(3. turpinājums. Sākums laikraksta ‘‘Staburags’’ 21. janvāra numurā.)
Izmitina partizānus
Aleksandram ļoti gribējās satuvināties ar Stasi, bet bija divi iemesli, kāpēc viņš to nevarēja darīt: baidījās viņu aplipināt ar tuberkulozi un negribēja meiteni pakļaut iespējamajām padomju represijām, jo Aleksandra mājā slēpās trīs partizāni. Katrā kursā bija čekisti, un Aleksandrs bija gatavs, ka viņu jebkurā brīdī varētu apcietināt kā partizānu sakarnieku. Tādā gadījumā aizdomu ēna kristu arī pār visiem viņa draugiem, kuri nevainīgi kristu nežēlastībā, jo tiktu uzskatīti par līdzzinātājiem. Patiesība šis bija galvenais iemesls, kas lika šķēršļus tuvākai draudzībai ar Stasi.
Tas bija ap 1946. gadu, kad no meža pie viņiem ieklīda bijušais kaimiņš Švirksts. Viņa vecāki vairs nebija dzīvi, un viņam ļoti gribējās ēst.
Pēc tēva ieteikuma savulaik dzīvojamajā ēkā, kurā bija plats koridors, bija uztaisīta 80 centimetru plata dubultsiena, tajā brīvi varēja noslēpties seši vīri. Pa vasaru Švirksts dzīvojās kaut kur pa mežiem, bet pa ziemu pie Tautvidiem. 1950. gadā viņš pie Aleksandra ģimenes atveda vēl divus draugus — Stočku, kurš bija ievainots, un Stani. 10 vīru partizānu grupiņu mežā bija ielenkuši čekisti, un šiem trim vīriem izdevās izmukt. Aleksandrs pildīja sakarnieka pienākumus, nodeva zīmītes no vienas partizānu grupas otrai. Cilvēki mežā ticēja amerikāņu propagandai, kura vienā laidā kladzināja: “Turieties, nepadodieties, mēs jums atsūtīsim palīgā papildspēkus!” Nekādus papildspēkus neatsūtīja, ja neskaita vienu savervētu lietuvieti, kuru krievi uz robežas atšifrēja un iesūtīja pie partizāniem kā spiegu. Rezultātā kādā lielākā pulcēšanās reizē čekisti aplenca partizānus un lika atdot visus ieročus, taču Švirksts un Stočkus bija rūdīti partizāni, viņi atšaudīdamies aizmuka, taču Stočkum lode bija trāpījusi kājā. Tad, kad izmuka no apšaudes, viņi un vēl viens partizāns vairs mežā nerādījās un pastāvīgi dzīvoja tikai slēpnī.
Aizbrauc katrs
uz savu māju
Viņu uzplaukusī mīlestība bija kā tauriņa spārna netverams pieskāriens — ar maigiem skatieniem un mulsiem smaidiem. Vēlāk Aleksandrs uzzināja, ka ne bez Stases ziņas viņam Jaungada ludziņas iestudējumā bija piešķirta tēva loma, bet Stase bija māte. To ciešo mīlestības pilno “tēva” apskāvienu, ka viņai pat elpa aizrāvās, Stase atcerējās vēl pēc daudziem gadiem. Vakaros tehnikuma jaunieši, sastumjot kopā pusdienu galdus, spēlēja tenisu, Aleksandrs vienmēr bija pārī ar Stasi. Viņš atceras, kā reiz Stasei vēlu vakarā bija jāiet uz Klaipēdu. Kuratore viņai vienai neļāva iet un lika pavadīt kādam zēnam. Kaut gan Aleksandrs teica, ka viņš to labprāt darītu, kuratore, nojauzdama jauniešu simpātijas, teica: “Nē, nē, Tautvidas, tev šeit vēl daži darbiņi darāmi!” Laikam baidījās, ka mēs vairs neatgriezīsimies — saka Aleksandrs. Tā arī viņš neuzzināja, kura ir Stases dzimtā puse. Izrādās, tā bija Marijampole, otrā Lietuvas galā. Meitenes tēvs tajā laikā bija cietumā.
