Šogad Latvijas, Polijas, Grieķijas, Spānijas zemenes — visas sajaukušās, pircējs vairs netic pārdevēja teiktajam un ogas izvēlas, ņemot vērā cenu par kilogramu vai to, cik ogas glītas. Tomēr, par spīti visam, daži vietējie notur savu līniju — nenolaiž cenu un lepni saka: pašu audzēta. Tāda ir arī koknesiete Irēna Višķere, kas ar zemeņu audzēšanu nodarbojas piekto gadu.
Višķeriem ogas ir bioloģiski audzētas. Tas nozīmē vairāk nezāļu, daudz, ļoti daudz ūdens — ik dienas pār hektāru lielo zemeņu lauku nolīst desmit tonnu ūdens. Bioloģiski mēslot nozīmē pavasarī raudzēt vistu mēslus, kuriem piejaukta svaigi pļauta zāle. Divu nedēļu raudzējumu atšķaida ar ūdeni attiecībā 1:10. Aprīlī divas reizes ar šo smakojošo šķidrumu apstrādā zemeņu lauku, kas arī ir vienīgais mēslojums. Pēc izstrādes uz lauka jāpacieš vien pāris dienu, kamēr izgaro nepatīkamais aromāts. Zemeņu stādus ik pāris gadu iepērk, pārsvarā no Holandes, bet otrajā gadā parasti iztiek no iepriekšējā gadā izaugušā.
Tiesa, bioloģisko zemeņu cena nevar būt daudz lielāka par ārzemju ogu cenu, lai arī darba pie tām ir daudz, īpaši tik sausā vasarā kā šī.
Irēna atzīst, ka strādniekus sezonas darbiem Koknesē atrast tikpat kā nereāli. Lai kaut dienu pastrādātu un nopelnītu, tā vietā izvēlas lielveikala apkārtnē garāmgājējiem bezkaunīgi prasīt naudu. Dienā zemeņu laukā var nopelnīt ap 40 eiro, bet strādnieki iztur vien pāris stundu.
Tāpēc, cik var, dara paši. Irēna, divi dēli un meita ceļas četros rītā. “Tas laiks ir kā murgā. Guļam trīs četras stundas,” stāsta Irēna. Pēc zemeņu laika jāķeras pie dobju ravēšanas, stīgu apgriešanas, katra cera aplikšanas ar salmiem. ◆
