(4. turpinājums. Sākums laikraksta ‘‘Staburags’’ 21. janvāra numurā.)
Pavada darbabiedru uz restorānu
Aleksandrs stāsta, ka Vētra bijis īsts “elles zellis”. Viņa uzvārds atbilda raksturam. Viņam patika vētraini piedzīvojumi, tiesa, bieži tie bija saistīti ar dzeršanu. Vētram bija niķis svētdienas vakarā obligāti iet uz restorānu. Tā kā Aleksandrs nedzēra, viņam bija jāiet līdzi un pienākumos ietilpa pēc restorāna slēgšanas darbabiedru plecos nogādāt mājās, precīzāk — institūtā, kur viņi gulēja uz rasējumu galdiem. No rīta meistars bija svaigs kā gurķītis. Aleksandrs gan labprātāk biežāk būtu gājis uz kino vai teātri. Reiz viņš bija aizgājis uz operu “Ivans Susaņins”. Sajūsmu gan pasākuma apmeklējums neizraisīja. Kad Susaņins sāka dziedāt, Aleksandram vai galva pušu plīsa, tāpēc viņš pēc pirmā cēliena devās mājup.
Pārceļ uz jaunu
objektu
Tolaik Aleksandram naudas netrūka — gadā bija sapelnījis tik, cik kantorī sēdēdams nopelnītu 10 gados. Tā kā viņam bija “baltā biļete” ar ierakstu “rezerves virsnieks”, viņš varēja iepirkties karavīriem paredzētajos veikalos. Togad viņš tur nopirka arī pirmo uzvalku un hromādas zābakus. Kad projektēšanas institūtā darbs tika pabeigts, Vētra viņam teica: “Tu, Tautvid, ej dzīvē, kur gribi, bet es palikšu Rīgā!” Tas bija 1959. gada pavasarī. Aleksandrs atgriezās Rēzeknē, kur bija uzņēmuma “Selelektrum” kantoris, ar ko viņam bija darba attiecības. Tolaik uz Vesetas upes sāka būvēt HES, un “Selelektrum” vajadzēja uz Vesetu norīkot enerģētiķi, kas var samontēt un iedarbināt jauno dīzeļstaciju, kā arī apgaismot celtniecības objektus un pieslēgt visas iekārtas. Enerģētisko objektu celtniecība bija visai sarežģīta, un tur vajadzēja augstas kvalifikācijas speci-
ālistus. Priekšnieks lūdzās Aleksandru doties uz Vesetu, jo šis uzdevums nebija pa spēkam kuram katram.
Aleksandrs piekrita piedāvājumam, tikai ar norunu, ka viņam piešķirs atvaļinājumu vienu nedēļu, jo viņam tā nebija sešus gadus.
Meklē Stasi
Aleksandram to tikai vajadzēja — viņš ar motociklu brauca uz Klaipēdu meklēt Stasi. Tas bija 1959. gadā. Vispirms Aleksandrs aizbrauca uz tehnikumu, jo tur par katru audzēkni bija ziņas, kurp viņš nosūtīts pēc studiju beigām. Diemžēl uzzinātais Aleksandru galīgi satrieca: Stase pēc brīvdienām 1953. gadā skolā vairs nebija atgriezusies. Tā teikt, pazudusi bez pēdām. Arī pēc viņas dokumentiem neviens neieradās. Aleksandram ļoti negribējās ticēt visļaunākajam, tāpēc viņš vēl brauca pa visu lauku ciematu izpildkomitejām un apjautājās, vai starp jaunajiem speciālistiem, kas norīkoti pēdējos gados darbā par agronomiem, gadījumā nav Stase Zaļauskaite? Aleksandrs aizbrauca līdz pat Šauļiem, līdz Panevēžai nolēma vairs nebraukt, jo bija tik sāpīgi visur dzirdēt “nē”. Pie Šauļiem kādā kolhozā par agronomu strādāja Aleksandra brālis. Viņš deva nelielu cerību: teica, ka pie viņiem strādājot kāda meitene no Klaipēdas tehnikuma, bet arī viņa nebija īstā. Meklējumu laikā Aleksandrs satika vairākus Klaipēdas tehnikuma beidzējus, diemžēl viņi nevarēja palīdzēt, jo Stasi neviens nebija redzējis. Kāda kursabiedre pat aicināja nākt pie viņas dzīvot, jo bija jau paspējusi apprecēties, izšķirties un radīt divus bērnus. Kad Aleksandrs teica, ka meklē Stasi, viņa ieteica likties mierā: “Tu domā, ka tik skaista meitene tevi deviņus gadus gaidīs? Viņai jau droši vien ir sava ģimene, un tu tagad gribi jaukties viņas dzīvē? Vai tu domā, ka viņa pametīs ģimeni un ies pie tevis? Ko tu viņai teiksi, un kas tu tāds viņai esi?” Šie vārdi pavisam atvēsināja Aleksandra prātu, un viņam arvien vairāk šķita, ka Stases vairs nav starp dzīvajiem. Atkal viņš atcerējās nomocīto kaimiņu meiteni. Vai tiešām tāds bija arī Stases liktenis?
