23. augustā Zemessardze atzīmē 25. dibināšanas gadadienu. Aizkraukles puses Zemessardzes veterāni Broņislavs Mačuļskis un Viktors Kozlovskis atminas tās pirmsākumus.
Sardzes dzimšana
Pagājušajā nedēļā Pļaviņu novada Juču karjerā trīs dienu salidojumā tikās Zemessardzes 55. kājnieku bataljona veterāni un jaunsargi. B. Mačuļskis stāsta, ka Aizkraukles reģionā kopumā ir 20 vete-
rānu. Zemessarga karjera ilgst līdz 55 gadiem, pēc tam īpašu priekšrocību šiem vīriem neesot, viņi drīkst nēsāt formu, gadā reizi dodas uz nometni, kur atsvaidzina iemaņas. “Fiziski vairs nevaram to, ko jaunsargi, tāpēc veterāniem ir sava programma,” stāsta B. Mačuļskis. Jautāju, vai tas nozīmē, ka x stundā nevarēsim rēķināties ar veterānu zināšanām un iemaņām? “Tā gluži nav, tāpēc ik gadu te sanākam — cenšamies izdarīt visu to, ko zemessargi, ātrumu zaudējam, bet kvalitatīvi darboties spējam, lai x stundā spētu veikt konkrētus uzdevumus, arī kaujas darbības.”
B. Mačuļskis Zemessardzē iestājās 1992. gada februārī, Viktors Kozlovskis gadu agrāk. Pašas Zemessardzes dzimšanas diena ir 1991. gada 23. augusts, kad valstī pieņēma likumu “Par Latvijas Zemessardzi”, kas noteica, ka tā ir brīvprātīgs militārs sabiedrības pašaizsardzības formējums. Jau nākamajā dienā sāka zemessargu kandidātu reģistrāciju pašvaldību teritorijās, un jau dažu mēnešu laikā 35 teritoriālajos bataljonos iestājās vairāk nekā 10 000 cilvēku. Pēc gada brīvprātīgo skaits bija gandrīz 17 000, un Zemessardze kļuva par lielāko valstij uzticamāko militāro organizāciju. “Sākumā sargājām kailām rokām, ieroču un formu nebija. Pirmie čehu kalašņikovi parādījās vien 1992. gada februārī. Daudzi ieročus pirka par savu naudu,” atminas V. Kozlovskis.
Nepietiekami bruņoti un apmācīti
Nepietiekami bruņoti un apmācīti, lai arī daudziem bija krievu armijas rūdījums, civilā apģērbā zemessargi pirmajos gados darīja visu — sargāja valsts robežu, cīnījās pret kontrabandistiem, ķēra likumpārkāpējus, bloķēja PSRS karaspēka daļas un iesaistījās glābšanas un citos darbos. “Daudz patrulējām uz robežas, mums nebija formu, vien cepurīte ar saulīti, kalašņikovs ar divām pilnām kaujas aptverēm, savukārt diviem robežsargiem bija viena pistole ar divām aptverēm. Valstī lielos apjomos ieveda kontrabandu, milicijai nebija spēka to apturēt, daudzi likumsargi nebija lojāli valstij, tāpēc darījām visu,” stāsta B. Mačuļskis.
90. gadu sākumā Zemessardzē stājās daudzi, bet, kad brīvprātīgie valsts sargi tika pie pirmajiem ieročiem, cilvēku, kuri grib aizstāvēt savu valsti, kļuva vēl vairāk, jo visi saprata, ka lieta ir nopietna — kailām rokām dzimtene nebūs jāsargā. Tomēr stājās arī tādi, kuriem Zemessardzē nevajadzēja būt — atklāj V. Kozlovskis. “Toreiz uzņemšana bija vienkāršota — vai šo pazīsti? Viņš 10 gadu dzīvo Pļaviņās, bet neviens jau nezināja, vai cilvēks pirms tam 10 gadu nav cietis sodu cietumā. Tāpēc vēlāk, kad sākās zemessargu izvērtēšana, daudzus atsijāja, jo brīvprātīgais nedrīkstēja būt krimināli sodīts, atskaitīja arī par jaunības kļūdām.”
