Aizkraukles profesionālajā vidusskolā (APV) aizvadītajā nedēļā rīkotajā Automehāniķu dienā pulcējās vairāku Latvijas profesionālo skolu pārstāvji, dažādu ar auto lietām saistītu uzņēmumu un asociāciju ļaudis. Sanākušie kopīgi meklēja atbildes uz jautājumiem, kas sekmētu veiksmīgāku jauno speciālistu sagatavošanu darba tirgum. Noslēguma diskusijā aktualizēja vajadzību veidot automehāniķu skolotāju metodisko apvienību.
Lai gan bija aicināti, tomēr Automehāniķu dienā neieradās Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) pārstāvji. Sarunās un diskusijās nozares speciālisti un skolotāji centās rast atbildes uz svarīgākajiem jautājumiem, saprast, kas nepieciešams, lai automehāniķu mācīšana noritētu atbilstoši darba tirgus vajadzībām. Auto nozares speciālisti iepazina esošo situāciju automehāniķu sagatavošanā, pārrunāja programmas atbilstību darba tirgus prasībām, diskutēja par kompetencēm, kas nepieciešamas jaunajiem speciālistiem, lai varētu veiksmīgi iekļauties darba tirgū. Skolas vēsturē ieskatu sniedza direktore Ruta Krūkle un Rasma Auzenberga, direktores vietniece mācību darbā. Par automehāniķu mācīšanu un ar to saistītajām problēmām stāstīja skolotāji, kuri APV audzēkņus sagatavo šajā specialitātē.
ES stipendijām
pēdējais gads
Pirmo automehāniķu grupu APV uzņēma 1981. gadā, šobrīd skolā ir četri automehāniķu kursi. “Bija laiks, kad šīs specialitātes grupas komplektējām konkursa veidā, jo mācīties gribētāju skaits bija ļoti liels, turklāt mūsu skolā mācījās audzēkņi no plaša areāla, tagad gan lielākoties no tuvējās apkārtnes,” stāstīja Rasma Auzenberga, direktores vietniece mācību darbā. “Tas saistīts ar ekonomisko situāciju valstī, vecākiem vienkārši nav naudas. Vairākus gadus mūsu skolas sekmīgākajiem audzēkņiem bija ES stipendija, bet šis gads, kad stipendiju var saņemt, būs pēdējais.” Auzenbergas kundze atzīst, ka naudas nepietiekamība ir liela problēma un jāmeklē risinājums audzēkņu atbalstam. Viena no idejām ir veidot atbalsta fondu, vai arī kāds potenciālais darba devējs izvēlētos atbalstīt konkrētu audzēkni.
Prakse arī ārpus
Latvijas
Aizvadītajā gadā skolā sāka realizēt ārpusformālās izglītības programmas. Pagājušajā vasarā pieci interesenti, izmantojot šo iespēju, ieguva automehāniķa kvalifikāciju, turklāt augsto otro līmeni. Skola jau vairākus gadus sadarbojas ar Rīgas Tehnisko universitāti (RTU), bet pagājušajā gadā noslēdza sadarbības līgumu arī ar Latvijas Lauksaimniecības universitāti. APV sadarbojas ar uzņēmumiem gan Aizkrauklē, gan citviet Latvijā. Pagājušajā gadā audzēkņi devās praksē uz Vāciju, arī nākamajā gadā labākajiem būs tāda iespēja. Latvijā ir 26 skolas, kur var apgūt automehāniķa profesiju. Visu šo skolu kopvērtējumā kvalifikācijas eksāmenos APV audzēkņi ik gadu ir krietni virs vidējā līmeņa.
Jādara, nevis jārunā
“Ļoti būtiski ir atrast labu skolotāju,” uzsvēra Auzenbergas kundze. APV automehāniķus sagatavo četri skolotāji — Edgars Brensons, Ilgvars Kurmis, Raimonds Mihņevičs un Edgars Šals. Skolotāji nelielā prezentācijā pastāstīja par mācībām savos priekšmetos, problēmām, ar ko visbiežāk saskaras praktiskajās nodarbībās. Edgars Šals, kurš pats bijis šīs skolas audzēknis, APV strādā jau vairākus gadus. “Jaunieši, kuri atnāk mācīties, vairs nav tik tehniski, kā bija kādreiz,” atzina jaunais skolotājs. “Kādreiz visiem puikām bija mopēds, ko skrūvēt un pārskrūvēt neskaitāmas reizes. Tagad visbiežāk brauc ar motorolleriem un brīvo laiku pavada pie datora. Līdz ar to bērniem nav pieredzes.”
Viena no problēmām autome-hāniķu mācīšanā ir materiāltehniskā bāze. “Mums vajag detaļas, ko rādīt audzēkņiem kā paraugus, bet mums to ļoti trūkst. Vēlētos veicināt sadarbību ar vietējiem autoservisiem — ja ir salauztas, nelietojamas detaļas, dodiet tās mums! Viss, kas neder jums, noteikti der mums,” teica Ruta Krūkle. “Naudas, par ko atpirkt detaļas, mums nav, bet dāvinājumus varam pieņemt.”
