Šajā vīrā vienlaikus mājo gan neizmērojams gara spēks, gan maigums un romantisms, kas savijies ciešā pīnē. Ja par viņa dzīvi uzņemtu filmu, tā būtu melodrāma ar aizraujošu piedzīvojumu un trillera cienīgiem elementiem. Kāds varbūt teiktu — tas ir izdomājums, tā dzīvē nenotiek! Taču aizkrauklieša Aleksandra Tautvida dzīve ir apliecinājums tam, ka likteņa spēles reizēm pārspēj pat visaizraujošāko kino.
Pēc pases datiem, Aleksandram šogad apritēs 90, ja nepateiktu, domātu, ka nedaudz pāri 60. Atšķirībā no daudziem saviem vienaudžiem, kuri šajā vecumā saka: “Apnicis dzīvot!”, Aleksandrs intervijas laikā vairākkārt teic: “Kā man gribas dzīvot!”
Viņš ir lietuvietis, kurš dzīvo Aizkrauklē un lieliski zina latviešu valodu. Viņam ir apbrīnojama atmiņa un zelta rokas. Pavasarī ar mazdēlu labojis jumtu, nokritis no tā un nedaudz sadauzījies. Bet viņam tas šķiet tikai sīkums, jo ne tādas vien ligas gadījušās dzīves ceļā. Šosezon padarīts vēl viens darbiņš — nosiltināta māja, un, kamēr nav sākušies dārza darbi, mazliet var atvilkt elpu.
Māja pusotrā gadā
Saimnieks mani sagaida pie vārtiņiem un vedina mājā, ne bez lepnuma sacīdams: “To es pats uzcēlu savām rokām. Palīdzēja tikai viens strādnieks.” Tas notika, kad viņam bija 70 gadu — 2000. gadā, toreiz viņš bija tikko kā aizgājis pensijā. Agrāk viņam to neļāva darīt, jo nebija Latvijas pilsonis. Māju viņš necēla kā daudzi visu mūžu, bet pusotra gada laikā. Aleksandrs smejot saka, ka šī ir vismazākā mājiņa Aizkrauklē. Taču, kad saimnieks to izrāda, nemaz tik maziņa neliekas, viss tajā rūpīgi izplānots un pārdomāts. Kad juku laikos viss tika izbrāķēts, lauzts un ārā mests, Aleksandra saimnieciskais skats daudz ko novērtēja par derīgu esam. Mājas celtniecībā tas lieti noderēja. Daudzas lietas mājā Aleksandra paša rokām darinātas, piemēram, virtuves iekārta un pat maizes kaste.
Tagad viņš te dzīvo ar meitu Dainu, kura ir vēstures skolotāja Aizkraukles novada vidusskolā. Reizi pa reizei mammu un vectētiņu atbrauc apciemot arī mazmeita Vidaga, kura Rīgā studē ekonomiku. Otra meita Sandra dzīvo Kauņā, arī viņa ir skolotāja (māca krievu valodu), viņai ir divi dēli — Aleksandrs un Edgars.
Aleksandra guļamistabā pie sienas ir divu sieviešu portreti. Viņa dzīves audeklā ir cieši ieausti viņu vārdi — Stase un Olga. Tās ir viņa mūža sievietes. Un tas nebūt nav banāls mīlas trijstūris: ar vienu precējies, ar otru skrējis uz randiņu.
Izmanto kā vārdu
Par sarunas vietu izvēlamies mājīgo virtuvīti, kuru drīz vien piepilda Aleksandra gatavotās kafijas aromāts. Viņš īsumā ieskicē savas dzimtas sākumu. To viņam viegli izdarīt, jo tēva brāļa dēls un viņa brālis izveidojuši dzimtas koku. Pirmais Tautvidas Lietuvā ienācis no prūšiem ap 1700. gadu. Tas bija Aleksandra vecvectēvs Leons. Viņam bija četri dēli. Savukārt vectēvs, kuru arī sauca Leons, bija baznīcā ērģelnieks un četru dēlu — Jona, Antona, Leona (Aleksandra tēvs) un Jāzepa — tēvs. 1930. gadā vectēvs ar saviem brāļiem Ilaiķu kapsētā uzcēla dzimtas pieminekli, tur apglabāts arī Aleksandra tēvs un tēva brālis Jāzeps. Aleksandrs skumst, ka 300 gadu laikā no Tautvidu uzvārda nesējiem dzīvi vairs palikuši tikai trīs. Savulaik 18 Tautvidu vīri vien bijuši lēģeros. Taču pēdējā laikā radusies interesanta tendence — šo uzvārdu daudzi sākuši likt jaundzimušajiem kā vārdu.
