Vēl viena nedēļa aizsteigusies ikdienas darbā.
Viena no ziņām, kas aizvadītajā nedēļā izraisīja plašu rezonansi sabiedrībā, ir valdības lēmums turpināt militāro misiju Afganistānā. Šādam lēmumam ir daudz pretinieku, bet man kā militārpersonai šķiet, ka tas ir nepieciešams. Tā ir ne tikai militārā pieredze, pielāgošanās citai videi, bet arī jaunu zināšanu guvums un citas iespējas, jo, piemēram, Ādažu poligonā tā visa nav. Galu galā par kopīgo drošību jādomā visiem, un tas ir mūsu ieguldījums, jo vienkārši tāpat neviens neskries aizstāvēt Latviju.
Esmu optimists, un tas, ka cilvēki dodas uz ārzemēm, iespējams, nav viegli, bet daļēji bija nepieciešams. Šādu aizbraukšanu varam nosaukt par evolūciju, tai kaut kad būs pozitīvs devums, agri vai vēlu cilvēki atgriezīsies ar jaunām zināšanām un pieredzi.
Daudzi teic, ka labāk bija agrāk — padomju laikā. Protams, bija daudz pozitīva, bet tagad mums vismaz ir izvēle, kā un kur dzīvot. Ja esi domājošs cilvēks, tad arī te var dzīvot un arī te ir iespējas strādāt.
Tagad plaši diskutē par eiro ieviešanu, arī tas ir nepieciešams. Var jau pret to iebilst, bet ilgtermiņā, domāju, mēs būsim ieguvēji. Eiro, lai arī krīze, ir viena no stabilākajām valūtām, kuru ņem vērā visā pasaulē. Mums vairs nevajadzēs konvertēt eiro latos un otrādi, šobrīd mēs ļoti daudz naudas zaudējam tikai konvertācijas procesā, bet tas vairāk attiecas uz lielajiem tirgotājiem un ekonomiku kopumā. Patērētajam eiro ieviešana, domāju, neko daudz nemainīs. Šobrīd tas vairāk ir psiholoģiskais moments, visi baidās no kaut kā jauna.
Mēs bieži lamājam Eiropu, bet nesaprotu — kāpēc? Tik daudz remontu kā tagad uz Latvijas ceļiem nav bijis nekad. Tāpat māju siltināšana, sporta haļļu būvniecība un kultūras namu remonti, kur arī vismaz pusi no izdevumiem sedz Eiropa. Par ko mēs sūkstāmies? Protams, arī mēs maksājam ES kopbudžetā, bet atgūstam ar uzviju. Ja mēs nebūtu ES, tad varētu sevi salīdzināt, piemēram, ar Kaļiņingradu, kas ir ne šur, ne tur, “izgriezta” no Krievijas. Maziem soļiem, bet mēs ejam uz priekšu.
Pagājušajā nedēļā bija svētki, ko svin teju visā pasaulē, — Skolotāju diena. Man gan skolas svētki asociējas ar 1. septembri. Bet arī šī ir svarīga diena manā ģimenē, jo gan vecvecāki, gan tēvs bija skolotāji. Vislabākā skolotāja, kas man dzīvē ļoti daudz iemācījusi, ir mana vecāmāte. Pēc brīvdienām, kuras pavadīju pie vecāsmātes, skolā brīnījās, kur es tādas zināšanas esmu guvis? Bet tas bija cits mācīšanas veids, tagad skolotājiem diemžēl ir grūtāki laiki. Daļa ir “palikuši” padomju laikos, kad bija cita sistēma, un ļoti grūti pielāgojas jauniem apstākļiem, bet daļa vēl nav “izauguši” līdz tam, lai mācītu. Arī bērnu prasības ir augušas. To zinu pēc savas meitas, kurai drīz būs seši gadi. Diemžēl ir maz iespēju, kur viņu nodarbināt. Un arī te jūtama nesakārtotība. It kā kaut ko maina, bet būtībā nekas nemainās. Protams, ir mūzikas un mākslas skola, bet ne visiem tas padodas, un bērniem vajadzīga aktivitāte. Pats esmu startējis Latvijas junioru izlasē slēpošanā, bet jau toreiz varēja just, ka valsts atbalsts interešu izglītībai ir minimāls, un jau tad finansēšana bija atkarīga no vecākiem. Toreiz sapņoju, ka būšu profesionāls sportists, bet tieši naudas trūkuma dēļ tas neizdevās, toties izdevās sevi parādīt militārajā dienestā.
Arī mans darbs daļēji ir saistīts ar skolotāja profesiju, arī man jāmāca. Pļaviņās esmu mācījis jaunsargus, jāatzīst, tas nav viegls darbs, kad tu viens esi gan mantzinis, gan lietvedis, gan skolotājs, gan direktors.
Nupat zemessardzei apritēja 21 gads. Nevēlos būt skeptiķis, bet realitāte diemžēl ir tāda, ka daudzi laba līmeņa profesionāļi pēc kārtējās reorganizācijas pameta darbu zemessardzē un Nacionālajos bruņotajos spēkos. Diemžēl mēs bieži nedomājam par cilvēkiem, bet viņi ir mūsu bagātība. Var jau teikt — neaizvietojamu cilvēku nav, bet nav mums tik daudz profesionāļu, lai mēs varētu viņus neņemt vērā. Savas kļūdas sākam saprast tad, kad sistēma vairs nedarbojas tieši profesionāļu trūkuma dēļ. Tas nav vienkārši, īpaši militārajā dienestā, kur ik pēc laika notiek komandējošā sastāva rotācija. Vai tas būtu nepieciešams, par to var diskutēt.
Ir jānovērtē tas, kas mums ir. Var jau skriet un skatīties Rietumeiropu un citas vietas, bet te, Latvijā, ir tik daudz, ko redzēt. Arī es ar ģimeni labprāt aizbraucu kādā ceļojumā. Bet dažreiz pietiek aizbraukt dažus kilometrus no mājām un arī tad ir, ko redzēt. Mums ir privātmāja, darba netrūkst. Labprāt aizbraucu uz mežu, paskatos, kur var rīkot mācības, kur izveidot štābu.
