Pagājušajā nedēļā atgriezos no Polijas, kurp vedu Staburaga sieviešu vokālā ansambļa “MiLaRe” dalībnieces. Pasākums bija organizēts ļoti komplicēti, koncerts pēc koncerta, taču pirmajā vakarā bija laiks apskatīt Polijas ziemeļu pilsētas Sopotas centru. Aplūkojām arī Šķībo māju, ko poļu valodā dēvē par “Krzywy Domek”. Tā ir pavisam šķība un greiza, ar šķībiem logiem un durvīm, izskatās ļoti neparasti un interesanti. Ierosme veidot tik dīvainu mājas formu meklējama poļu bērnu grāmatu ilustratora Jana Šancera darbos, un šī māja kļuvusi par vienu no krāšņākajām pilsētas rotām. Ēka atklāta 2004. gadā, tajā darbojas biroji, mazi veikali un kafejnīcas.
Polijā arī vakariņojām krodziņā, ēdienu cenas tur ir ļoti pievilcīgas. Nogaršojām karstvīnu un tradicionālo poļu boršču. Lai gan pēc dienesta armijā boršču vairs neēdu, jo tur jau atēdos, šis ir pavisam kas cits — sarkano biešu sulā vārīti pelmeņi. Garšoja labi!
Latvijas notikumu topā, protams, ir Solvitas Āboltiņas vēlme kļūt par Ministru prezidenti. Lai gan tad, kad Laimdota Straujuma paziņoja par demisiju, politologi sprieda, ka partijai “Vienotība” šīs politiķes izvirzīšana būtu gandrīz pašnāvība, viņi tomēr to izdarīja. Un nākamais solis būs viņas apstiprināšana šajā amatā — citādi jēgu zaudēs viss līdzšinējais teātris. Kāpēc gan vajadzēja Straujumas demisiju? Lai šo amatu atdotu “Zaļo un Zemnieku savienībai”? Es domāju, ka tā nenotiks, un vismaz par septiņdesmit procentiem esmu pārliecināts, ka drīz šajā amatā redzēsim Solvitu Āboltiņu. Visi valsts lēmumi pieņemti ļoti šaurā lokā, un galvenajās lietās ietekme ir nelielam cilvēku pulkam. Ir naivi cerēt, ka klausīsies kāds tautas noskaņojumā, ņems vērā cilvēku nepatiku pret Āboltiņu kā politiķi vispār. Tāpat bija ar Solvitas Āboltiņas ievēlēšanu Saeimā — tauta viņu neievēlēja, bet viņa tāpat tur ir!
Man personīgi pret Āboltiņu nav izteiktas nepatikas, taču viņa ir cilvēks ar lielām ambīcijām, kurš cīnās tikai par sevi. Politikas jomā es vairāk atbalstu cilvēkus, kuriem patīk darīt, nevis runāt. Laimdota Straujuma, Valdis Dombrovskis ir šādi politiķi. Kad Straujumas kundze bija zemkopības ministre, daudz ko sakārtoja, atrisināja daudzus jautājumus. Nesaprotu, kāpēc cilvēkiem nepatīk tie, kuri nemāk runāt, bet klusi un no sirds strādā?
Labāku premjeru, kurš patiešām strādās, diez vai izdosies atrast, un Āboltiņa jau noteikti nebūs šāds cilvēks. Ja tomēr notikumi mainīs gaitu un viņa kārotajā amatā netiks, tas būs ļoti liels pārsteigums, kuru būs pat grūti izskaidrot. Nezinu gan, vai drīkstam par šādu Jaungada brīnumu cerēt… Tāpat uzskatu, ka īpašas pārmaiņas līdz ar jauna Ministru prezidenta apstiprināšanu tāpat nav gaidāmas. Naudas kā nav, tā arī nebūs! Latvijā nav lielu ražotņu, arī cilvēku resursi kļūst arvien mazāki — no kā gan lai tā valsts kase pildās?
