(1. turpinājums. Sākums laikraksta ‘‘Staburags’’ 21. janvāra numurā.)
Liktenīgais
pareģojums
No bērnības dienām Aleksandram vēl prātā iespiedusies kāda neparasta tikšanās. Tā bija karsta 1938. gada vasaras diena. Toreiz par karu vēl neviens nerunāja. Tēvs strādāja pie lielsaimniekiem, bet Aleksandrs ar mammu divatā bija mājās. Pa vārtiņiem ienākusi kāda sieviņa, pilnīgi balta. Aleksandrs nobrīnījies, ka ķēdē piesietais suns nav pat ierējies, parasti viņš par svešiniekiem ziņoja. Mamma svešinieci viesmīlīgi uzņēmusi, paēdinājusi, un tad promejot viņa teikusi: “Jūs esat ļoti laba saimniece, par to es jums izlikšu kārtis!” (Stāstot viņas pareģojumu, Aleksandram kļūst miklas acis.) Baltā sieviņa mammai teikusi: “Tagad tu dzīvo ļoti labi, bet tas nebūs ilgi. Divi no taviem dēliem nebūs apglabāti Lietuvā. Tavs vīrs mirs ne no vecuma kaitēm, un no šīs saimniecības nepaliks pāri akmens uz akmeņa. Tu pati būsi ļoti tālu, tik tālu no jums neviens nav bijis, bet tu vēlāk atgriezīsies un nodzīvosi līdz sirmam vecumam.” Dzīve pierādīja, ka baltā sieviņa bija sacījusi taisnību.
Kara pieteikums
uz šosejas
Kara būtība principā ir necilvēcīga, bet ne visi tajā iesaistītie tādēļ zaudē cilvēcību. Un tādi ļaudis bija gan vācu, gan krievu kareivju pusē. Aleksandrs to piedzīvoja jau kara pirmajās dienās. Tas bija 1941. gada jūnijā. Viņš gāja pa šoseju no skolas Ilaiķos uz māju. Skolā mācības jau bija beigušās, bet vajadzēja aiznest kaut kādus dokumentus. Aleksandrs stāsta: “Pēkšņi uz šosejas sākās apšaude, sprāga vai nu krievu, vai vācu artilērijas, vai tanka šāviņš, atceros, ka man nošķīda tikai balts gar acīm un es atsitos pret kādu stabu. No trieciena man tika pārrauta vēderplēve, par laimi, nebija skartas zarnas. Es biju bezsamaņā. Tālāko jau zinu tikai no citu stāstītā. Vācieši redzēja, ka grāvja malā guļ puisēns. Tā kā turpat bija arī sanitārā mašīna, man tur sašuva vēderplēvi un nogādāja tuvējās mājās. Cilvēki, pie kuriem es nokļuvu, pēc burtnīcām atšifrēja, kā dēls esmu (manus vecākus daudzi pazina), un nogādāja mani mājās. Es biju kontuzēts — redzēt kaut ko redzēju, bet neko nedzirdēju. Taču līdz rudenim izķepurojos un atkal varēju iet skolā.”
Čekisti nesnauž
1943. gadā vācieši Lietuvā, tāpat ka Latvijā, izsludināja vairākas mobilizācijas akcijas, neviens gan brīvprātīgi nepieteicās, līdz 1944. gadā tika izsludināta totālā mobilizācija. Tas nozīmē, ka visiem vīriešiem, kas sasnieguši noteiktu vecumu, vajadzēja doties leģionā. Pavēsti saņēma arī Aleksandra brālis, taču ne viņš, ne arī kāds no kaimiņu jauniešiem to neparakstīja. Tā kā mājas bija ļoti izdevīga vietā, no tām labi bija pārredzama šoseja, bet starp tām bija mežs, tēvs izdomāja izrakt zemnīcu, kur vīri varētu paslēpties, kad mājām tuvotos kādi svešinieki.
