Latvijā daudzi pazīst Latvijas ārpolitikas institūta direktoru Ati Lejiņu. Tomēr maz ir tādu, kuri zina, ka šis sabiedrībā populārais cilvēks jau 10 gadu savu dzīvi ir cieši saistījis ar Jaunjelgavu.
Par Ati Lejiņu varētu uzrakstīt monogrāfiju, viņa ieguldījums Latvijas valsts atjaunošanā ir ievērojams. Par to liecina saņemtie apbalvojumi un goda amati 1995. gadā Zviedrijas Karaliskajā Kara akadēmijā uzņemts par ārzemju biedru, 2004. gadā kļuvis par Latvijas Zinātņu akadēmijas goda biedru politikas zinātnē, 2007. gadā saņēmis Latvijas valsts augstāko apbalvojumu — IV šķiras Triju Zvaigžņu ordeni.
Lejiņa kungs arī ir daudzu publikāciju un grāmatu autors populārākās — “Skats nākotnē atskatoties”, “Mūra drupinātājs jeb Ceļš atpakaļ uz mājām”.
Jau desmit gadu Jaunjelgavā
— Kāpēc par savu otro dzīvesvietu izvēlējāties Latvijas mazpilsētu Jaunjelgavu?
— Deviņdesmito gadu beigās ar ģimeni izlēmām, ka mums vajag savu lauku māju, arī sievasmāte, kura ir fizikas zinātņu profesore, gribēja apstrādāt zemi. Mēs ilgi meklējām, līdz izvēlējāmeis palikt Jaunjelgavā. Mājā ilgi neviens nebija dzīvojis, tā un apkārtne bija diezgan nolaista. Un tad sākās mūsu, līdumnieku, gaitas. Lai visu sakārtotu paveicām milzīgu darbu. Tas prasīja piecus, sešus gadus.
— Cik ilgi jau esat saistīts ar Jaunjelgavu?
— Būs ap desmit gadu. Ta ka tik ilgi esmu arī zemnieks.
Grūtais ceļš uz Rietumiem
— Kā jūs nokļuvāt Rietumos?
— Kara beigās ar ģimeni dzimto Latviju nācās pamest. Mēs bijām politiskie bēgļi. 1944. gadā ar pēdējo vilcienu aizbraucām uz Berlīni. Tas bija smags laiks. Mana māte par to ir uzrakstījusi grāmatu “Dzīvot dzīvu dzīvi”. Šis stāsts ir iekļauts arī manā grāmatā “Mūra drupinātājs jeb Ceļš atpakaļ uz mājām”. Es biju tāds pretpadomju elements Rietumos, tad arī pamazām drupināju to “mūri”.
To kas notika Vācijā, var pateikt vienā vārdā — ārprāts! Mēs bijām netālu no Drēzdenes, kad sabiedrotie veica gaisa uzlidojumus pilsētai, tur aizgāja bojā simtiem latviešu. Mēs caur pilsētu izgājām nākamajā dienā, tur vēl kūpēja krāsmatas.
Bieži vien Latvijā nezina, ka tiem latviešiem, kuri devās trimdā, tas bija ļoti grūts un bīstams “ceļojums”. Tūkstošiem ceļā aizgāja bojā.
— Bieži trimdas latviešiem pārmet — viņi jau nepārdzīvoja padomju varas šausmas. Atgriezās tikai tad, kad Latvija atkal bija brīva. Ko jūs šiem cilvēkiem atbildētu?
— Tā tas nebija. Nometnes, kurās mitinājāmies bija blusu pilnas. Pirms tam, vietā kur mēs apmetāmies bija krievu karagūstekņu nometne. Blusas nīdēja ar cilvēka veselībai kaitīgiem līdzekļiem. Mēs kājām gājām no Drēzdenes uz Oldenburgu tas ir milzīgs ceļa posms. Mans tēvs saslima ar tuberkulozi. Brālis ar šo slimību saslima jau Latvijā, visu ceļu viņš bija piesiets pie dēļa, jo slimība bija mugurā. Iedomājieties tādu dzīvi — kara laikā starp divām frontēm. Kad tikām līdz nometnei, tēvs pakrita, bet mātei izdevās tēvu izglābt.