Svarīga pirmā
stunda
Pirmos piecus gadus Zemessardze attīstījās strauji — stāsta veterāni, bet tad sākās “bremzēšana”, saruka finansējums, jo mainījās valsts prioritātes. Būtiskas izmaiņas Zemessardzē notika, kad, jaunsargus nodalīja no Zemessardzes — uzskata veterāni. “Sākumā bija tā — ja Zemessardzē bija tēvs, iesaistījās arī dēls un vectēvs ar savu mazdēlu. Ieročus, saprotams, bērniem nedeva, bet viņi bija kopā ar vecākiem klausījās, mācījās — zinoši bija visi ģimenes vīrieši,” stāsta V. Kozlovskis. Arī B. Mačuļskis atceras 1996. gadu, sakot, ka Zemessardze bija spēcīga un labi bruņota. Tomēr abi vīrieši norāda, ka neesot svarīgi, cik ieroču un cilvēku tūkstošu ir Zemessardzē, x stundā svarīga pati pirmā stunda. Abi vīri domā — tā kā ieročus zemessargi nedrīkst turēt mājās, x stundā vērtīgais laiks būs izniekots, kamēr “sargi” sapulcēsies un apbruņosies. Vēl 1996. gadā ieročus katrs zemessargs drīkstēja glabāt pie sevis mājās, bet, mainoties valsts politikai, to vairs neatļāva. Zemessardze izmantoja zviedru šautenes, un zviedru prasība esot bijusi — ieročus mājās nedrīkst turēt. “Zviedri savu armiju samazināja jau 90. gadu beigās, uzskatot, ka, ja nāks ienaidnieks, Baltijas valstis ir buferzona, tāpēc latviešiem dāvināja ieročus, munīciju. 2000. gadā Zemessardzē bija 45 gadus veci vīri ar rūdījumu, dienējuši armijā, apmācīti un disciplinēti,” atminas B. Mačuļskis. Viņš pats armijā stājies, jo gribējis aizstāvēt jauno valsti. “Tēvs bija izsūtīts uz Sibīriju. Kad gāju uz zemessargiem, mamma raudāja, baidījās, ka vēsture var atkārtoties — atkal Sibīrija,” stāsta B. Mačuļskis. “Ticējām, ka ar katru dienu valsts būs stiprāka un labāka. Tomēr tas notiek tik lēnu, ka esam novecojuši,” viņš nosaka bez žēluma un norāda, ka Zemessardzei ir nākotne, to pierādot daudzi faktori — jauniešiem interesē vēsture un militārās lietas, daudzi par zemessargiem grib kļūt pēc Ukrainas notikumiem.
Bija bail
Satraucošu momentu, dienot Zemessardzē, bijis daudz. Vaicāju, vai bija situācijas, kad ir bail? “Bija!” skan atbilde. “Toreiz nebija mobilo telefonu, raidstaciju, stāvējām uz Pļaviņu apvedceļa, tuvākais telefons Gostiņos. Saņēmu ziņu, ka smagajās automašīnās tuvojas krievu armijas kolonna. Saaicināju tik vīru, cik varēju — kopā desmit. Viens ložmetējs, dažiem automāti, man pistole, gaidījām. Parējiem noteicu — ja sāku šaut, arī citiem jāatklāj uguns. Bija tumšs, kailsals. Pēc brīža tiešām brauc, stādinām, bet automašīna nevar nobremzēt, slīd — apstājās vien pēc 50 metriem, skrēju un domāju — kas mani sagaida? Pieskrienu, šoferis paver durvis un atskan: “Dēliņ, ko tev vajag?” Tik labi palika!” atminas V. Kozlovskis. Savukārt B. Mačuļskis satraucošus brīžus piedzīvojis laikā, kad, pienākumus pildot, nošauts kāds zemessargs. Lai kontrolētu kriminālās aktivitātes, pavēlēts rīkot blokposteņus. Tomēr kāds žiguļa vadītājs neatsaucies aicinājumam apstāties, blokposteni apbraucis, spiedis gāzi grīdā. “Visi bijām bruņoti, izgāju uz ceļa un lēnām, demonstratīvi ielādēju ieroci, uzvilku un tikpat lēni ieņēmu kaujas stāju. Lēnām! Žiguļa vadītājam bremzes tūlīt atradās, tas apstājās, cilvēks atvainojās, neesot mūs redzējis,” atminas B. Mačuļskis.
***
Tāpat kā Zemessardzes pirmsākumos, arī tagad tajā stājas cilvēki, kuri gatavi aizstāvēt valsti, ir pārliecināti veterāni, vienbalsīgi sakot — Zemessardzei ir nākotne, latvieši joprojām ir savas valsts patrioti. “Zemessardze bez nākotnes tik ilgi nebūtu spējusi pastāvēt,” spriež B. Mačuļskis. ◆