1944. gada rudenī ap rudzu laiku krievi sāka strauju ofensīvu. Pa šoseju tika dzīti tūkstošiem krievu kājnieku. Tik novārgušus cilvēkus Aleksandrs vēl nebija redzējis. Aptuveni 50 kareivju apmetās viņu mājās. Tika apkauti visi lopiņi (tēvam izdevās sarunāt, lai vismaz atstāj dzīvu vienu aitu un vienu cūku), salikti lielajos katlos, kas bija mājās, arī veļas katlā, pievienoti vēl kartupeļi un milti, viss tika savārīts. Tad kareivji kārtīgi paēda un pārguruši nokrita kur nu kurais. Nākamajā dienā viņus aizdzina tālāk, pie lielsaimniekiem palika tikai čekistu štābs.
Savukārt apkārtnes vīri sēdēja zemnīcā, Aleksandrs vēl atceras, kā, pa celmiem lēkādams, nesis viņiem pārtiku. Bet cilvēki ir cilvēki — cik ilgi jauni vīri var nodzīvot bunkurā? Vienam no slēpnī sēdošajiem, viņu sauca Vindašs, ienāca prātā nakts melnumā aiziet uz māju. Taču viņš nepadomāja, ka čekisti arī nesnauž. Cilvēki jau toreiz bija naivi, viņam ie-
stāstīja, ka nekāda ļaunuma nebūs, un viņš izstāstīja patiesību, no kurienes atmucis. Tā arī Vindašs atveda čekistus pie bunkura, kur bez problēmām saņēma ciet bēgļus (viņiem nebija ieroču) un nosūtīja uz Ilaiķiem, pēc tam uz Mažeiķiem, kur formēja jaunas kareivju vienības.
Nežēlīgi sakropļota
Pēc Ziemassvētkiem nāca otrais kareivju vilnis. Tas laiks Aleksandram palicis prātā ar drausmīgāko kara necilvēcības seju. Netālu no viņiem, aptuveni divu kilometru attālumā, bija lielsaimnieka Rozgas 100 ha lielā saimniecība. Viņam bija divas meitas, kuras Aleksandrs arī labi zināja, jo kopā ar citiem bērniem viņi bija tikušies jauniešu pulcēšanās klajumā. Kareivji, kas bija apmetušies lielsaimniecībā, vienuvakar pagrabā bija iesprostojuši tēvu un māti un vienu meitu izvarojuši līdz nāvei. Aleksandrs bija redzējis daudz nogalinātu cilvēku, bet tik sakropļotu, kāda bija kaimiņu meitene, nevienu. Viņa bija sakosta līdz asinīm, it kā zvēru bars viņu būtu plosījis. Kad viņas māte to ieraudzīja, noģība. Tā kā mājās nebija neviena vīra, Aleksandrs ar māti gāja palīgā nomocīto meiteni apglabāt. Viņas tēvs no dēļiem sanagloja zārku, bet Aleksandrs ar mammu zem ābelēm izkašņāja zemi (tieši tonedēļ sals mazliet bija mitējies), kur meiteni apglabāja. Aleksandram toreiz bija 14 gadu, un redzētais viņam bija tāds pārdzīvojums, ko nevarēja aizmirst visu dzīvi un kas, viņa vārdiem runājot, “ēda visu mūžu, bet jau citā nozīmē…”
Zirgs ar pussasalušu puiku
Pēc kāda laika pagalmā atkal rosījās kareivji, viņi meklēja zirgus, ko iejūgt kamanās, jo bija jāved munīcija uz Vaiņodi. Sešus viņi bija sadabūjuši, bet atkal nelaime — neprot ne lāgā iejūgt, ne vadīt. “Sēdies priekšā un brauc!” viņi pavēlēja Aleksandram, ko viņš arī darīja. Uz šosejas jau bija sakrautas kastes ar munīciju. Iekrāva tās ragavās un brauca pāri laukam, bet netālu no meža sāka šaut krievi. Aleksandrs nesaprot, kā viņi tur karoja, starp viņiem nebija nekādas saziņas, šajā gadījumā viņi domāja, ka uzbrūk vāciešiem. Pajūgu rinda apstājās. Sprāga kāds lādiņš — Aleksandrs atceras, ka viņa priekšā nošķīda baltas ugunis, un tas arī viss. Vēlāk viņam aculiecinieki stāstīja, ka no sešiem zirgiem dzīvs bija palicis tikai viens, un — kāda laime! — tieši no Aleksandra saimniecības, bet pats Aleksandrs ar sprādziena vilni iemests netālajā grāvī ar ledaino ūdeni. Kad kareivji pamanīja, ka starp lediem bezsamaņā guļ pusaudzis, viņi izvilka puisi no ūdens, uzsēja zirgam mugurā un palaida ķēvi brīvsolī. Visu nakti viņa bija gājusi pa mežu, un no rīta mamma ieraudzīja, ka mājās pārradies zirgs, piedevām vēl atnesis pussasalušu puiku.
