Aizpagājusī nedēļa izskanēja, pagājusī sākās un arī beidzās tāpat — ar dziesmu. Kā gan citādi, jo šajās dienās Latvija, Rīga ir Eiropas un pat visas pasaules kultūras centrs.
Esmu Latvijas Radio kora dziedātājs un kopā ar Valsts akadēmisko kori “Latvija” piedalījos koncertā “Born in Riga” (“Dzimuši Rīgā” — tulk. no angļu. val.), dziedot vairākus operkorus un fināla daļas no Karla Orfa kantātes “Carmina Burana”. Unikāls pasākums, kurā tā veidotājiem kompaktā veidā vajadzēja piedāvāt pašu labāko, to, ar ko Latvija pazīstama pasaulē. Mākslinieku ir tik daudz, un uzdevums — izvēlēties, ko iekļaut pusotru stundu ilgajā programmā — bija grūts. Piemēram, tādi pasaules slavu ieguvuši latvieši kā Andris Nelsons un viņa sieva soprāns Kristīne Opolais pat netika pieminēti. Pasākums no organizēšanas viedokļa ir ļoti dārgs. Te gan var diskutēt par niansēm, kādēļ tā rīkošanu uzticēja britam, ne latvietim? Koncerts, protams, bija ļoti vērienīgs. To baudīt būs iespēja arī citu Eiropas valstu televīzijas skatītājiem.
Pasaules koru olimpiādē profesionālie kori nepiedalās, tajā skaitā arī Latvijas Radio koris, jo konkursā nav tādas kategorijas, kurā vērtētu profesionāļus. Bet daudzi Latvijas profesionālo koru dziedātāji strādā ar amatieru koriem, tādēļ bija aktīvi koru olimpiādes norišu dalībnieki. Koncertā Mežaparkā biju skatītāju vidū, bet estrādē pavadīju visu dienu. Svētdien līdz dienas vidum notika latviešu dziesmu bloka mēģinājumi, pēcpusdienā pievienojās ap pieciem tūkstošiem ārzemju koristu, un kopā skanēja ap 15 tūkstošiem balsu. Kopkoris, tātad arī ārzemju viesi, dziedāja Mārtiņa Brauna dziesmu “Saule. Pērkons. Daugava”, igauņu komponista Gustava Ernesaksa “Mu isamaa”, lietuvieša Joza Gudaviča “Kur giria žaliuoja”, kā arī talantīgā latviešu komponista Ērika Ešenvalda koru olimpiādes himnu “My song”. Latviešu kora dziedātāju iemīļotajai Mārtiņa Brauna komponētajai dziesmai šis bija unikāls brīdis, kad to, tēlaini sakot, dziedāja visa pasaule.
Man piedalīties Pasaules koru olimpiādē nozīmēja sagatavot Skrīveru pagasta jaukto kori “Dīvaja” un Pūres pagasta sieviešu kori “Abava” olimpiādes noslēguma koncertam. Konkursos mēs nepiedalījāmies, un galvenais mērķis un pienākums bija dziedāt noslēguma koncertā svētdien Mežaparkā. Tas gan ir kā starpposms, jo nekas vēl nebeidzas. Pirmdien Latvijā ieradās daudzi citi kori, notiks konkursi. Pagājušajā nedēļā lielu daļu laika biju Skrīveros un Pūrē, izmantojām pēdējās iespējas nostiprināt repertuāru.
Viena no četrām vietām ārpus Rīgas, kur pieteicās uzņemt ārzemju koristus un rīkot koncertus, bija Pūre. Koncerts tur notika piektdien. Tajā piedalījās arī kolektīvi no Amerikas, Ķīnas un Dānijas. Milzīgs pārsteigums bija necerēti lielā klausītāju interese. Ikdienā koru koncerti nav īpaši populāri, bet šoreiz Pūres mazā koncertzāle ar 300 vietām bija krietni par mazu. Dalībnieku vien ieradās ap 150. Tāpēc izvēlējāmies dziedāt aiz kultūras nama pļavā pie ozola. Pļava bija pilna klausītāju, neņemot vērā todien spēcīgo ziemeļu vēju.
Klausoties, skatoties ārzemju korus, vēlreiz pārliecinājos, cik daudzveidīgs un plašs ir kora dziesmu spektrs. Ķīnas vīru koris Pūrē dziedāja savā reģionā ļoti izplatītās laivinieku dziesmas, kuras pavadīja ar atbilstošām kustībām — tīklu vilkšanu, airēšanu. Šāds dziesmas apvienojums ar horeogrāfiju mūsu kora kultūrā nav populārs, bet tas ir ļoti atraktīvi un piesaista publikas uzmanību.
Nepagāja nepamanīti arī ar kultūru mazāk saistīti notikumi Latvijā. Loģisks iznākums ir veselības ministres beidzot pieņemtais lēmums demisionēt. Tik atbildīgs postenis nozarē, kurā tik daudz nesakārtotu lietu, nevar mēnešiem būt tukšs. Laimdota Straujuma, kura aizvieto Circeni, vienlaikus veic vēl daudzus citus pienākumus, tāpēc darbs nav produktīvs. Veselības ministres vilcināšanās drīzāk izskatījās pēc “turēšanās pie krēsla”. Šaubos, ka izskanējušās runas par politisko spiedienu ir bez pamata.
Skaidrs, ka ne tikai veselības aprūpē, arī daudzās citās jomās nav kārtības. Nemitīgi notiek reformas un reformu reformēšana. Novadu reformu, kura tomēr izrādījusies neefektīva, esot nepieciešams reformēt. Braucot no mēģinājuma, radio klausījos diskusiju par situāciju veselības aprūpē. Kāds diskusijas dalībnieks teica, ka patīkot Kanādas modelis, otrs — Lietuvas. Tā vērtējot citu modeļus, paši savu neesam izstrādājuši, kamēr kaimiņi, lietuvieši un igauņi, mums sen ir aizgājuši priekšā. Ar vilcienu iepirkumu tāpat — Igaunijā jau sen brauc jaunos vilcienos, bet Latvijā bija jāatlaiž “Pasažieru vilciena” valde.
Duāli vērtēju Rīgas domes centienus pārdod daļu Lucavsalas. Jaunas pilsētas teritorijas ir jāapgūst, jāmodernizē, un labi, ka ir investori, kuri to vēlas darīt. Var saprast arī cilvēkus, kuri tur gadiem iekopuši savus mazdārziņus. Iznomāt zemi ilgākam laikam, nevis pārdot, tomēr būtu labāks risinājums. Negribas domāt, ka tā ir tikai kādu personu savtīga ieinteresētība.
Pirms vēlēšanām pie varas tiecas bijušie premjeri, ministri un citi. Saistībā ar šo patika kaut kur dzirdētais par uzsildītu zupu, kas nekad negaršos kā svaiga.
Nedaudz līdzīgs, kā uzsildīts, ir pretrunīgais pasākums Jūrmalā “Jaunais vilnis”. Tam pārāk nesekoju līdzi, bet krievu mūzika man patīk, un mašīnā bieži vien skan kāda krievu radiostacija. Vai Latvijā šāds pasākums būtu jāaizliedz? Kurš uzņemsies pateikt: nē, nerīkot šādu pasākumu?! Tomēr tas ir ekonomiski izdevīgs Jūrmalas pilsētai, pats “ražas” laiks. Jāatceras, ka puse Latvijas iedzīvotāju ir krievi. Varbūt tas pat ir labi, ka ir šāds notikums, ar ko varam apliecināt savu lojalitāti mazākumtautībām.