Pirms Jaungada brīvdienām skolā bija balle. Tā kā Aleksandrs neprata dejot, viņš stāvēja malā, piedalījās tikai vienā kopīgā dejā. Kad balle beidzās un visi gāja ārā no zāles, Aleksandram tik ļoti gribējās noskūpstīt Stasi, bet viņš neuzdrošinājās, vien pajautāja: “Vai tu pēc brīvdienām atgriezīsies?” ”Noteikti!” atbildēja Stase. Tā viņi izšķīrās. Tovakar viena meitene no ceturtā kursa, ar kuru reizē Aleksandrs bija sācis mācības pirmajā kursā, aicināja brīvdienas pavadīt pie viņas. Aleksandrs aizbildinājās, ka viņam daudz darba, kaut gan pie sevis nodomāja, ja to būtu teikusi Stase, viņš to izdarītu bez vilcināšanās.
Nojauta nepievīla
Kad Aleksandrs atgriezās mājās, viņu izbrīnīja fakts, ka slēptuvē ir tikai divi vīri. Izrādās, Staņislavs pirms divām dienām bija aizgājis pie savas meitenes uz Latviju. Aleksandru pārņēma nelāga sajūta, vēl jo vairāk tāpēc, ka tas nebija prāta darbs iziet no slēpņa ziemā, kad sniegā paliek pēdas. Nojauta viņu nepievīla. Vienurīt, piekrāvis pilnu pajūgu ar graudiem, lai dotos uz dzirnavām, viņš redzēja, ka pa šoseju uz viņu mājas pusi nogriežas bars kareivju. Pie “istrebiteļu” (iznīcinātāju) pārbaudēm ģimene jau bija pieradusi (viņi laiku pa laikam ieradās mājās, jo meklēja partizānus — izšaudīja siena pantus, izvandīja istabas), taču šoreiz viss šķita nopietnāk — tie bija trīs vadi sarkanarmiešu čekistu vadībā, bruņojušies ar automātiem, kas nāca viņu mājas virzienā. Aleksandrs, jauzdams ko nelāgu, vīriem slēpnī teica, lai mūk uz mežu, bet viņi atteicās. Pienākuši pie mājas, kareivji to aplenca un katrā istabā izvietojās pa diviem vīriem. Aleksandrs izskatījās pēc pusaugu puišeļa, kareivji viņam īpašu vērību nepievērsa, vien pārbaudīja dokumentus un teica, ka mājā jābūt dubultsienai, kur slēpjas Švirksts un Stočkus. Līdz pat šai dienai Aleksandrs nezina, kā čekisti sadzina bēgļiem pēdas, visticamāk, ka noķēra Staņislavu, taču Aleksandrs viņu nevaino, jo čekistu zvērības jau cilvēkam nebija izturamas.
Lido lodes un šķembu krusa
Kareivji izstaigāja bēniņus, mērīja sienu platumu un netika ne pie kādas skaidrības. Kad ar cirvi viņi sāka jaukt sienas, bēgļi pameta savu slēptuvi tumšajā gaitenī, nogalināja divus sargkareivjus un metās mukt. Sākās apšaude. Aleksandram bija apjukums, neziņa, kā rīkoties tālāk, viņš gribēja paņemt viena kritušā šauteni un šaut uz kareivjiem, bet tad pēkšņi zemapziņā it kā dzirdēja Stases balsi: “Aleksandr, nešauj, bēdz!” Kad viņš vēlāk pārdomāja tās dienas notikumus, tas arī bija labākais risinājums: ko tas dotu, ja viņš nošautu vienu čekistu, viņu taču bija kāds pussimts. Galvenais tobrīd bija izdomāt, kā aizmukt, un Aleksandrs lika lietā viltību. Viņš ārā iznesa vienu nogalināto sarkanarmieti un teica, ka istabā ir vēl viens, lai nešaujot, aizies tam arī pakaļ. Bet ko viņš? Iegāja istabā un pa otrām durvīm ārā. Čekisti bija aizņemti ar bēgļu tvarstīšanu, un, kad ieraudzīja Aleksandru, viņš jau bija noskrējis aptuveni 50 metru un nokļuvis līdz upei. Togad bija dīvaina ziema. Tieši tobrīd upē gāja ledus, un pretī mājai upe meta līkumu, līdz ar to veidojās ledus sastrēgums. Tas Aleksandram nāca par labu, jo viņš varēja vieglāk šķērsot upi. Taču tad jau viņu pamanīja kareivji un raidīja šāvienus viņa virzienā. Lodes svilpa pār galvu, un pa gaisu lidoja ledus šķembu krusa. Aleksandrs, šķērsojis upi, nokrita aiz lazdu krūma, acīmredzot vajātāji domāja, ka viņu nošāvuši, taču Aleksandrs aizrāpās līdz šosejai, atstādams mežā aiz sevis asiņainu sliedi, jo bija ievainots kājā. Un atkal laimīgs gadījums — tieši tobrīd pa ceļu brauca pajūgs, izrādījās — tas ir kaimiņš, kurš ievainoto puisi aizveda uz savām mājām. Aleksandrs tur nedaudz atpūtās, saimniece saplēsa tīrus palagus un pagatavoja saites, lai Aleksandrs pārsietu kāju. Bēgot viņš nemaz nezināja, ka ir ievainots kājā. Tikai to pārsienot, viņš redzēja, ka tajā iestrēgušas trīs lodes, divas viņš izurbināja ar pirkstiem, bet trešo izvilka ar knīpstangām. Vakarā saimnieki viņam iedeva saimnieces sagatavotās saites, maizi, speķi, nedaudz naudas un aizveda uz staciju. Pa ceļam viņš lūdza piestāt pajūgu un nedaudz pagaidīt — viņš aizgāja līdz upei, no kurienes varēja redzēt viņa māju — no tās bija palikušas tikai krāsmatas. Tas bija 1953. gada 3. februārī.
