(4. turpinājums. Sākums laikraksta ‘‘Staburags’’ 21. janvāra numurā.)
“Mīļā Stasīte! Es vairs neatgriezīšos!”
Aleksandrs bija nolēmis Stasītei uzrakstīt vēstuli. (Stāstot šo epizodi, Aleksandrs nespēj novaldīt asaras — aut.) Pēc sarunas viņš vēstules tekstu uzrakstīja uz lapas, piebilstot: “Es vārds vārdā atceros, ko viņai rakstīju!” Citēju: “Akmens gar šosejām gaudos,/zeme būs melna,/ gaidi mani, tad negaidīs/ neviens un nekad./ Karogus nolaistus nes/ kritušo atcerei./ Netici, atgriezīšos es,/ atgriezīšos.” (Latviskots Salomejas Nēres dzejolis “Gaidi mani!” — aut.) Tik Tu, mana mīļā Stasele, negaidi mani! Negaidi, neatgriezīšos vairs nekad. Ja mani nenošaus, bet saņems dzīvu, tad kā dzimtenes nodevēju, partizānu sakarnieku notiesās uz 25 gadiem Sibīrijas lēģeros. Es ar savu tagadējo veselību to neizturēšu. Bet, ja notiktu brīnums un es varētu atgriezties, jaunība būs pagājusi, dzīve jau būs pie gala. Tā ka Tu, mana mīļā Stasele, negaidi mani. Ja satiksi labu cilvēku, apprecies, un esi kaut tā laimīga! Es Tevi, mana dārgā Stasele, mīlēšu līdz pēdējai nopūtai. Mana mīlestība Tevi sargās no visām nelaimēm. Ardievu, mana mīļā Stasele! Uz mūžu — Tavs Aleksandrs.
P. S. Aptpakaļadreses vairs nav. Esmu zaudējis visu — dzimteni un Tēviju. Tagad mani medī kā meža zvēru. Sadedzini.”
Visvienkāršāk vēstuli bija atdot ēdnīcas vadītājai, bet Aleksandrs nevienam neuzticējās, jo baidījās, ka viņa izlasa vēstuli un nodod čekistiem.
Vakarā ēdnīcas vadītāja teica: “Redzu, tev nav, kur iet, paliec šeit!”, bet Aleksandrs atteica.
Kad tovakar viņi kopā vakariņoja, Aleksandrs bija noņēmis ausaini. “Aleksandr! Tev taču visi deniņi sirmi!” viņa iesaucās. Toreiz viņam bija 23 gadi.
Vakarā Aleksandrs vēstuli iemeta vilciena pastkastītē, uz aploksnes uzrakstīja skolu un kam tā adresēta. Atpakaļadreses nebija. Ar to pašu vilcienu viņš devās ceļā. Tajā brīdī, kad viņš apsēdās vagonā, tēlaini runājot, sākās viņa dvēseles moku ceļš. “Dievs žēlīgais, ko esmu izdarījis? Es taču nāvē esmu iegrūdis nevainīgu meiteni!” domāja Aleksandrs. Toreiz Kauņā bija studentu nemieri, viens pat dzīvs sadedzinājās pie universitātes. Nemieru dēļ tika kontrolētas visas studentu vēstules. Ja atrastu Aleksandra vēstuli, noteikti noskaidrotu, ka viņš ir partizānu atbalstītājs. Un tad jau Stase arī netiktu žēlota. “No tā brīža es vairs neradu mieru. Domāju, kāpēc man vajadzēja rakstīt to vēstuli? Bet es gribēju, lai viņa zina, ka es viņu mīlu,” teic Aleksandrs.
Baltkrievijā kauj
cūkas
Ar Maskavas vilcienu Aleksandrs devās uz Baltkrieviju. Lai gan vecākais brālis bija Lietuvā, Telšos, viņš tur nevarēja palikt. Brālis bija beidzis celtniecības skolu, jau izdienējis, iekārtojies izpildkomitejā un organizēja celtniecības nodaļu. Ja Aleksandrs tur parādītos, apcietinātu gan viņu, gan brāli.