Māte un tēvs bija skolotāji. Latvieši ir gudra tauta. Mani vecāki bija paņēmuši līdzi divu latu sudraba monētas — tā saucamās “Mildas”. Par šo naudu no vācu zemniekiem varēja nopirkt pārtiku. Tā tēvs tika pie labāka ēdiena, un viņam izdevās izdzīvot.
Naudas aizdevēji varēs sakārtot Latviju
— Vērtējot pašreizējās valdības “Ziemassvētku dāvanas” tautai, vai mēs tagad atkal neatgriežamies pie izdzīvošanas?
— Man liekas, latvieši, kā jau katra tauta, domā, ka mums ir vissliktāk. Es ļoti bieži klausos radio BBC, lasu “Financial Times”. Pašreizējā krīze ir daudz smagāka un nopietnāka nekā bija 20. — 30. gados Amerikā. Tā ir tikpat smaga, kā bija 1914. gadā, kam sekoja Pirmais pasaules karš. Amerikā patlaban no darba ir atlaisti simtiem tūkstošu darbinieku. Ķīnā ražošanas apjomi un jauda ir samazinājusies. Arī pie mums joki ir mazi. Lai kāda valdība būtu pie varas Latvijā, šis laiks prasa ļoti nopietnu valdības attieksmi un sabiedrības saliedētību.
— Vai, aizņemoties naudu no Starptautiskā valūtas fonda, situācija Latvijā var mainīties?
— Liela daļa sabiedrības uzskata, ka aizdevumu no Starptautiskā valūtas fonda nav jāņem. Es domāju, ka šie naudas aizdevēji varēs sakārtot Latviju. Vai jūs zināt, ka Latvijā ierēdņu algas ir lielākas nekā ASV un Zviedrijā? Tas ir nenormāli! Izrādās, Latvija ir bagātāka par Ameriku. Ja mūsu konkurētspēja pasaulē samazinās, tad jājautā, par ko mēs viņiem maksājam tās lielās algas? Valsts kancelejas vadītāja Latvijā saņem 85 000 latu gadā! Valsts sekretāre gadā saņem 40 000 latu!
Tagad valdība mudina uz ražošanu. Un, ja mēs izpildīsim fonda prasības, tad ekonomika stabilizēsies.
Krīze — tā ir iespēja
— Kāda ir izeja no šādās situācijas?
— Šī lielajai krīzei ir arī labums. Mēs beidzot tiekam vaļā, kā sociologi to sauc, no parazītiski birokrātiskas valsts. Pašreiz birokrātija sarežģī uzņēmējiem dzīvi. Bet ne tikai, arī sabiedrībai jāvērtē sevi kritiski, jo aptaujas rāda, ka lielākā daļa sabiedrības, ja būtu iespēja, darītu tāpat kā Lembergs vai Šķēle — apzagtu valsti. Līdz ar to mēs nevaram “mest akmeņus valdības dārziņa”, jo mēs taču darītu to pašu. Man bija liels šoks, ka daļa apataujāto teica: Lembergs ir pareizi rīkojies, apzogot valsti. Viņš vienkārši paņēma to, kas viņam nepiederēja, tā saucamajā privatizācijas procesā. Tas piederēja mums, tautai. Bet kāpēc liela daļa sabiedrības to atbalsta? Tas ir — apzagt sevi, tāpat kā, piemēram, es apzogu savu sievu, sieva atkal apzog mani, es apzogu dēlu, dēls apzog mani. Mums ir laiks kritiski paskatīties uz sevi. Parasti mēs vainojam krievus vai vāciešus. Mums jāskatās, ko mēs paši darām.
Mēs bijām sienāži
— Kāpēc šī krīze tik smagi neskar mūsu kaimiņvalstis, Igaunija pat ir gatava mums aizdot naudu?