Acis atver kara beigās
Aleksandrs trīs mēnešus nogulēja komā ar apbpusēju plaušu karsoni. Viņš neko neredzēja un nedzirdēja. Mamma viņu baroja ar caurulītes palīdzību. Apmēram pēc diviem mēnešiem no tuvējā pagasta atsauca feldšeri, Aleksandram bija 41 grāda temperatūra, un viņš vēl arvien ne uz ko nereaģēja. Ja viņš vēl divas nedēļas izturēs, tad dzīvos — tāds bija feldšeres verdikts. Viņš izturēja. Pirmo reizi acis atvēra 8. maijā. Sanāca tādas simboliskas kara beigas. Līdz rudenim Aleksandrs bija tik daudz atlabis, ka varēja jau doties uz Ilaiķu proģimnāziju. Tas bija 1945. gada rudens. Viens brālis bija iesaukts armijā, otrs aizsūtīts uz Urāliem, jo bija pacifists — atteicās rokās ņemt ieroci. Par to ģimene uzzināja tikai pēc aptuveni četriem gadiem.
“Kad es gāju uz proģimnāziju, netālu no baznīcas bija salikti nošauti partizāni,” stāsta Aleksandrs, “čekisti vēroja, vai kāds tos pazīs, līdz ar to varēs atšifrēt vēl kādas saistības ar partizāniem. Vienā no šādām reizēm mēs ieraudzījām, ka tur guļ arī mūsu brālēns — mammas brāļa dēls. Mēs izlikāmies, ka viņu nepazīstam. Beigts ir beigts. Viņš bija students Kauņā, tur notika visādi nemieri, un viņš bija atbēdzis uz māju. Kad čekisti to uzzināja, nāca viņu tvarstīt, viņš izlēca pa logu un muka uz purvu, bet tvarstītāju lode viņu panāca.”
“Makšķerē”
kartupeļus
1948. gadā reizē ar brāli Aleksandrs beidza proģimnāziju, jo viņš vienu gadu bija izlaidis. Brāli iesauca armijā, pirms tam viņš vēl paspēja Aleksandru aizvest uz Skodas staciju, lai viņš tālāk dotos uz Klaipēdu. Aleksandrs gribēja būt agronoms. Iespējams, tas bija tēva brāļa iespaidā. Tas bija vīrs, kurš jaunietī izraisīja sajūsmu. Viņam vienam no pirmajiem bija fords, ar ko parasti viņš vizināja arī radus. Tēva brālis Aleksandra ģimenei uzdāvināja velosipēdu, ko toreiz uzskatīja kā ļoti ekskluzīvu, tas maksāja 200 litu. Tā bija strādnieka gada alga. Aleksandra vārdiem runājot, nokļūšana tehnikumā bija viens no viņa laimīgākajiem brīžiem jaunībā. Tas bija vecā muižā. Augustā viņš svilpodams izturēja iestājeksāmenus. Stipendiju gan nemaksāja, bet bija bezmaksas kopmītne un ēdināšana. Tiesa, augošajiem jauniešiem tā šķita krietni vien paknapa. Aleksandram prātā palikusi kāda epizode, kad vairāki puiši devušies uz vienu māju, kur dzīvojis kāds skolotājs. Viņam pagrabā bija kartupeļi, bet tam bija restoti lodziņi. Par laimi, tiem nebija stiklu. Zēni dabūja garāku rīksti un pa lodziņu “makšķerēja” kartupeļus. Aleksandrs vien neatcerējās, kā viņi tos ēduši — zaļus vai cepuši ugunskurā.