Aleksandrs izkāpa vienu pieturu pirms Minskas un staigāja pa ciematu, meklēdams darbu un sacīdams, ka prot visu, lai tikai viņam iedod ēst. Tā kā tas iegadījās tieši ap Ziemassvētku laiku un sādžā vīru bija maz, viņam par darba trūkumu nebija jāsūdzas. Visiem vajadzēja kaut cūkas. Aleksandrs to bija iemanījies izdarīt tā, ka cūka pat neiekviecās. To viņam vācu laikā bija ierādījis brālis, jo šucmaņi, izdzirdot kādu kaujam cūkas, tūliņ bija klāt pēc savas tiesas. Tā kā Aleksandram spēks bija kaulos, viņš to varēja izdarīt viens pats, ja vajadzēja, arī 200 kg smagu maisu ar smiltīm uznest pa kāpnēm. Saimnieces vien nobrīnījās, kā Aleksandrs pēc pāris minūtēm jau nāca no kūts un teica, ka cūka nokauta un vajadzīgs karstais ūdens. Divu stundu laikā viņš jau kautķermeni bija sadalījis gabaliņos, un sievas nebeidza bārstīt komplimentus par čaklo strādnieku. Sādžā jau bija pieraduši, ka cūkas kaušana ir ilgs process — jāceļ speciāla sētiņa, un vajadzīgi vismaz četri vīri. Aleksandrs bija izdevīgs strādnieks — par darbu nevajadzēja maksāt ar degvīnu, jo viņš to nelietoja, vien prasīja krūzīti svaiga piena.
“Laidies nu, kur acis
rāda!”
Pēc divu mēnešu klejojumiem pa Baltkrieviju Aleksandrs nolēma atgriezties Lietuvā. Viļņā dzīvoja tēva brāļa dēls Antans, kurš tikko bija beidzis institūtu un ieguvis hidroinženiera specialitāti — viņa tēvs bija izsūtījumā. “Ja nebaidies, iekārto mani darbā!” viņš lūdza radiniekam. Brāļa dēls savukārt bija ļoti priecīgs par Aleksandra parādīšanos, jo tieši tobrīd viņš bija nozīmēts par galveno inženieri starpkolhozu hidroelektrostacijas uz Šoltonas upes būvniecībā. No Viļņas objekts bija apmēram 60 kilometru attālumā. Patiesībā jau viņš Aleksandram glāba dzīvību, jo kur gan viņš Baltkrievijā būtu palicis? Radinieks Aleksandram nokārtoja visus nepieciešamos dokumentus, kadru daļā meitenēm sameloja, ka puisis izkritis eksāmenos, tāpēc neilgu laiku pastrādāšot šajā būvē. Aleksandru iekārtoja darbā par elektriķi, kaut gan tolaik viņam par to lielas sapratnes nebija, taču ar katru nostrādāto dienu krājās pieredze. Vīri gandrīz katru dienu bija citā ciemā, jo brigāde cēla augstsprieguma elektrolīnijas, un katra pārvietošanās tika atzīmēta pasē. Aleksandram tik to vien vajadzēja, lai viņam būtu grūtāk sadzīt pēdas. Bailes no soda Aleksandru pavadīja ilgus gadus pēc kara beigām, jo, ja noskaidrotu, ka viņš atbalstījis mežabrāļus, viņu neviens nežēlotu. Tāpēc pēc pāris mēnešiem radinieks teica, ka ilgāk šeit vairs nevar palikt. Tiesa, no vajātājiem Aleksandru glāba arī tas, ka viņš nebija pakļauts karaklausībai, jo starp kara komisariātiem pastāvēja saziņa un tur bija informēti par katru cilvēku, no kurienes viņš ir, taču Aleksandru, kā viņš saka, glāba slimība. Neraugoties uz to, papildu piesardzība nebija lieka. Kā aizbraukšanas iemeslu dokumentos viņi nolēma uzrakstīt, ka Aleksandrs dodas uz Tomskas apgabala ogļu raktuvēm. Uzrakstīja arī kantora adresi, kas it kā ir Ļeņina ielā (tā, protams, bija izdomāta, bet tolaik Ļeņina iela bija katrā apdzīvotajā vietā). Radinieks sagatavoja Aleksandram darba grāmatiņu, tajā ierakstīja, ka viņš ir otrās kategorijas elektromontieris, un pavadīja ar vārdiem: “Laidies nu, kur acis rāda!”
