču pietrūcis 1000 rubļu. Automašīna maksāja piecus tūkstošus. Gājis aizņemties pie pienotavas vadītājas, taču dabūjis atteikumu. Arī brāļiem un māsai tādas naudas nebija, tāpēc kāroto volgu Aleksandrs nedabūja. Taču eksporta moskvičs arī bija ļoti eleganta sarkana mašīna ar daudziem uzlabojumiem. Tuvējā apkārtnē tāda mašīna Aleksandram bija vienīgajam.
Olgas un Aleksandra laulība bija svētīta bērniem. Vesetā ar nepilnu divu gadu starpību pasaulē nāca meitiņas Sandra un Daina. Aleksandrs atceras, ka sākumā bērnus uz Jaungada svinībām vedis ar motociklu, bet pēdējā gadā Vesetā ģimenīte pie kultūras nama pieripinājusi jaunajā moskvičā. Pēc 20 gadiem moskviču, strādājot hidroelektrostacijā par grāmatvedi, nopelnīja arī Olga.
Moka nieru lēkme
Vesetas spēkstaciju uzcēla trijos gados. Pēc viena gada ekspluatācijas to automatizēja, un to apkalpot palika tikai viens cilvēks. Aleksandru pārcēla uz Aiviekstes iecirkni būvēt jaunas augstsprieguma līnijas. Šķita, dzīve ievirzījusies mierīgā gultnē, bet tad sevi lika manīt veselības problēmas.
Tas bija 1966. gada sākumā. Aleksandru pārņēma tik stipras sāpes, ka viņš bija kā nemaņā. Tās sākās sānos labajā pusē, pēc tam pārņēma visu ķermeni, un Aleksandrs to vien spēja, kā sarauties čokurā. Kamēr viņu nogādāja pie ārstiem Ērgļos, sāpes bija rimušas. Kad ārstam pastāstīja par sāpju simptomiem, viņš konstatēja, ka tas ir apendicīts un tūlīt jāoperē. Operācijas laikā ārsts konstatēja, ka ir kļūdījies, taču drošības pēc ar Aleksandra atļauju to tomēr izoperēja. Pēc mēneša sāpes atkal atkārtojās. Aleksandru aizveda uz Madonas slimnīcu, tur gadījās pieredzējis terapeits, kurš konstatēja, ka tā ir nieru lēkme un slimnieku steidzami norīkoja uz Stradiņa slimnīcu. Atkal atkārtojās vecais scenārijs — kamēr nokļuva pie ārsta, sāpes jau pārstāja. Temperatūras nebija, asinsspiediens normāls. Uz Aleksandru jau sāka skatīties kā simu-
lantu, kurš negrib strādāt. Aizbrauca mājās, un lēkme sākās trešo reizi. Atkal tūdaļ aizveda uz Stradiņiem, un ārsti redzēja, ka tādas sāpes nevar nosimulēt. Taču rentgens uzrādīja, ka nieres ideālas, nierakmeņu nav. Redzot, kā slimnieks mokās sāpju lēkmēs, nolēma viņu paturēt uz izmeklēšanu. Lēkme atkal atkārtojās, bet ārsti vēl arvien netika gudri, kas par vainu, jo visi izmeklējumi bija nevainojami. Aleksandram sāpes vien atviegloja ar pretsāpju līdzekļiem. Slimnieku nolēma nosūtīt uz Saulstaru sanatoriju. Pēc neilga laika atkal ceļš veda uz Stradiņiem. Viņš nokļuva pie dakteres Resnās, kura ieteica pārbaudīt, kā funkcionē nieres, un beidzot mediķi atklāja problēmas sakni — izrādās, tuberkulozes baciļi bija “okupējuši” labo nieri, darbojās tikai kreisā. Tiesa, lai to konstatētu, izmeklējumu gaitā tika iesaistīta pat jūrascūciņa, kurai tas beidzās letāli. Lai gan ārsti brīdināja, ka Aleksandrs visu mūžu būs invalīds, viņš piekrita, ka viņam izoperē nieri. Toreiz Aleksandram bija 36 gadi.
