“Varbūt tā ir novirze no normas, bet manī acīmredzot nav mātes instinkta — nejūtu vēlmi pēc bērniem. Apprecējāmies pirms pusotra gada, faktiski kopā esam ilgāk, un mums divatā ir ideāli. Vai esmu vienīgā, kam negribas bērnus? Vai mātes instinkts parādīsies vēlāk?” interneta vidē publisku sarunu sāk Kitija. Viņai piekrīt Annika: “No radiem un draugiem to vien dzirdu: nu kurā mēnesī jau esi, kad jums būs bēbītis? Šķiet, daudziem ir sabojāta izpratne par laulību — ja jau precējāties, tātad katliņš piededzis. Manuprāt, kamēr sievietei nav sajūtas, ka viņa vēlas iznēsāt, dzemdēt, mīlēt un lolot savu mazuli, tas nav jādara tikai tāpēc, ka to paģērē daļa sabiedrības. Pazīstu sievieti, kura radīja bērnu ķeksīša pēc, jo visiem draugiem jau bija un arī jaunā pāra vecāki mazbērnu ļoti gaidīja. Tagad mazais 80% savas dzīves pavada pie vecvecākiem, jo mammai vēl gribas baudīt dzīvi — ceļot, izklaidēties, pastrādāt ārzemēs un pēc tam atpūsties mierā un klusumā.”
Kas notiek ar mātes instinktu divdesmit pirmajā gadsimtā, kad kontracepcija un ģimenes plānošana vairs nav tabu? “baby box” silītes, izrādās, nav liekas, un joprojām ir “dzeguzes”, kas atstāj mazuli dzemdību nodaļā vai nogrūž visas rūpes un pienākumus uz valsts vai radinieku pleciem. Dzīvojot pie vecmāmiņas, audžuģimenē, pie aizbildņa vai aprūpes iestādē, bērns parasti ir gan paēdis, gan apģērbts, vienīgi sirsniņā gruzd jautājumi: kāpēc esmu te, kur ir mans tētis, mammīte?
Rietumu pasaules iezīme?
Psiholoģe Ingūna Griškēviča norāda, ka tā nav tikai Latvijas sāpe — visā pasaulē pieaug to māšu skaits, kas labprātīgi pamet savus bērnus. “Amerikā, piemēram, vientuļo tēvu, kas audzina bērnus bez mātes līdzdalības, skaits ir pieaudzis no 600 tūkstošiem pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados līdz diviem miljoniem mūsdienās. Anglijā katru gadu savus bērnus pamet apmēram 100 tūkstošu māšu,” raksta “Washington Post”. Šis ir jauns Rietumu pasaules fenomens: sievietes bieži ar bērniem vairs neveido tādas saites kā agrāk, kad viņām bija paredzēts būt mājsaimniecēm.”
Pētījumos tiek atzīmēts, ka visbiežāk sievietes mūsdienās pamet bērnus tādu pašu iemeslu dēļ kā vīrieši — gribas baudīt brīvību, veidot karjeru, ir arī finansiāli apsvērumi, nepatika pret partneri, jauna mīlestība un attiecības u. c.
Vai mātes instinkts ir tik pašsaprotams, kā esam pieraduši domāt? Kalifornijas Universitātes antropoloģijas profesore Sāra Hradlija savā grāmatā “Māte daba: mātes instinkts un kā tas veidojis cilvēci” postulē, ka ideja par mātes pašaizliedzīgo dabu mūsu kultūrā ir stipri idealizēta. Viņa parāda, ka cilvēku un dzīvnieku pasaulē mātes attiecībās ar saviem bērniem nepārtraukti “tirgojas” starp savām un bērna vajadzībām, bieži ir netaisnas pret saviem bērniem, dodot priekšroku vienam, bet citu atgrūžot. Atskatoties cilvēces kultūrā, izrādās, ka “labās mātes” ir mīts — reizēm mātes ir nevis “labie eņģeļi”, bet “ļaunie dēmoni”.
Vadoties pēc praksē piedzīvotā, psiholoģe neslēpj: “Mātes dažkārt sevi atklāj ļoti nesimpātiskā gaismā, jo ir neiejūtīgas, nepieklājīgas, emocionāli vardarbīgas, autoritatīvas un kontrolējošas. Neviena negribētu, lai vēlāk tādu attēlo pašas bērni.”
Atriebjas sev un
citiem
Savukārt dzīvnieku pasaulē ir ne viens vien aizkustinošs piemērs, kā rūpēties par mazuļiem. Piemēram, kucīte sāk barot ar savu pienu arī atradeni — kaķa bērnu. Tajā pašā laikā dzīvnieka instinkts, guvis piepildījumu, ar laiku dziest —
mātes vairs nepazīst savus pēcnācējus, dažkārt pat nelaiž viņus sev tuvumā.
Zināms viens — atgrūstajā cilvēkbērnā attīstās nepamatota vainas izjūta un pārliecība, ka viņš nav mīlestības cienīgs. Pamestais nospriež, ka māte viņu atstājusi, jo nav bijis pietiekami labs, bieži viņiem attīstās pat konstants paštēls “esmu slikts”. Sekas — ļoti zems pašvērtējums, sirgšana ar dvēseles bezspēku, nespēja cīnīties par savu fizisko un emocionālo labklājību, laimi. Traģiskākais, ka bieži šie viena vai abu vecāku pamestie bērni neapzināti pieņem savai dzīvei likumu — lai neviens mani nekad vairs nesāpinātu, es sev neļaušu emocionāli kādam pieķerties. Un, lai būtu pavisam droši, turpmāk es būšu tas, kurš pamet. Vecāki, kuri pamet savus bērnus, iespējams, paši ir fiziskas, emocionālas vai psiholoģiskas pamešanas upuri. Pamešana ir distancēšanās no sava bērna ne tikai fiziski, bet arī emocionāli vai psiholoģiski. Emocionāla pamešana ir tad, kad kāds bērns ir negribēts, nemīlēts. Psiholoģiska pamešana var būt dažādu psihisku saslimšanu, piemēram, depresijas, gadījumos.
Psiholoģiskās saites, ko veidojam ar savu bērnu, parasti ir neapzināti no paaudzes paaudzē pārmantota tradīcija. Ja mums pašiem bijušas distancētas attiecības ar vecākiem, varētu būt grūtības tās veidot ciešas ar saviem bērniem. Ja kāds no vecākiem pameta, aizvainoja, vēlāk var rasties vēlme atriebties visiem tā dzimuma pārstāvjiem. “Kāda sieviete tēva vainu turpināja atriebt saviem dēliem, apsaukājot un pazemojot viņus. Katrā ziņā daudzos cilvēkos, kuri cieš no dažādām psiholoģiskajām grūtībām, var saskatīt nelabvēlīgas attiecības ar kādu no vecākiem. Varam tikai minēt, kāda ir bērnu attiecību kvalitāte, ja šobrīd Latvijā ir tik daudz vecāku pamestu bērnu.” ◆