Met ar cirvi
Aleksandrs atbrauca uz Latviju un meklēja darbu, kas būtu saistīts ar elektroiekārtām. Tā kā viņš bija komunikabls, meklējot darbu Rīgā, iepazinās ar kādu inženieri, kurš ieteica braukt uz Rēzekni, piedevām vēl biedram Karlovskim, kurš tur bija diezgan liels priekšnieks, uzrakstīja ieteikuma vēstuli. Viņš Aleksandru saņēma atplestām rokām, teikdams, ka trāpījies īstā laikā, jo tieši vajadzīgi cilvēki draudzības spēkstacijas celtniecībai Baltkrievijā. Brigādē bija dažādu tautību cilvēki, daļa gan izskatījās pēc krimināliem elementiem. Starp viņiem bija arī kāds dienvidnieks, iespējams, uzbeks. Aleksandrs pat lāgā neatceras, par ko viņiem sanāca asāka vārdu pārmaiņa, taču, ejot pusdienās, viņš Aleksandram negaidīti meta ar cirvi, par ko vēl tagad atgādina rēta rokā. Ar to uzbrucējam nebija gana, viņš vēl nāca ķildoties. Aleksandrs jau arī nebija nekāds vārgulis — kā sagrāba uzbrucēju aiz rokām, kauli vien nokrakšķēja. Vīri bija nobijušies — kas nu būs? “Nekas nebūs,” mierīgi atteica Aleksandrs, “redzējāt — viņš pats uzprasījās!” Pēc tam Aleksandrs aizgāja uz kantori, teica, lai svītrojot viņu ārā no brigādes, aizbrauca pie Karlovska, un viņam visu izstāstīja. Priekšnieks Aleksandru mierināja un sacīja — galvenais, ka esi palicis dzīvs.
Darba netrūkst
Taču bez darba Aleksandrs nepalika. Sākās klejojumi pa visu Latviju, jo viņš piedalījās augstsprieguma līniju būvē. Gandrīz katru mēnesi bija citā objektā, un, protams, visas vietas tika atzīmētas pasē. Tā jau bija pilna, un tajā sāka līmēt papildu lapiņas. Darba vīriem bija pilnas rokas, vajadzēja gan ierīkot elektroinstalāciju, gan apakšstacijas. Tas bija laiks, kad dibinājās arī MTS (mašīnu traktoru stacijas). Šajā laikā Aleksandrs sadraudzējās ar ļoti kolorītu personu — Vētras kungu. Viņš bija apbrīnojami prasmīgs meistars. Šķiet, nebija tāda darba, ko viņš neprastu. Ulmaņlaikā Vētra bijis lidotājs. Savulaik nelegāli pat štancējis divlatniekus, par ko nokļuvis cietumā. Vētram bija zelta rokas, bet bija arī viens niķis — viņš zaga. Kur vien ieraudzīja kādu labāku instrumentu, to piesavinājās. Viņam bija divi koferi ar labiem instrumentiem, tāpēc arī, kad abiem piedāvāja Rugājos atjaunot nodegušā MTS instalāciju, viņi to paveica rekordātrā laikā. Karlovskis nespēja vien nobrīnīties par čaklo brigādi un piešķīra viņiem prēmiju. Pēc laika vīrus nosūtīja uz Rīgu, kur projektēšanas institūtā, kas bija izvietots sešstāvu ēkā, vajadzēja pārtaisīt instalāciju un apgaismojumam uzstādīt dienasgaismas lampas. Aleksandrs ar sajūsmu stāsta, cik pamatīgi Ulmaņlaikā bija veikta zemapmetuma instalācija, kādas kvalitātes vadi bija, bet nu vīri visu nomainīja ar daudz prastākiem, tāpat kā porcelāna slēdžus un greznās lustras. Aptuveni 50 lustru vīri salika inženieriem mājās, protams, par to vēl saņēma papildu maksu. Daži no priekšniekiem tolaik bija sākuši audzēt sudrablapsas. Fermās vajadzēja elektrību, tas atkal vīriem bija papildu darbiņš brīvdienām, kas tika labi atalgots.
(Turpmāk vēl.)
Pavada darbabiedru uz restorānu
Aleksandrs stāsta, ka Vētra bijis īsts “elles zellis”. Viņa uzvārds atbilda raksturam. Viņam patika vētraini piedzīvojumi, tiesa, bieži tie bija saistīti ar dzeršanu. Baznīcu viņš neatzina, bet restorānu gan. Vētram bija niķis svētdienas vakarā obligāti iet uz restorānu. Tā kā Aleksandrs nedzēra, viņam bija jāiet līdzi un pienākumos ietilpa pēc restorāna slēgšanas darbabiedru plecos nogādāt mājās, precīzāk — institūtā, kur viņi gulēja uz rasējumu galdiem. No rīta meistars bija svaigs kā gurķītis. Aleksandrs gan labprātāk biežāk būtu gājis uz kino vai teātri. Reiz viņš bija aizgājis uz operu “Ivans Susaņins”. Sajūsmu gan pasākuma apmeklējums neizraisīja. Kad Susaņins sāka dziedāt, Aleksandram vai galva pušu plīsa, tāpēc viņš pēc pirmā cēliena devās mājup.