— Mēs visi zinām stāstu par sienāzīti un skudriņu. Igauņi bija skudriņas, viņi zināja, ka nāks ziema, mēs bijām sienāži. Esmu runājis ar Latvijas baņķieriem, un viņi ir brīdinājuši Latvijas valdību, ka ekonomiskā augšupeja nebūs visu laiku, bet valdībato neņēma vērā. Ekonomika vienmēr ir bijusi cikliska. Tādēļ, tā kad ekonomika “iet uz leju” ir jāveido uzkrājumu fonds. Igaunija to izdarīja bet mēs — nē. Tagad igauņi mums aizdod naudu.
Jāņem vērā, ka Igaunijā somu ietekme vienmēr ir bijusi ļoti spēcīga. Somi pateica — mēs nāksim pie jums “iekšā” tikai tad, kad sakārtosiet valsti, un igauņiem nācās to izdarīt. Viņi bija gatavi to darīt, jo Marts Lārs un citi vadītāji nenāca no “lielās nomenklatūras”.
Mēs neveicinājām ražošanu, kā to darīja Lietuva, un mums izveidojās parazītiski birokrātiska valsts.
Mūsu attīstību noteikti ietekmēja bankas “Baltija” bankrots, arī Igaunijā un Lietuvā bankas likvidējās, bet tur neviena nebija tik milzīga. Ietekmēja arī Krievijas 1998. gada krīze. Tas ir apbrīnojami, ka mēs vispār izdzīvojām.
Jāatrod altrnatīva naftai
— Vai pagājušā gadsimta 80. gadu beigās mēs vispār bijām gatavi veidot savu valsti?
— Tas bija likumsakarīgi, ka Padomju Savienība sabruka. Tieši tam mēs trimdā arī strādājām. Mēs zinājām, ka agri vai vēlu padomija izirs, mēs tikai nezinājām, kad tas notiks. Es tolaik strādāju Zviedrijas ārpolitikas institūtā, un mēs abonējām laikrakstus “Cīņa” un “Padomju Jaunatne”, ja tos lasīja, tad bija skaidrs, ka šī iekārta ilgi nepastāvēs. Liela loma Padomju Savienības sabrukumā bija naftas bizneam. Samazinājās naftas cenas, bet Krievijas varenība balstīta tikai uz naftu, arī tagad.
— Vai nav paradoksāli, ka pašlaik visā pasaulē naftas un gāzes cenas samazinās, bet mūsu valdība vēlas paaugstināt cenu elektroenerģijai, nodokļus naftas produktiem?
— Latvijā degvielai ir ļoti zemas cenas. Es šajā situācijā tomēr piekrītu ekonomistu viedoklim, ka šis ir īstais brīdis, kad cenas vajaga pacelt līdz tādam līmenim, kāds bija pirms četriem mēnešiem. Toreiz visi maksāja, un neviens par to nesatraucās. Jo lielāku akcīzes nodokli piemēros, jo ātrāk mēs sāksim meklēt alternatīvu naftai.
Pareizi rīkojas ASV un Japāna, kur sāk ražot hibrīdmašīnas. Tām ir nākotne. Taču es noteikti nebūtu paaugstinājis nodokļus preses izdevumiem. Tieši šis paaugstinājums parāda, kāda nozīme ir demokrātijai. Valdība pieņem lēmumu paaugstināt nodokli presi līdz 21%, presē milzīgs protests. Tūlīt iesaistās arī Valsts prezidents, un nodoklis tiek samazināts. Tā ir demokrātija.
Pasaulē kopē Eiropas modeli
— Kāda, jūsuprāt, būs pasaules ekonomiski politiskā attīstība?
