Kas gan būtu Latvija bez stiprām ģimenēm? Ģimenes pamatā ir mīlestība, darbs kopīgu mērķu dēļ un bērni. Neretiešu Gunitas un Kristapa Leišu ģimenē aug četras meitas. Visām likti stipri vārdi — Grieta, Rūta, Madara un Dārta. Tuvojoties Mātes dienai, sarunā ar ģimenes gara turētāju Gunitu mēģināju izzināt, kādas ir viņas sajūtas, esot vienā no mūža atbildīgākajiem darbiem, kā tas ir — būt mammai.
Ar Kristapu, Gunitu, Raimondu — Kristapa tēti — un mammu Aiju iepazinos jau sen. Gadiem ejot, vairākkārt gadījies sazināties ar kādu no viņiem — jautājumos par lauksaimniecību, teātri, mājražošanu, tautas deju kolektīvu “Sēļi”, zemnieku saimniecību “Čaidāni”. Vienmēr atsaucīgā, smaidīgā Leišu ģimene man ir kā mazs Latvijas modelis — vismaz tādas Latvijas, kādu mēs katrs nākotnē gribētu redzēt, kādā dzīvot — veiksmīgu, plaukstošu, stipru.
Izkūst viņas priekšā
— Kāda ir tava mamma?
— Vienā vārdā — forša. Daudz iemācīja, jo īpaši lauku darbus. Esam viņai divas meitiņas un dēliņš. Mammu sauc Rasma, tēti — Zigurds.
Abi ir daudzesieši, un abi strādāja kolhozā. Bērnībā vairāk laika pavadīju ar māsu.
— Vari teikt, ka mamma iemācīja arī mīlestību?
— Mūsdienās vecāki citādi izrāda savu mīlestību pret bērnu. Manā bērnībā tētis bija tas, kurš biežāk paņēma klēpī, samīļoja. Mamma bija darbos no rīta līdz vakaram. Vakaros pasaku pirms miega man neviens nelasīja. Toties saviem bērniem ar vīru gan lasām.
— Cik bērnu ir tavā ģimenē?
— Četras meitenes, visas ar pamatīgu raksturu, pat mazā Grieta, kurai ir divi gadi. Mēs visi izkūstam viņas priekšā, viņa mums diktē noteikumus. Varbūt ne vienmēr to gribam, bet pašlaik nav variantu. Trīs pārējās ir Rūta (15), Madara (10) un Dārta (4). Kā smejam — no pamperiem līdz mazai brūtei.
Meitenēm likām spēcīgus vārdus, katrā burts “r”, bet laikam par spēcīgu sanāca. Esam ievērojuši, ka Grietu var nomierināt tikai tad, kad viņu samīļo. Tad niķi beidzas un viņa atslābst. Arī lielajām meitenēm vēl gribas klēpī, lai samīļo.
Greizsirdīgas
uz jaunāko
— Ikdienā visas stundas paiet, darot mammas darbus?
— Paspēju arī visu citu, bet tagad, kad bērniem nav jāapmeklē skola, mājās esmu ar visām. Patiesībā ļoti priecājos par šo laiku. Bērni kļuvuši mierīgi, bet skolas laikā bija kā saraustīti, nervozi. Mēs izbaudām šo laiku. Protams, slodze ir liela, un ikdienu ļoti atvieglo no skolas atvestās pusdienas. Mājās kopā ar lielākajām meitenēm gatavojam ēdienu.
— Lasi literatūru par bērnu audzināšanu vai drīzāk audzini tā, kā sirds saka priekšā?
— Sākumā lasīju grāmatas, žurnālus. Tagad vairs nē. Vieni saka, niķus nevajag ņemt vērā, pēc nedēļas pāries. Es katru gadījumu mēģinu risināt uzreiz. Ar vīru vienmēr padomājam — ko paši kā bērni būtu darījuši tādā situācijā. Tas gan vairāk attiecībā uz vecāko meitu. Visgrūtākais laiks bija, kad piedzima Grieta, visjaunākā, un izpaudās pārējo bērnu greizsirdība. Tagad Kristaps vairāk darbojas ar lielajām meitenēm, bet Grieta atzīst tikai mani.
Vakari ar pasakām
un dziesmām
— Sievietes loma ģimenē ir, man pat gribas teikt, vissvarīgākā.
— Es teiktu, ka sieviete ir spēcīgais dzimums. Uztur tonusā visus pārējos. Arī mana mamma ir tā, kas, kā saka, “tur buru” — vada saimniecību, pasaka, ko vajag. Sievietes ir viltīgas un panāk savu, bet tas nav savtīgi. Manī nemitīgi ir atbildības sajūta, arī tagad, kad esmu Aizkrauklē, domāju par to, kas notiek mājās. Nevaru kaut kur klīst, aizmirsties. Arī kaut kur braucot, bērnus biežāk ņemam līdzi, un tad, kad viņu nav, kļūst pat garlaicīgi. Man patīk skaļums, kņada. Kristapam ir lielāka pacietība nekā man, un viņš meitas iemācījis lasīt, braukt ar velosipēdu. Mums gan nav sadalīts laiks, kurš no vecākiem būs ar bērniem, kurš strādās. Vienmēr abi esam kopā ar meitām. Vakaros maiņās midzinām viņas — lasām priekšā grāmatas, un, kad bija mazākas, es dziedāju.
No kliedziena
ieslēdzās signalizācija
— Vari atzīt, ka kopā ar bērniem audz, mainies?