Draudzīga ģimene
Aleksandrs dzimis 1930. gadā Lietuvā, Mažeiķu apkārtnē. Ģimenē viņi bija pieci bērni — četri brāļi un māsa, kuru audzināja vecmāmiņa. Vēlāk māsa mācījās saimnieču skolā, kas bija līdzīga mūsu Kaucmindes mājturības skolai.
Nu jau aizsaulē aizsaukta māsa, vecākais brālis Leonards, kurš nomira 85 gadu vecumā un apglabāts Viļņā, brālis Vincents, kas piecus gadus dzīvoja pie Aleksandra Aizkrauklē, mūžīgo dusu radis Atradzes kapos Koknesē. Savukārt brālis Kazimirs, kuram tagad ir 94 gadi un kurš savulaik bijis rajona galvenais agronoms, tagad dzīvo Radvilišķos.
Aleksandrs ģimenē bija jaunākais. Tēvs bija skolotājs, mamma — zemnieku meita — nodarbojās ar saimniecības darbiem. Vecāki bija ļoti strādīgi un lieli dziedātāji. Tēvs regulāri dziedājis arī baznīcā pie ērģelēm. Aleksandrs atceras, ka viņu mājās vienās no pirmajām bija patafons ar milzu tauri, kā arī liela bibliotēka. “Nezinu otru tik draudzīgu ģimeni, kādi mēs toreiz bijām,” teic Aleksandrs, atminoties laiku pirms aptuveni astoņdesmit gadiem.
Laimīga bērnība
Zīmējumā, kuru Aleksandrs uzzīmējis, gatavojoties intervijai, atzīmētas četras sētas, kuras atradās netālu viena no otras, upe, lielceļš, kas bija labi pārredzams no mājas. Viņu saimniecība bija viena no mazākajām — vien 10 ha, pārējiem saimniekiem bija ap 30 ha zemes. 1917. gadā tēvs iestājās brīvprātīgajos un cīnījās pret Bermontu. Kad Lietuvu no viņa atbrīvoja, pateicībā tēvs saņēma šo zemes gabalu.
Līdz ģimnāzijai Aleksandram bija jāmēro septiņi kilometri, līdz pamatskolai — trīs. Lai pirmajā mācību gadā sanāktu mērot ceļu kopā ar brāļiem, Aleksandrs skolas gaitas sāka agrāk — jau no sešu gadu vecuma. Tas drošības pēc, jo kaimiņiem, kuru mājām bija jāiet garām, bija milzīgs suns. Kost jau nekoda, bet bailes mazajam puisēnam tomēr iedvesa. Stāstot par bērnību, Aleksandrs vairākkārt uzsver: “Līdz 11 gadu vecumam es biju tik laimīgs, ka laimīgāks cilvēks nevar būt!” Un kā nu ne! Pa visām saimniecībām kopā bija 12 zēni un četras meitenes. Visi kopā (reizēm pievienojās arī kalpu meitas) regulāri satikās aiz šķūņa izveidotajā stadionā, kuru bija uztaisījis tēvs ar brāļiem. Te bija izvietotas līdztekas, šūpoles, kas gribēja, varēja nodarboties ar svarcelšanu. Par skrejceliņu izmantoja piebraucamo ceļu. Jaunieši gāja rotaļās, sportoja, spēlēja spēli, līdzīgi “gorodkiem”. Uzburot šo bērnības ainiņu, šķiet, Aleksandrs redz divus lielus bērzus, starp kuriem iekārtas milzīgas šūpoles…
(Turpmāk vēl.)