Lai gan politiķi saka, ka premjeram viss būs jāsāk no baltas lapas, notikumi liek domāt, ka nekas jauns nav gaidāms. Televīzijas sižetos pēdējā laikā Āboltiņas sabiedrībā arvien biežāk redzams nu jau bezpartijiskais Artuss Kaimiņš. Viņai vajag sabiedroto, kurš novērš sabiedrības uzmanību. Un kurš lai to prastu labāk par šovmenu Kaimiņu! Kā viņš tika galā, kad žurnālists jautāja deputātiem, vai viņi zina, kāda ir minimālā alga valstī? Citi stostījās un nezināja, kā ar godu iziet no situācijas, bet Kaimiņš gaitenī noķēra finanšu ministru, lai pastāsta, cik viņam aldziņa, pasauca vienkāršu strādnieku, lai atklāj, cik saņem. Neviens viņam neatteica, un arī skatītājiem bija interesanti un jautri. Krieviem ir Žirinovskis, mums Kaimiņš!
Protams, aizvien aktuāls ir bēgļu jautājums. No viņu uzņemšanas nekādu izdevīgumu nesaskatu, drīzāk vienus izdevumus. Ja Latvijas valsts būtu savā paspārnē paņēmusi ukraiņus vai kādus citus mūsu domāšanai un dzīvesveidam tuvākus cilvēkus, viņi vismaz censtos strādāt, pielāgoties jaunajiem apstākļiem. No cilvēkiem, kuri nākuši no tautām ar pavisam atšķirīgu dzīves uztveri un temperamentu, varam sagaidīt daudz nepatīkamu pārsteigumu.
Interesants šķita pagājušajā nedēļā izskanējušais Probācijas dienesta amatpersonas paziņojums, ka Latvijā varētu ieviest daļēji publisku pedofilu reģistru. Lai gan kāds ASV eksperts teicis, ka tas novestu pie linča tiesas — tāda pieredze bijusi arī Amerikā, tas man šķiet labs ierosinājums. Vismaz tiesībsargājošām iestādēm šādi cilvēki visu laiku jāpatur redzeslokā. Laukos jau viens par otru zina visu, te labākais reģistrs ir “viena tante teica”, taču pilsētā cilvēki cits citu nepazīst. Par šādu zemisku noziegumu sodīts cilvēks nomaina dzīvesvietu, adresi un darbojas atkal citā vietā. Slimi cilvēki, kādi pedofili arī ir, taču jāārstē. Un vienalga kādām metodēm.
Man kā zemniekam būtisks notikums ir kontā ieskaitītās Eiropas Savienības subsīdijas. Vēl vecajā gadā varēs nolīdzināt parādus, kaut kas paliks arī svētkiem. Manā saimniecībā galvenā nozare ir piena lopkopība, pienu pārdodam “Sēlpils piensaimniekam”, esmu šajā kooperatīvā. Lai gan pienu tagad iepērk par minimālu samaksu, te vismaz regulāri saņemam naudu. Lielās piena ražošanas saimniecības jau domā par bankrotu, mazās vēl kaut kā savelk galus. Mums ir 20 slaucamu govju, jaunlopi, kaut kā varam izdzīvot. Ja vēl būtu normāli strādnieki, ko paņemt palīgos, būtu pavisam labi.
Esmu arī Jaunjelgavas novada domes deputāts, un prieks dzirdēt, kad cilvēki saka: mūsu novada izaugsme ir acīmredzama. Lai gan, novadus veidojot, visi teica, ka nekā laba nebūs, ja saliks kopā nabagus, uzskatu, ka šādā novada modelī esam vinnētāji. Daudzi īstenoti projekti, sakārtoti pagastu centri Secē, Sunākstē, Staburagā. Naudu atvēl gan kultūrai, gan sportam. Būtu labi, ja viss tā arī paliktu, mums nevajag reformu un citus novadus.
Svētku izjūtai, kura šajās dienās tepat vien blakus ir, vajadzētu tikai sniegu. Man to vajag arī, lai varētu slēpot. Kopā ar bērniem braucam uz Mežezeru, ja sanāk, vismaz vienu reizi gadā aizbraucam arī uz Alpiem. Nu kas tā par ziemu, ja nevar paslēpot!