(Turpmāk vēl.)
Nosūta uz virsnieku skolu
1949. gadā Aleksandrs pabeidza pirmo kursu, rudenī sāka otro, taču pirms Ziemassvētkiem visus tos, kuri nebija pēdējā kursā, iesauca armijā. Aleksandram tobrīd bija 19 gadu. Jauniesauktos nosūtīja uz Pleskavas desantnieku divīziju, zēnus no tehnikuma — uz virsnieku skolu. Aleksandrs tam pretojās, sacīdams: “Negribu būt oficieris, gribu mācīties par agronomu!”, uz ko viņam īsi atbildēja: “V armii ņe sprašivajut, v armiji prikazivajut.” (Armijā nejautā, armijā pavēl — krievu val.) No tiem laikiem Aleksandram īpaši atmiņā iespiedusies bada sajūta, kas bija jāpacieš kareivjiem. Jau tehnikumā dzīvojuši pusbadā, bet te baroja vēl trūcīgāk — nekā cita nebija kā griķi, sapuvušu kāpostu un sasmirdušu zivju galvu zupa, 600 gramu maizes. Ar šo devu bija jāiztiek no sešiem rītā līdz vienpadsmitiem vakarā. Jauniem puišiem, kuri visu dienu bija pavadījuši fiziskās nodarbībās, tas tiešām bija grūts pārbaudījums.
Caurums ābola lielumā
Pavasarī Aleksandram saasinājās veselības problēmas, par sevi lika manīt arī plaušas. Turklāt paasinājumus vairoja par nepaklausību pavadītās stundas karcerī — bija jāguļ uz betona grīdas un jāiztiek tikai ar maizi un ūdeni. Aleksandrs stipri saaukstējās, un viņam sākās plaušu karsonis, vēl kādas divas nedēļas gan viņš piedalījās nodarbībās, lai gan ļoti klepoja un spļāva asinis, pa dienu mutautiņš no tām bija sakaltis asiņains. Kad Aleksandrs vairs nevarēja nostāvēt kājās, viņu aizveda uz Ļeņingradas (tagadējā Sanktpēterburga) slimnīcu (divīzijā taču nāves gadījumi nebija pieļaujami). Protams, slimnīcā bija arī labākas rentgeniekārtas. Ārsti konstatēja, ka viņam plaušās ir caurums ābola lielumā. Temperatūra bija 41 grāds, un viņš vēl arvien spļāva asinis. Pēc kādas nedēļas sanāca ārstu konsīlijs un sprieda, ko darīt ar Aleksandru. Viņš dzirdēja, kā ārsti teica: “Otvezjom k mame, možet viživet.” (Aizvedīsim pie mātes, varbūt izdzīvos — krievu val.) Viņi arī sprieda, ko darīt ar dokumentiem, nolēma izrakstīt “balto biļeti”, lai viņu netraucējot, ja gadījumā dzīvs paliekot. Divi zaldātiņi Aleksandru aiz padusēm aizveda uz vilcienu, kas brauca uz Mažeiķiem, pēc tam tur dabūja pajūgu un aizveda Aleksandru pie mammas uz māju.