— Pirms pieciem gadiem piedalījos konferencē Vašingtonā par NATO nākotni. Jau tad amerikāņi atzina, ka pēc gadiem 40 viņi vairs nebūs nr. 1 pasaulē, tāda būs Ķīna. Šīs prognozes piepildās, tikai daudz ātrāk nekā amerikāņi bija to paredzējuši. Ķīna nav sliktākais variants, ja Ķīnu varētu iesaistīt pasaules institūcijās, tādās kā Pasaules banka vai Starptautiskais valūtas fonds. Tad ķīnieši dzīvotu mūsu sistēmā, tā ir atšķirība no Krievijas. Krievi grib izjaukt pasaules kārtību un atkal būt lielvara. To pierāda tas, kas pašlaik notiek Gruzijā. Šis konflikts atkal rada spriedzi starp Austrumiem un Rietumiem, kā arī starp Krieviju un Eiropas Savienību.
Realitāte ir tāda, ka Ķīna un Indija kļūs aizvien stiprākas, un tas bija gaidāms. Ķīna vienmēr ir bijusi lielvara, tikai 19. gadsimtā tās ietekme mazinājās. Tagad viņi atkal “iet uz augšu”. Ķīnas kaimiņvalstis cenšas savā starpā sadarboties, savā ziņā kopēt Eiropas modeli, mēs esam labs integrācijas paraugs pārējai pasaulei. Tas pats notiek arī Latīņamerikā.
Arī klimata izmaiņas ietekmē sociālpolitisko situāciju pasaulē. Mēs nezinām, kādas sekas būs globālajai sasilšanai. Nākamā lielvara būs tā, kura spēs savu ekonomiku mainīt atbilstoši klimata izmaiņām. Tie, kuri vairāk iesaistīsies zaļās enerģijas ražošanā un kļūs mazāk atkarīgi no naftas.
Amerika un jaunais prezidents Baraks Obama ir sapratis, ka atslēga ekonomiskaijai attīstībai ir zaļā enerģija. Mazāk iepirks naftu, mazāks būs imports, vairāk darba vietu, jauno tehnoloģiju. ASV gatavojas ieguldīt zaļajās enerģijās 150 miljardus dolāru. Tas dos rezultātu.
Jākļūst par zaļās enerģijas lielvalsti
— Vai Latvija būtu ieguvēja, ja arī sāktu ražot zaļo enerģiju?
— Latvija noteikti varētu iegūt, ražojot zaļo enerģiju, mēs pat varētu kļūt par līderiem šajā jomā. Mums nekas nebūtu jāimportē. “Latgran” ir viens no spilgtiem piemēriem, bet viņi gandrīz visu eksportē uz Angliju, jo tur ekoloģiskā enerģija tiek subsidēta. Arī zviedri izvēršas šajā jomā. Kā viņiem var būt izdevīgi importēt granulas no Jaunjelgavas uz Stokholmu? Ir izdevīgi, jo tur ir subsīdijas, un ekoloģiskais enerģijai nepiemēro nodokļus. Mēs, varētu darīt to pašu, valdībai vajadzētu samazināt PVN granulām, un nekas mums nebūtu jāimportē, mēs paši sevi apgādātu.
Pašlaik mēs maksājam Krievijai par tās gāzi līdz ar to attīstot šīs valsts ekonomiku, bet mēs enerģiju varam ražot paši un attīstīt savus uzņēmums. To sauc par racionālo domāšanu, bet, ņemot vērā, ka Latvijā ir lobiji, kuriem ir izdevīga ekonomiskā atkarība no Krievijas, mums to ir grūti izdarīt.
Nemaksāsim mēs, maksās oligarhi
— Kādu jūs saskatāt Latvijas nākotni?
— Mums ir jātiek pāri ekonomiskajai lejupslīdei. Jāmaina domāšanas veids. Jāveido jauns valsts modelis, nevis parazītiski birokrātisks, bet jābūt tādai valstij, kas ir atvērta uzņēmējdarbībai, balstīta uz radošumu, jauninājumiem, alternatīvajām enerģijām utt. Mums jāmācās no Silīcijas ielejas Kalifornijas (ASV), kur strādā pie jaunajām tehnoloģijām. Lietuvā to jau dara. Tas viss atmaksāsies ražošanā.
