Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas mācītājs, kapelāns, Cietumu kalpošanas apvienības valdes priekšsēdētājs Valdis Baltruks ik trešdienu Rīgā tiekas ar ieslodzītajiem, palīdzot viņiem gan materiāli, gan morāli. Tas ir darbs, kurš nav novērtējams naudā un ne vienmēr sniedz gandarījumu.
Kā to uzlabot, kā palīdzēt cilvēkiem, kuri paklupuši uz likuma takas, nesen sprieda arī Sidnejā, Austrālijā, kur Valdis Baltruks piedalījās Starptautiskās cietumu kapelānu asociācijas (IPCA) 7. konferencē, kuras devīze bija “Stāsti savu stāstu”.
Ar mācītāju sarunājamies par kapelāna darbu un konferencē gūtajām atziņām.
Sniegt palīdzību,
nevis atraidīt
— Cik plaši pārstāvēta bija konference Sidnejā?
— Starptautiskajā konferencē, kura notiek reizi divos gados, piedalījās 230 cietumu kapelāni no 54 pasaules valstīm. Var teikt, es biju vienīgais no Baltijas valstīm, jo Igaunijas pārstāvis ieradās tikai konferences beigās. Pēc referātu noklausīšanās bija iespēja darboties darba grupās, tādējādi katrs varēja pastāstīt par savu darbu un pieredzi. Katrai grupai bija arī vadošā tēma, kuru apspriedām. Es piedalījos grupā, kurā diskutējām par dialogu ar citām reliģijām.
— Kāds bija kopsaucējs?
— Mūsdienu pasaulē jau šobrīd un arī nākotnē šis jautājums kļūs arvien aktuālāks. Mēs vairāk saskarsimies ar citu tautību un reliģiju pārstāvjiem gan dzīvē, gan, iespējams, arī ieslodzījuma vietās. Kā galvenā atziņa šīs grupas darbā izskanēja aicinājums būt iecietīgiem, izturēties ar cieņu pret citām reliģijām un brīvbaznīcām. Strādājot ar atšķirīgas ticības ieslodzītajiem, sniegt viņiem palīdzību, nevis atraidīt.
— Vai atbalsts var būt bezizmēra?
— Mēs esam tikai cilvēki un esam ierobežoti ne tikai laikā un telpā, bet arī mīlestībā.
Atgādina Venēciju
— Vai konferencē guvāt arī kādas jaunas atziņas, kas lika kaut ko mainīt jūsu līdzšinējā darbībā?
— Mainīt nē, bet tā papildināja līdzšinējās zināšanas. Šāda amatbrāļu pulcēšanās un dalīšanās pieredzē ir nepieciešama, jo paplašina pasauli. Šajā gadījumā arī burtiskā nozīmē, jo tik tālā ceļā devos pirmo reizi.
— Kādi iespaidi radās par Austrāliju?
— Neko jau daudz neredzējām. Dzīvojām katoļu pansijā. Sidneja paliks prātā kā daudznacionāla pilsēta ar ļoti daudziem tumšādainiem cilvēkiem. Un vēl — tā man nedaudz atgādināja Venēciju ar neskaitāmajiem kanāliem. No tāluma redzēju arī slaveno operas teātri. Protams, neierasti šķita gan milzu palmas ceļmalā, gan baltu papagaiļu bari, kuri “tusēja” pilsētas skvēros. Diemžēl laika trūkuma dēļ šoreiz vajadzēja atteikties no cietumu apmeklējuma.
Bažām nav pamata
— Vairākos Latvijas masu medijos izskanējušas bažas, ka migrācija vairos pie mums noziedzību?
— Nevar noliegt, ka varētu būt arī kāds migrantu izdarīts likumpārkāpums, bet ne jau vairumā. Cik tad viņu te paliks? Neesam viņiem iekārojama valsts.
— Cietumos jau tā ir maz vietu, vai, jūsuprāt, migrantiem likumpārkāpējiem, ja tādi būtu, tomēr nevajadzētu atsevišķas telpas?
— Par to jādomā cietumu vadībai, tāpat kā par audzināšanu. Diemžēl tur bieži cilvēki ne tikai paši ir formā, bet tāda ir arī viņu domāšana. Viņu uzdevums domāt par sadzīvi, mūsu — par ieslodzīto dvēseli.
— Vai līdz šim kapelāna darbā ir bijusi kāda saskare ar citas reliģijas pārstāvjiem, piemēram, musulmaņiem?
— Nē, nav.
— Savā mājā izmitinātu kādu migrantu?
— Nē, ir pietiekami daudz brīvu māju un dzīvokļu, kur viņi var dzīvot, tikai dzīvesvietām jābūt izklaidus.
— Savulaik starptautisko konferenču laikā esat apmeklējis cietumus Kanādā, Dānijā, Anglijā, Āfrikā, lielākoties tie jūs pārsteiguši ar cilvēciskāku attieksmi pret ieslodzītajiem un viņu sadzīves apstākļiem. Vai varat teikt, ka pēdējo 20 gadu laikā Latvijā ieslodzījumu vietās ir norisinājušās kādas izmaiņas?
— Lēnas, bet tomēr ir. 1989. gadā Centrālcietums vienkārši bija briesmīgs, tagad tur ir uzlaboti apstākļi. Modernizēts arī Matīsa cietums.
***
Atgriešanās cietumā vismaz daļai ieslodzīto nereti ir vieglākais ceļš. Darba devēji nevēlas pieņemt darbā bijušos ieslodzītos, ģimenes novēršas, sociālie pabalsti ir pārāk mazi. Šo loku ir grūti pārcirst, ir vajadzīgs reāls atbalsts. To sniedz dažādas nevalstiskās un reliģiskās labdarības organizācijas, arī mācītājs, kapelāns Valdis Baltruks, kurš uzskata, dzīvē vieglāk mainīties tiem, kuri apzinās Dieva tuvumu. ◆