Kas ar bēgļiem? Nekas par viņiem netika dzirdēts. Aleksandrs domā, ka viņi dzīvi nepadevās un nezin vai no tik liela pārspēka viņiem izdevās aizmukt. Kur palika mamma, Aleksandrs tobrīd nezināja. Tikai, kad sākas apšaude, viņš mammai teica, lai guļ un nekustas. Kad māja tika aizdedzināta, viņa bija to pametusi un saņemta ciet. Kopā ar kritušajiem viņu aizveda uz Ilaiķiem, bet vēlāk uz diviem gadiem ieslodzīja Klaipēdas cietumā, pēc tam aizsūtīja uz lēģeri Sahalīnā. Aleksandrs to uzzināja tikai pēc vairākiem gadiem. Mamma no Sahalīnas atgriezās pēc 10 gadiem un līdz mūža beigām strādāja par bērnaukli Klaipēdā.
Dodas uz Klaipēdu
Kad Aleksandrs nokļuva Vaiņodes stacijā, viņam atkal laimējās — tieši tobrīd garām brauca preču vilciens, kas stacijā palēnināja gaitu. Aleksandrs uzlēca uz platformas un pirms Klaipēdas, neviena nemanīts, nolēca un devās uz tehnikumu. Lai gan bija brīvdienas, kā par laimi, kopmītne nebija aizslēgta. Aleksandrs tur pārgulēja un otrajā dienā devās pie direktora. Pastāstīja, ka māja nodegusi un mamma ir slimnīcā, ārstējas, tāpēc uz laiku pārtraukšot mācības. Toreiz par katru pārvietošanos pasē vajadzēja būt ierakstam. Direktors atzīmēja, no kurienes Aleksandrs ieradies un ka dodas atpakaļ, uzrakstīja arī ļoti pozitīvu raksturojumu, ka jaunietis ir izcilnieks mācībās un aktīvs sabiedriskajā darbā. Savukārt Aleksandrs visu laiku nervozēja un tik gaidīja, kad direktors beigs runāt, jo baidījās, ka uz skolu var piezvanīt čekisti un sākt interesēties par viņu. Atsveicinājies no direktora, Aleksandrs slepus devās uz ēdnīcu, jo tur taču palika viņa zāles, ko viņš skolas laikā dzēra tuberkulozes ārstēšanai. Un atkal laimīga sagadīšanās: tieši tobrīd uz ēdnīcu bija atnākusi vadītāja kārtot dokumentāciju. Sākumā darba apģērbā viņa jaunieti nepazina, jo bija redzējusi tikai uzvalkā. Izstāstījis viņai, ka kaimiņš netīšām ievainojis medībās, Aleksandrs lūdza, lai pārsien kāju. Viņa gan dziļdomīgi noteica: “Mūsdienās jau medī ne tikai mežacūkas, bet arī cilvēkus.” Atdeva viņam visas zāles, arī saites kājas pārsiešanai, jo aptiekā Aleksandrs nedrīkstēja rādīties. Pēc tam viņš ēdnīcas vadītajai palūdza papīra lapu.
(Turpmāk vēl.)