Mums ir izveidojies ļoti labs tandēms: sabiedrība — prezidents. Latvijā ar prezidentiem tomēr laimējas, vienalga, lai cik dīvaini Zatlers ieguva savu amatu, viņš ir kārtējais, kurš “uzmet” oligarhus. Kaut mums izdotos panākt vienu vienkāršu lietu, lai — valsts finansē politiskās partijas! Es zinu, sabiedrībā ir opzīcijā šādam lēmumam. Bet, ja mēs nemaksāsim, maksās oligarhi. Mums ir jāatceļ politiskā dzimtbūšana. Ir politiķi, kuri grib būt neatkarīgi, bet nevar to izdarīt. Gandrīz visās valstīs, izņemot Maltu, Kipru un Latviju, valsts finansē politiskās partijas. Tāpēc nav jābrīnās, ka politiskie lobiji ir tik stipri. Tikai tad, kad politiķi būs brīvi, viņi varēs pieņemt racionālus lēmumus. Mums nacionālās attīstības plāns ir labs, bet to ietekmē šie oligarhi, un tāpēc to neisdosies realizēt.
Latvija un Krievija
— Cik lielā merā mēs esam atkarīgi un apdraudēti no Krievijas?
— Tikai ar tā saucamo maigo varu. Piemēram, ļoti liela ietekme krievu skolās, ļoti daudz grāmatu sūta no Krievijas. Tas ietekmē krievvalodīgo jaunatni. Krievija ir naftas lobijs, kas neļauj mums izmantot alternatīvo enerģiju. Nerunāsim nemaz par “Latvijas gāzi”, kas ir pilnīgi atkarīgs no Krievijas valsts uzņēmuma “Gazprom”. Kā gan mēs ar to varam konkurēt?
Tieši šī krīze, var dot lielu iespēju mainīties uz labo pusi.
Mums nedraud Gruzijas liktenis. Latvijas tauta ir gudrāka, mēs neiesim atgūt Abreni. Kaut arī “brīdinājuma zīmes” bija saliktas, gruzīni iekāpa Krievijas slazdā. Mēs esam daudz pragmatiskāki un saprātīgāki, tāpēc to nedarīsim. Neaizmirsīsim, ka mēs esam NATO un ES. Paskaties, kā ES aizstāvēja Igauniju, kad bija tā saucamais “Bronzas karavīra” konflikts.
Labākā pensiju sistēma
— Kas Latvijā ir pozitīvs?
— Mums ir ļoti laba pensiju sistēma, labāka kā ASV, Grieķijā un visur citur. Esmu pensionārs, es to zinu, jo strādājot un maksājot nodokļus, man pieaug pensija katru gadu. Kur vēl citur pasaulē tas ir iespējams? Amerikāņi var pie mums braukt mācīties! Jo, ja viņiem, amerikāņiem, nav privātās apdrošināšanas tad ir grūti.
Es saņemu pensiju no Zviedrijas, kur esmu nostrādājis 13 gadu. Pēdējos trijos mēnešos mana pensija ir samazinājusies par 40 latiem. Pirms trim mēnešiem tā bija 395 lati, tagad 340. Latvijai tā ir liela summa. Ko man tagad darīt, iet pie Zviedrijas parlamenta piketēt? Latvijā kaut nedaudz, tomēr pensija paaugstināta. Piemēram, ASV pensijas ir sarukušas par trešdaļu, un tiem, kam nav privātās apdrošināšanas, patiešam ir grūti.
VIZĪTKARTE
Vārds, uzvārds: Atis Lejiņš.
Dzimšanas vieta un laiks: Jelgava, 1942. gada 28. septembris.
Izglītība: augstākā, maģistra grāds vēsturē Kalifornijas universitātē Losandželosā, studējis Stokholmas universitātes Vēstures fakultātes doktorantūrā, Latvijas Zinātņu akadēmijas goda doktors.
Dzīvesvieta: Rīga un Jaunjelgava
Nodarbošanās: Latvijas ārpolitikas institūta direktors.
Ģimene: precējies, trīs bērni.
Horoskopa zīme: Svari.
Vaļasprieks: kokapstrāde.