Pārceļ uz jaunu objektu
Tolaik Aleksandram nauda netrūka — gadā bija sapelnījis tik, cik kantorī sēdēdams nopelnītu 10 gados. Tā kā viņam bija “baltā biļete” ar ierakstu “rezerves virsnieks”, viņš varēja iepirkties karavīriem paredzētajos veikalos. Togad viņš tur nopirka arī pirmo uzvalku un hromādas zābakus. Kad projektēšanas institūtā darbs tika pabeigts, Vētra viņam teica: “Tu, Tautvid, ej dzīvē, kur gribi, bet es palikšu Rīgā!” Tas bija 1959. gada pavasarī. Aleksandrs atgriezās Rēzeknē, kur bija uzņēmuma “Selelektrum” kantoris, ar ko viņam bija darba attiecības. Tolaik uz Vesetas upes sāka būvēt HES, un “Selelektrum” vajadzēja uz Vesetu norīkot enerģētiķi, kas var samontēt un iedarbināt jauno dīzeļstaciju, kā arī apgaismot celtniecības objektus un pieslēgt visas iekārtas. Enerģētisko objektu celtniecība bija visai sarežģīta, un tur vajadzēja augstas kvalifikācijas speciālistus. Priekšnieks lūdzās Aleksandru doties uz Vesetu, jo šis uzdevums nebija pa spēkam kuram katram.
Aleksandrs piekrita piedāvājumam, tikai ar norunu, ka viņam piešķirs vienu nedēļu atvaļinājumu, jo viņam tā nebija sešus gadus.
Meklē Stasi
Aleksandram to tikai vajadzēja — viņš ar motociklu brauca uz Klaipēdu meklēt Stasi. Tas bija 1959. gadā. Vispirms Aleksandrs aizbrauca uz tehnikumu, jo tur par katru audzēkni bija ziņas, kurp viņš nosūtīts pēc studiju beigām. Diemžēl uzzinātais Aleksandru galīgi satrieca: Stase pēc brīvdienām 1953. gadā skolā vairs nebija atgriezusies. Tā teikt, pazudusi bez pēdām. Arī pēc viņas dokumentiem neviens neieradās. Aleksandram ļoti negribējās ticēt visļaunākajam, tāpēc viņš vēl brauca pa visu lauku ciematu izpildkomitejām un apjautājās, vai starp jaunajiem speciālistiem, kas norīkoti pēdējos gados darbā par agronomiem, gadījumā nav Stase Zaļauskaite? Aleksandrs aizbrauca līdz pat Šauļiem, līdz Panevēžai nolēma vairs nebraukt, jo bija tik sāpīgi visur dzirdēt “nē”. Pie Šauļiem kādā kolhozā par agronomu strādāja Aleksandra brālis. Viņš deva nelielu cerību: teica, ka pie viņiem strādājot kāda meitene no Klaipēdas tehnikuma, bet arī viņa nebija īstā. Meklējumu laikā Aleksandrs satika vairākus Klaipēdas tehnikuma beidzējus, diemžēl viņi nevarēja palīdzēt, jo Stasi neviens nebija redzējis. Kāda kursabiedre pat aicināja nākt pie viņas dzīvot, jo bija jau paspējusi apprecēties, izšķirties un radīt divus bērnus. Kad Aleksandrs teica, ka meklē Stasi, viņa ieteica likties mierā: “Tu domā, ka tik skaista meitene tevi deviņus gadus gaidīs? Viņai jau droši vien ir sava ģimene, un tu tagad gribi jaukties viņas dzīvē? Vai tu domā, ka viņa pametīs ģimeni un ies pie tevis? Ko tu viņai teiksi, un kas tu tāds viņai esi?” Šie vārdi pavisam atvēsināja Aleksandra prātu, un viņam arvien vairāk šķita, ka Stases vairs nav starp dzīvajiem. Atkal viņš atcerējās nomocīto kaimiņu meiteni. Vai tiešām tāds bija arī Stases liktenis?