— Egoiste varbūt biju agrā jaunībā, ar bērniem noteikti ne. Esmu kļuvusi pacietīgāka. Tagad mierīgi varu skatīties televizoru, kad apkārt kliedz un spiedz. Meitenes ir ar savu gudrību, un saprotu, ka jaunieši mūsdienās ir citādi nekā manā jaunībā, cenšos viņām “pieslīpēties”. Pa reizei gan pasprūk tas “kad mēs augām…”. Gribas, lai vairāk piedalās, ir sabiedriskas, gūst pieredzi, nevis sēž mājās. Prieks par lielāko meitu, ka viņa dalās savās pārdomās, jautā pēc padoma, jo tīņa gados varētu būt visādi — ieslēgtos sevī, runātu tikai ar draudzenēm. Kopīgā sarunā lieku viņai pieņemt galīgo lēmumu.
— Kāds ir spilgtākais gadījums, blēņas, ko nācies pieredzēt?
— Laikam uz visiem laikiem atmiņā paliks brauciens uz Lietuvu. Iegājām kādā restorānā, atradām attālāko galdiņu, blakus rotaļu laukumiņam. Meitenes spēlējās savā nodabā, un pēkšņi Dārta, kurai toreiz bija tikai gadiņš, tik spalgi iekliedzās, ka ieslēdzās signalizācija. Meitenēm ir skaļas balsis, bet ka tik ļoti… Atskrēja apsargi, jautāja, kas noticis. Laikam spēlējoties māsa Dārtai bija ko atņēmusi. Enerģijas viņām visām daudz, un, kad mājās sākas čīkstēšana, ņurdēšana, ceļamies, sēžamies uz riteņiem vai braucam uz mežu, vai arī ejam uz stadionu, skrienam, metam, speram bumbu. Izlādējas, un atkal ir labi. Redzu, ka meitas mani kopē un savās rotaļās bieži izmanto kaut ko no redzētā — kā klāju galdu, kā noformēju ēdienu. Katrā ziņā šīs nebūs tās sievas, kuras vīri varēs izkomandēt.
Tautastērps rada piederības sajūtu
— Esi domājusi par laiku, kad visi bērni aizies no ģimenes?
— Man no tā ir bail. Jūtu, ka lielā meita jau tā kā… Man ar vīru to bija grūti “sagremot” — ka viņa jau tik liela, ka ir draugs. Likās, pavisam nesen pinu viņai bizes. Vēl vismaz gadu būšu diendienā ar viņām. Kad Grieta sāks iet bērnudārzā, man būs vairāk laika sev, mājas darbiem. Arī tagad ap māju top dobes, zāliens, bet manas sirdslietas ir kūku cepšana un šūšana. Pagaidām kaut ko uzšuju tikai meitām, retu reizi sev. Apzinos, ka, šujot kleitu kādai citai, es laupīšu laiku bērniem, tāpēc pagaidām atsaku. Arī draugiem kūkas necepu, jo tad puse dienas paietu virtuvē.
— Bildē, kas redzama sociālajā tīklā, kura tapusi par godu 4. maijam, tava ģimene ir tautastērpos, pat mazākā meita. Ko tev nozīmē uzvilkt šo tērpu?
— Mēs visi, izņemot Grietu, dejojam tautas dejas, lai gan arī viņu esmu vedusi pie skolotājas. Pastāvēja, rociņas plaukšķināja. Man un lielajai meitai ir savs tautastērps. Man ir Tērvetes svārki, kurus savulaik kāda staburadziete noauda mammai. Gribu pati sev uzšūt vesti. Audums jau sagādāts. Pie svārkiem komplektā gribas arī vainagu, lai gan man to it kā nevajag, tomēr esmu pieteikusies kursos un iemācīšos izgatavot. Arī meitai ir Tērvetes puses krāsu un rakstu svārki. Visus tautiskos kreklus pati sašuvu, bet fotosesijā jutu, ka būs jāšuj lielāki. Uzvelkot tērpu, iztaisnojas augums, sajūtu lepnumu. Ir gods to nēsāt. Jāņos esam linu tērpos — gan mūsu ģimene, gan radi. Ja tērpa nav, vīrieši uzsien tautisku jostu. Nevaru sevi Jāņos iedomāties biksēs — tikai garos linu svārkos vai kleitā. Tautastērps rada piederības sajūtu — Latvijai, tautai. Ģimenē tas rada kā noslēgta loka sajūtu — tie esam mēs! Noteikti varu piekrist, ka šajā tērpā jūtos skaisti, gandrīz tāpat, kā uzvelkot balles kleitu. Mēs esam tāda ģimene — mums patīk viss latviskais, tautiskais. Šogad 4. maija svētkiem speciāli uzšuvu jaunu linu galdautu. Lielu, 3×1,5 metri. Mantojumā no radinieces man ļoti īpaša, plata un ap 6 metrus gara mežģīne. Toreiz atdeva, sakot — tu zināsi, ko ar to darīt. Tagad, turot galdautu rokās, sajūta, kā turot lielu vērtību. Tas nekas, ka bērni pirmajā stundā to aplēja ar sulu. Izmazgājās.
Ikmēneša
rituāls
— Arī Mātes diena ģimenē ir īpaša?
— Ar svētku galdu, meiteņu dāvātiem ziediem un pašu zīmētām kartītēm. Ar ziediem no Kristapa, lai gan viņš ziedus man tāpat dāvina ļoti bieži. Citus gadus braucām pie manas mammas, pa ceļam Kristaps apsveica savu mammu un māsu.
— Pirms sarunas teici, ka biji pie friziera. Svētku dēļ vai tāpat?
— Katru mēnesi man ir savs rituāls — frizieris, manikīrs, sejas procedūras. Jā, jau vajag. ◆