Tanī gadā Krievija bija izgudrojusi pasku — pulveri pret tuberkulozi, kas vizuāli atgādināja cukuru. Kad Aleksandrs brauca mājās no Ļeņingradas, ārsti viņam iedeva kilogramu šī pulvera un piekodināja to dzert tikai ar svaigu pienu, pretējā gadījumā viņš nomiršot divreiz ātrāk ar sabeigtu kuņģi nekā no tuberkulozes. Ieteica dzert arī suņa taukus. “Kad tik ļoti gribas dzīvot, tu pašu velna dziru izdzersi,” teic Aleksandrs un atminas, ka tie bijuši ļoti smirdīgi.
Trešā piedzimšana
Kad Aleksandrs atgriezās mājās, bija jau nodibināti kolhozi. Tā kā viņam katru dienu vajadzēja braukt uz medpunktu un tuvākais bija Ilaiķos, kas bija septiņu kilometru attālumā no mājas, mamma no kolhoza izprasīja zirgu — viņu pašu ķēvīti. Segli bija mājās, bet Aleksandrs zirgā uzkāpt nevarēja. Šo problēmu viņš ātri atrisināja: uztaisīja kāpnītes pie piena kannu savācamā galda, pieveda pie tā zirgu un tā viegli tika mugurā. Medpunktā viņam katru dienu šļircēja zāles, tās vajadzēja atšķaidīt ar novokaīnu, bet to darīja ar destilēto ūdeni. Aleksandrs atceras, ka pēc iešļircināšanas gulējis kā beigts, bet pēc 5 — 6 minūtēm jau varējis piecelties un doties mājās. Par laimi, saimniecībā bija atstāta viena govs (vienu nācās atdot kolhozam) un piecas sešas vistas. Tas bija vērtīgs atspaids Aleksandra veselības uzlabošanai, ārsti arī bija teikuši, lai dzer krējumu, cik vien lien, un ēd jēlas olas, sākot no vienas līdz desmit un tad no desmit līdz vienai. Jau pēc mēneša Aleksandrs varēja uzrāpties zirgam mugurā bez kāpnīšu palīdzības. “Pateicoties mammas rūpēm, tā bija mana trešā piedzimšana,” saka Aleksandrs.
Veselu gadu Aleksandrs nonīka mājā, trenējās zaļajā mauriņā uzstādītajos trenažieros, gādāja malku, jo tēvs jau bija miris.
Skaudrais tēva liktenis
Runājot par Aleksandra tēva likteni, var teikt, ka to karš salauza kā sausu zariņu. Pareģe, kura pirms kara bija iemaldījusies sētā, nekļūdījās. Ne jau no vecuma kaitēm viņš nomira. Viņu čekisti uz pratināšanu par to, kur visi dēli un kaimiņi, ka nav armijā, aizveda pirms 1944. gada Ziemassvētkiem. Pēc bēgļu atrašanas zemnīcā tēvu no apcietinājuma 1945. gada sākumā izlaida. Tas jau bija pavisam cits cilvēks. Ko ar viņu spīdzinātāji bija darījuši, tā arī palika nezināms. No viņa bija palikuši tikai kauli un āda. Māti viņš nepazina, nerunāja. Viņš arī nejuta fiziskas sāpes. To Aleksandrs saprata, kad tēvs rokā paņēma sakaitētu krāsns kruķi, un varēja just, ka viņam jau deg āda. Tā viņš nodzīvoja līdz 1950. gadam. Māte katru dienu viņu pabaroja, pēc tam viņš visu dienu bija ar govīm ganībās. Kas tēvu apglabāja, Aleksandrs nezina, droši vien kāds no kolhoza, jo Aleksandrs bija komā, un neviena cita dēla nebija mājās, savukārt māsai tieši tolaik bija dzemdības. Viņai piedzima partizāna dēls. (Māsas izredzētais bija izsūtījumā un no turienes atgriezās tikai pēc 25 gadiem. Viņi toreiz satikās, taču katram jau bija sava ģimene.) Arī kaimiņos pa trim saimniecībām bija tikai trīs sievietes.
Tēvu apglabāja blakus vectēvam, kura kapu rotāja viņa paša kopā ar brāļiem izgatavotais obelisks visai Tautvidu dzimtai.