Arī skolotājs Raimonds Mihņevičs atzīst, ka lielākā problēma ir tieši materiāltehniskā bāze. “Runāt jau var ilgi, taču, ja darbs nav darīts, tad lielas jēgas nav,” pārliecināts skolotājs. “Būtiska arī automobiļu marku dažādība, jo katrai ir savas nianses. Tādēļ svarīgi, lai tehniku biežāk mainītu, jo tehnoloģijas taču attīstās. Ir detaļas, ko var likt muzejā, bet jaunu nav. Cik varam, tik detaļas gādājam paši — skolotāji izmanto personīgos kontaktus, braukā pa servisiem, meklē, lūdz. Diemžēl daudzi labāk nodod metāllūžņos, par to saņemot kādu atlīdzību. Bet ko tad mēs, skolotāji, varam maksāt?” Tehnoloģijas attīstās strauji, tādēļ svarīga ir arī regulāra skolotāju apmācība, taču tā ir dārga, un skolai naudas šādam mērķim nav.
Vadītāja apliecība —
tikai ieteikums
Vairākas lietas, kas apgrūtina skolotāju darbu un ko vajadzētu sakārtot, ir IZM pārziņā. “Piemēram, 20 audzēkņu grupu, pēc IZM noteikumiem, ne vienmēr drīkst dalīt uz pusēm,” stāstīja skolotājs Ilgvars Kurmis. “Bet iedomājieties servisu, kurā jāstrādā tik lielam cilvēku skaitam! Turklāt tie nav meistari, bet bērni, un katram jāpieiet klāt, jāpamāca, jāierāda un jāaizrāda.”
Vēl viena paradoksāla lieta ir autovadītāja apliecība, kas auto-mehāniķa profesijas standartā ir tikai kā ieteikums, taču nav obligāta. “Vai varat iedomāties automehāniķi, kuram nav vadītāja apliecības?” retoriski jautāja APV direktore. “Šobrīd sociāli ekonomiskā situācija Latvijā ir kritiska. Audzēkņu vecākiem vienkārši nav naudas.”
Trūkst labu
speciālistu
Latvijas Automobiļu asociācijas pārstāvis Andris Kulbergs atzina, ka, redzot APV telpas un tehnisko nodrošinājumu, bijis patīkami pārsteigts. “Vismaz vizuāli līmenis ir augsts,” teica Kulberga kungs. Viņš arī atzina, ka nozarē ir labu speciālistu trūkums. Kulbergs novērojis, ka “treknajos” gados tieši automehāniķi ļoti izmantojuši iespēju ņemt kredītu, un, beidzoties lielajām algām, labākie speciālisti, lai varētu aizņēmumus atmaksāt, devušies projām no valsts. “Ir daudz cilvēku, kuri sevi sauc par automehāniķiem, diemžēl Latvijā palikuši zemas un vidējas kvalitātes speciālisti,” teica Kulbergs. “Lielākie mīnusi automehāniķiem ir dator-
prasmju trūkums, nespēja ana-
lītiski domāt un valodu nezinā-
šana. Ir jāmāk krievu vai angļu valoda. Man grūti iedomāties, ka nākotnē darbā varētu pieņemt cilvēkus, kuri nezina valodas. Lasīt, sarunāties, ļoti svarīgas ir analītiskās spējas un prasme problēmu aprakstīt, orientēties tehniskajā literatūrā — tā dažkārt trūkst vecās raudzes speciālistiem.”
Kulbergs izteica ierosinājumu, ka asociācija varētu veikt koordinējošu darbu, piemēram, rast iespēju skolotāju mācībām, piedāvāt prakses vietas labākajiem audzēkņiem.
Eiropai vajag
apsaimniekotājus
“Biju šokā, ieraugot lieliskās skolas telpas, remontbāzi. Esmu bijis vairākās līdzīgās skolās, kur māca automehāniķus, bet tik labu līmeni neesmu redzējis. Arī Rīgas Tehniskajā universitātē materiāltehniskā bāze ne tuvu nelīdzinās APV esošajai,” teica “Rīgas satiksmes” pārstāvis Raitis Mazjānis. “Turklāt RTU sagatavo inženierus, taču Eiropai vajag nevis izgudrotājus, bet gan produktu apsaimniekotājus.”
Mazjāņa ieteikumu ieinteresēt audzēkņus, rīkojot un piedaloties skolēnu formulā, noraidīja APV skolotājs Edgars Brensons. “Esam šajā jomā darbojušies, ir bijuši mēģinājumi rosināt audzēkņus izgatavot kartingu bez motora, taču viņiem tas neraisīja interesi. Otra tikpat būtiska lieta ir izmaksas, jo naudas nav.”
APV direktore piebilda, ka ļoti liela daļa audzēkņu ir ikdienas skarbās realitātes nospiesti, nereti vecākiem nav darba vai arī tas ir mazatalgots. “Mūsu bērni vairs nesapņo, viņi domā par praktiskām ikdienas lietām, un retais varbūt iedomājas, kā būtu izbraukt ar kartingu. Dullo Dauku kļūst aizvien mazāk,” sacīja Ruta Krūkle. “Risinot ikdienas problēmas, bērni vairs neprot sapņot. Skola gatavo ne tikai speciālistus, bet audzina arī jaunos cilvēkus. Krīze nav beigusies, lai ko saka valdība, un to vislabāk redz profesionālajās skolās, kur nāk mācīties jaunieši no lauku reģioniem.”
***
Nozares eksperti vairākkārt pauda viedokli, ka Latvijā 26 skolas ir pārāk daudz automehāniķu sagatavošanai. Izskanēja arī ierosinājums ikvienai skolai, lai tā tomēr varētu realizēt šo programmu un neradītu speciālistu pārprodukciju, rast katrai savu šaurāku specializāciju.
Dienas noslēgumā diskusijās radās iecere veidot skolotāju metodisko apvienību. Apvienības tikšanās varētu rīkot vairākas reizes gadā un kopīgo viedokli paust ministrijai.