Ārstējas ar kumisu
“Man ļoti gribējās dzīvot, un es darīju visu, lai tikai būtu vesels,” stāsta Aleksandrs. Tad viņam sākās “sanatoriju tūrisma” laiks. Viņš nenoliedz, ka daktere Resnā, kas bija viņa vienaudze, izrādīja viņam īpašu labvēlību. Ar viņas ieteikumu viņš tika pat līdz republikas galvenajiem ārstiem, ar kuru palīdzību, protams, iedodot “kukuli”, nokļuva sanatorijā Baškīrijā. Pirms tam viņš jau četrus mēnešus veselību bija uzlabojis Krimas sanatorijā. Aleksandrs vēl tagad atceras pirmos iespaidus Baškīrijas galvaspilsētā Ufā. Bijusi jau krēsla, un pa jauno lidostu gājis kā pa mīkstu paklāju, bet, kad palūkojies uz grīdas, sapratis, ka tās biezā slānī ir atliekas no saulespuķu sēklām. Tantiņas tik sēdēja un spļāva pa labi un kreisi.
Baškīrijā Aleksandrs ārstējās ar kumisu. Tas ir skābpiena produkts, ko gatavo no ķēves piena. Lai šo dzērienu iegūtu, ķēves pienu saraudzē ar pienskābes baktērijām un īpašu raugu. Kumiss raksturīgs Centrālāzijas tautām. Tā kā ķēves pienā ir lielāka cukuru koncentrācija, tad kumiss pēc raudzēšanas kļūst par alkoholisko dzērienu. Daļa slimnieku izmantoja šo dzēriena priekšrocību, un to pāris dienu paraudzēja, Aleksandrs to dzēra svaigu. Lai tuberkuloze atkal neprogresētu, Aleksandram katru dienu injicēja streptomicīdu. To, ka viņš saņēmis tā devu arī Krimā, neteica. Radās sacietējumi, bet tas bija nieks, salīdzinot ar to, ko nācās piedzīvot iekaisušo mandeļu dēļ. Medmāsa, labu gribēdama, viņam tās apsmērēja ar furacilīna ziedi. Aleksandram sākās alerģiska reakcija, tās dēļ viņš gandrīz nosmaka. Taču nav ļaunuma bez labuma. Aleksandram uzturēšanos sanatorijā pagarināja vēl divus mēnešus. Pacientiem no Baltijas valstīm bija īpašs labvēlības statuss.
“Nāves eņģelis”
Lai kurā vietā Aleksandrs būtu, viņš vienmēr prata atrast sev darbu un pie izdevības arī nopelnīt. Savulaik, kad ārstējās Stradiņos, palīdzēja galvenajam ārstam sagatavot arhīvu. Vienā ailītē viņam bija jāraksta slimnieki, kuri pēc tuberkulozes ārstēšanas izdzīvojuši, otrā — tie, kas miruši. Šī darba dēļ palātas biedri Aleksandru bija iesaukuši par “nāves eņģeli”. Citkārt viņš palīdzēja māsiņām izvadāt zāļu pudelītes, savukārt sanatorijā viņam vienam no retajiem bija fotoaparāts, viņš vēl papildus piepelnījās ar fotografēšanu.
Daktere šokā
Kad Aleksandrs atgriezās no Baškīrijas, daktere Resnā bija šokā — pēc tās devas, ko viņš saņēmis, teorētiski viņam bija jābūt kurlam un aklam. Taču Aleksandrs bija tikai pierādījums, ka medikamenti visiem cilvēkiem neiedarbojas vienādi. Kad Aleksandrs atgriezās no sanatorijas, viņam piešķīra pirmo invaliditātes grupu. Daktere Resnā toreiz sacīja: “Aleksandr, es jūsu labā vairs neko nevaru izdarīt!”
Sarežģījušās veselības problēmas jau nenozīmēja, ka Aleksandrs sēdēja, rokas klēpī salicis. Tā kā darba Vesetā vairs nebija, viņš pārcēlās uz Aizkraukli (toreizējo Stučku).
(Turpmāk vēl.)