Es biju laimīgs
1952. gadā rudenī Aleksandrs atgriezās skolā. Toreiz ar vaļēju tuberkulozi neļāva mācīties, bija jāiet ārstēties. Aleksandru pārbaudīja Mažeiķu dispanserā, atzina par gandrīz veselu un iedeva vēl kilogramu paskas. Par to, ka tā ir īsta inde, Aleksandrs pārliecinājies pēc 10 gadiem Saulstaru sanatorijā. Izdzēris tējkaroti pulvera, to noskalojis un pāris piles ūdens uzpilinājis puķupodā — nākamajā dienā no puķes nekas pāri nebija palicis.
Paņēmis līdzi kilogramu zāļu, Aleksandrs atkal aizbrauca uz tehnikumu.
“Es biju tik laimīgs, ka atkal tur tiku,” viņš atminas. Direktori bija nomainījušies, un viņš jaunajam izstāstīja visu savu slimības vēsturi. Aleksandrs arī pateica, ka nav bīstams, vien direktoram palūdza, lai nevienam par to nestāsta. Tolaik no tādiem cilvēkiem ļoti baidījās, jo tuberkulozi uzskatīja par nāvējošu slimību. Galvenokārt mira jaunie, gados vecie bija izturīgāki. Viņš direktoram arī pastāstīja, ka katru vakaru vajadzīgs piens. Zāles nolika medicīnas skapītī, direktors uzrakstīja rīkojumu ēdnīcas vadītajai, ka audzēknis jāpieskata, lai viņš katru vakaru izdzertu pienu ar šīm zālēm. Bet viņš nebija jāpieskata, pats zināja, ka tas viss ir viņa veselības labā.
Kursabiedriem Aleksandrs teica, ka dzer zāles pret kuņģa čūlu.
Un tad ieraudzīja viņu
Kamēr nokārtoja visus dokumentus, no mācību sākuma bija aizritējuši jau divi mēneši. Kad Aleksandrs ieradās skolā, kuratore ieveda viņu klasē un iepazīstināja ar kursabiedriem, sacīdama, ka viņš atgriezies no dienesta un kursabiedriem vajadzēs palīdzēt panākt nokavēto. Kursā bija 14 zēni un astoņas meitenes. Kursabiedri cēlās kājās, un katrs nosauca vārdu, uzvārdu. Pati pēdējā piecēlās viņa — Staņislava Zaļauskaite. (Šķiet, Aleksandrs vēl un vēl izdzīvo šo mirkli un nespēj novaldīt aizkustinājuma asaras.) “Skaistāku meiteni es nebiju redzējis, mūsu acis satikās, viņa nosarka, bet es esot palicis bāls kā krīts, man šķiet, man apstājās sirds. Kuratore prasa — kas ar tevi notika, Aleksandr? Es lēnam atguvos un teicu, ka tās ir frontes sekas,” tā pirmo satikšanās brīdi atceras Aleksandrs.
Aleksandru nosēdināja brīvā solā, un tā sākās pusotru mēnesi ilgas intensīvas mācības, jo bija jāgatavojas ziemas sesijai.
Izmitina partizānus
Aleksandram ļoti gribējās satuvināties ar Stasi, bet bija divi iemesli, kāpēc viņš to nevarēja darīt: baidījās viņu aplipināt ar tuberkulozi un negribēja meiteni pakļaut iespējamajām padomju represijām, jo Aleksandra mājā slēpās trīs partizāni. Katrā kursā bija čekisti, un Aleksandrs bija gatavs, ka viņu jebkurā momentā varētu apcietināt kā partizānu sakarnieku. Tādā gadījumā aizdomu ēna kristu arī pār visiem viņa draugiem, kuri nevainīgi kristu nežēlastībā, jo tiktu uzskatīti par līdzzinātājiem. Patiesība šis bija galvenais iemesls, kas lika šķēršļus tuvākai draudzībai ar Stasi.