Jūra uzdāvina
dzintaru
Galīgi satriekts Aleksandrs devās uz Latviju. Atpakaļbraucot vēl iegriezās Klaipēdā un aizgāja pie jūras. Salomejai Nērei ir ne tikai skaisti dzejoļi, bet arī poēma “Egle — zalkšu karaliene”. Vienā no fragmentiem stāstīts: lai pēc tēva mājas apciemojuma viņa atgrieztos pilī, Eglei bija jāuzrunā jūra un jāsauc savs mīļotais vārdā. Arī Aleksandrs todien no visas sirds lūdza jūru, lai tā ar devīto vilni viņam atnes kādu zīmi. Ja viļņu galotnes būs baltas, tad viņš zinās, ka Stase ir dzīva. Un tad tas nāca — milzīgs, ar baltām putu galotnēm, Aleksandru līdz pusei apšļakstīdams slapju. Kad tas atkāpās, Aleksandram pie kājām atstāja mazu dzintara gabaliņu. Jauneklim nebija nevienas Stases fotogrāfijas, un tad viņš nodomāja: “Lūk, Stase man atstāja zīmi par sevi. Bet ko gan es viņai teiktu, ja satiktu? Zinu, ja viņa tik aci pamirkšķinātu, es aizietu viņai līdzi kaut uz elli. Bet tagad? Tagad mans mierinājums būs mazais dzintara gabaliņš, ka Stasei viss ir labi.” Kopš tā laika dzintara gabaliņš visu laiku bija viņa uzvalka krūšu kabatiņā. Prātu gan Aleksandrs nomierināja, bet vai sirdi?
Iepazīstas ar Olgu
Kā solījis, Aleksandrs atgriezās Vesetā. Darba dīzeļstacijā netrūka, balles Aleksandru neinteresēja, viņš arī nemācēja dejot.
Vecā muižas ēkā bija izvietots kantoris, un uz turieni par grāmatvedi atsūtīja jaunu meiteni Olgu, kura bija dzimusi Smoļenskā. Aleksandrs gan viņai īpašu uzmanību nepievērsa, jo bija jau piedzīvojis, ka, tiklīdz uzlūkoja kādu meiteni, tā aiz viņas it kā saredzēja Stases tēlu ar ļoti skumjām acīm. Kamēr šoks no redzētās vīzijas nepārgāja, viņš nevarēja parunāt. Taču Olgai nebija nekādu aizspriedumu. Turklāt viņiem abiem istabiņa bija ierādīta vienā mājā. Olga vairākkārt izskatīgo puisi lūdza aizvest uz tuvējo zaļumballi, kas sestdienās pulcēja jauniešus trīs kilometru attālajā muižas šķūnī, kurā spēlēja tēvs ar pieciem dēliem. Aleksandrs atceras, ka viņi tur jutušies kā svešinieki. Visi vietējie bija atbraukuši ar velosipēdiem, vien Aleksandrs ar Olgu cēli ieradās ar motociklu. Turklāt viņš bija ģērbies virsnieka formā, un vietējie puiši baidījušies Olgai tuvoties, jo viņai blakus tik cēls kavalieris. Aleksandrs gan nekāds izcilais deju partneris nebija, vien “nomocīja” ar Olgu, kura bija ļoti laba dejotāja, pāris deju.
Nokļūst vīra kārtā
Olga bija ļoti skaista. Aleksandrs teic, ka viņai figūra un gaita bija līdzīga Stasei. Pat frizūra, tikai mati nedaudz gaišāki. Turklāt viņas abas bija dzimušas Svaru zīmē. “Viņa bija gandrīz kā Stases klons,” teic Aleksandrs.
Aleksandrs ļoti daudz strādāja, un ne vienmēr iznāca kārtīgi paēst. Olga jau laikam zināja, ka vīrieša mīlestība iet caur vēderu, jo rudens pusē viņa darbīgajam kaimiņam sāka nest ēdienu. Vienā no tādām reizēm viņa sāka runāt par kopā dzīvošanu, bet Aleksandrs atrunājās, ka viņš taču neesot normāls, jebkurā momentā var uzplaiksnīt slimība, bet Olga tik attraukusi: “Kas būs, tas būs!” Nu jau Aleksandrs jutis, ka saruna ievirzās nopietnākā gultnē, un viņai jautājis: “Vai tu būtu ar mieru man dzemdēt divus bērnus?” “Kaut piecus!” šķelmīgi atteikusi Olga. Saruna noslēdzās ar laulības reģistrāciju Sausnējas ciema padomē. Aleksandram bija 30 gadu.
(Turpmāk vēl.)