Jūra uzdāvina dzintaru
Galīgi satriekts Aleksandrs devās uz Latviju. Atpakaļbraucot vēl iegriezās Klaipēdā un aizgāja pie jūras. Salomejai Nērei ir ne tikai skaisti dzejoļi, bet arī poēma “Egle — zalkšu karaliene”. Vienā no fragmentiem stāstīts: lai pēc tēva mājas apciemojuma viņa atgrieztos pilī, Eglei bija jāuzrunā jūra un jāsauc savs mīļotais vārdā. Arī Aleksandrs todien no visas sirds lūdza jūru, lai tā ar devīto vilni viņam atnes kādu zīmi. Ja viļņu galotnes būs baltas, tad viņš zinās, ka Stase ir dzīva. Un tad tas nāca — milzīgs, ar baltām putu galotnēm, Aleksandru līdz pusei apšļakstīdams slapju. Kad tas atkāpās, Aleksandram pie kājām atstāja mazu dzintara gabaliņu. Jauneklim nebija nevienas Stases fotogrāfijas, un tad viņš nodomāja: “Lūk, Stase man atstāja zīmi par sevi. Bet ko gan es viņai teiktu, ja satiktu? Zinu, ja viņa tik aci pamirkšķinātu, es aizietu viņai līdzi kaut uz elli. Bet tagad? Tagad mans mierinājums būs mazais dzintara gabaliņš, ka Stasei viss ir labi.” Kopš tā laika
dzintara gabaliņš visu laiku bija viņa uzvalka krūšu kabatiņā. Prātu gan Aleksandrs nomierināja, bet vai sirdi?
Iepazīstas ar Olgu
Kā solījis, Aleksandrs atgriezās Vesetā. Darba dīzeļstacijā netrūka, balles Aleksandru neinteresēja, viņš arī nemācēja dejot.
Vecā muižas ēkā bija izvietots kantoris, un uz turieni par grāmatvedi atsūtīja jaunu meiteni Olgu, kura bija dzimusi Smoļenskā. Aleksandrs gan viņai īpašu uzmanību nepievērsa, jo bija jau piedzīvojis, ka, tiklīdz uzlūkoja kādu meiteni, tā aiz viņas it kā saredzēja Stases tēlu ar ļoti skumjām acīm. Kamēr šoks no redzētās vīzijas nepārgāja, viņš nevarēja parunāt. Taču Olgai nebija nekādu aizspriedumu. Turklāt viņiem abiem istabiņa bija ierādīta vienā mājā. Olga vairākkārt izskatīgo puisi lūdza aizvest uz tuvējo zaļumballi, kas sestdienās pulcēja jauniešus trīs kilometru attālajā muižas šķūnī, kurā spēlēja tēvs ar pieciem dēliem. Aleksandrs atceras, ka viņi tur jutušies kā svešinieki. Visi vietējie bija atbraukuši ar velosipēdiem, vien Aleksandrs ar Olgu cēli ieradās ar motociklu. Turklāt viņš bija ģērbies virsnieka formā, un vietējie puiši baidījušies Olgai tuvoties, jo viņai blakus tik cēls kavalieris. Aleksandrs gan nekāds izcilais deju partneris nebija, vien “nomocījis” ar Olgu, kura bija ļoti laba dejotāja, pāris deju.
Nokļūst vīra kārtā
Olga bija ļoti skaista. Aleksandrs teic, ka viņai figūra un gaita bija līdzīga Stasei. Pat frizūra, tikai mati nedaudz gaišāki. Turklāt viņas abas bija dzimušas Svaru zīmē. “Viņa bija gandrīz kā Stases klons,” teic Aleksandrs.
Aleksandrs ļoti daudz strādāja, un ne vienmēr iznāca kārtīgi paēst. Olga jau laikam zināja, ka vīrieša mīlestība iet caur vēderu, jo rudens pusē viņa darbīgajam kaimiņam sāka nest ēdienu. Vienā no tādām reizēm viņa sāka runāt par kopā dzīvošanu, bet Aleksandrs atrunājās, ka viņš taču neesot normāls, jebkurā momentā var uzplaiksnīt slimība, bet Olga tik attraukusi: “Kas būs, tas būs!” Nu jau Aleksandrs jutis, ka saruna ievirzās nopietnākā gultnē, un viņai jautājis: “Vai tu būtu ar mieru man dzemdēt divus bērnus?” “Kaut piecus!” šķelmīgi atteikusi Olga. Saruna noslēdzās ar laulības reģistrāciju Sausnējas pagasta padomē. Aleksandram bija 30 gadu.
(Turpmāk vēl.)