Tas bija ap 1946. gadu, kad no meža pie viņiem ieklīda bijušais kaimiņš Švirksts. Viņa vecāki vairs nebija dzīvi, un viņam ļoti gribējās ēst.
Pēc tēva ieteikuma savulaik dzīvojamajā ēkā, kurā bija plats koridors, bija uztaisīta 80 centimetru plata dubultsiena, tajā brīvi varēja noslēpties seši vīri. Pa vasaru Švirksts dzīvojās kaut kur pa mežiem, bet pa ziemu pie Tautvidiem. 1950. gadā viņš pie Aleksandra ģimenes atveda vēl divus draugus — Stočku, kurš bija ievainots, un Stani. 10 vīru partizānu grupiņu mežā bija ielenkuši čekisti, un šiem trim vīriem izdevās izmukt. Aleksandrs pildīja sakarnieka pienākumus, nodeva zīmītes no vienas partizānu grupas otrai. Cilvēki mežā ticēja amerikāņu propagandai, kura vienā laidā kladzināja: “Turieties, nepadodieties, mēs jums atsūtīsim palīgā papildspēkus!” Nekādus papildspēkus neatsūtīja, ja neskaita vienu savervētu lietuvieti, kuru krievi uz robežas atšifrēja un iesūtīja pie partizāniem kā spiegu. Rezultātā kādā lielākā pulcēšanās reizē čekisti aplenca partizānus un lika atdot visus ieročus, taču Švirksts un Stočkus bija rūdīti partizāni, viņi atšaudīdamies aizmuka, taču Stočkum lode bija trāpījusi kājā. Tad, kad izmuka no apšaudes, viņi un vēl viens partizāns vairs mežā nerādījās un pastāvīgi dzīvoja tikai slēpnī.
Aizbrauc katrs uz savu māju
Viņu uzplaukusī mīlestība bija kā tauriņa spārna netverams pieskāriens — ar maigiem skatieniem un mulsiem smaidiem. Vēlāk Aleksandrs uzzināja, ka ne bez Stases ziņas viņam Jaungada ludziņas iestudējumā bija piešķirta tēva loma, bet Stase bija māte. To ciešo mīlestības pilno “tēva” apskāvienu, ka viņai pat elpa aizrāvās, Stase atcerējās vēl pēc daudziem gadiem. Vakaros tehnikuma jaunieši, sastumjot kopā pusdienu galdus, spēlēja tenisu, Aleksandrs vienmēr bija pārī ar Stasi. Viņš atceras, kā reiz Stasei vēlu vakarā bija jāiet uz Klaipēdu. Kuratore viņai vienai neļāva iet un lika pavadīt kādam zēnam. Kaut gan Aleksandrs teica, ka viņš to labprāt darītu, kuratore, nojauzdama jauniešu simpātijas, teica: “Nē, nē, Tautvidas, tev šeit vēl daži darbiņi darāmi!” Laikam baidījās, ka mēs vairs neatgriezīsimies — saka Aleksandrs. Tā arī viņš neuzzināja, kura ir Stases dzimtā puse. Izrādās, tā bija Marianpole, otrā Lietuvas galā. Meitenes tēvs tajā laikā atradās cietumā.
Pirms Jaungada brīvdienām skolā bija balle. Tā kā Aleksandrs neprata dejot, viņš stāvēja malā, piedalījās tikai vienā kopīgā dejā. Kad balle beidzās un visi gāja ārā no zāles, Aleksandram tik ļoti gribējās noskūpstīt Stasi, bet viņš neuzdrošinājās, vien pajautāja: “Vai tu pēc brīvdienām atgriezīsies?” ”Noteikti!” atbildēja Stase. Tā viņi izšķīrās. Tovakar viena meitene no ceturtā kursa, ar kuru reizē Aleksandrs bija sācis mācības pirmajā kursā, aicināja brīvdienas pavadīt pie viņas. Aleksandrs aizbildinājās, ka viņam daudz darba, kaut gan pie sevis nodomāja, ja to būtu teikusi Stase, viņš to izdarītu bez vilcināšanās.
