Pļaviņu novada Gostiņos, līdzās dzelzceļa sliedēm, mājā ar adresi “807. kilometrs” saimnieko Valentīna Rozentāle un jau ceturtdaļgadsimtu arī viņas dzīvesdraugs Alfrēds Grīslītis. Valentīnas kundzei šajās dienās apritēs astoņdesmit gadu.
Jubilāre no rīta devusies uz frizētavu un kaut kur “aizķērusies”. Sēžam pie galda saulainā oranžām tapetēm izlīmētā istabā un runājamies ar Alfrēda kungu. Alfrēds, kurš arī ir jau cienījamā vecumā — viņam ir 83 gadi, īsi izstāsta dzīves līkločus, kas viņu pirms 25 gadiem saveda kopā ar Valentīnu. “Tobrīd abi bijām palikuši vieni, Valentīnas vīrs miris, mēs ar sievu izšķīrušies,” atminas vīrs. “Iepazināmies tepat Pļaviņās, labi saprotamies. Viņai ļoti labs raksturs, čakla, sirsnīga un mierīga. Nekad šajos divdesmit piecos gados neesam strīdējušies. Ko gan lai mēs dalītu?”
Pierod pie visa
Drīz vien pārrodas arī saimniece, viņai ir tik aša gaita un jauneklīgs izskats, ka grūti noticēt gadu skaitam pasē. Ikreiz, kaut kur dodoties, jāšķērso sliedes, pāri tām ir tuvākais ceļš uz Gostiņiem, no otras puses līdz mājai ved automašīnām neizbraucams ceļš. “Esam pieraduši,” saka Valentīnas kundze. “Dzīvojot cilvēks pierod pie visa. Arī garāmbraucošie vilcieni netraucē.”
Valentīnas jeb Valijas, kā viņu sauc ikdienā, dzimtā puse ir līdzās Daugavpilij esošais gleznainais Višķu pagasts. Vēlāk ģimene pārcēlās uz Iršiem, Valija mācījās Pērses pamatskolā. “Bijām paliela saime — trīs māsas un brālis,” stāsta jubilāre. “Liela mācīšanās neiznāca, sākās karš, kādu laiku kopā ar saimnieku, pie kura strādāju par bērnu aukli, bijām bēgļu gaitās Kurzemē, Tukuma pusē.” Pēc kara un juku laikiem meitene mācības neturpināja, bija par sevi jāgādā, jāstrādā. Vēlāk Valentīna veikusi dažādus darbus, strādājusi gan sadzīves pakalpojumu uzņēmumā, gan zāģētavā, bet kopš 1981. gada līdz pat tās likvidēšanai viņa bija sanitāre Pļaviņās veterinārajā laboratorijā.
Izaudzina septiņus bērnus
Gostiņos Valija ieprecējās. Vīra Roberta Rozentāla trīs bērnus pieņēma un audzināja kā savējos. Kad ģimenē piedzima pirmais Valentīnas un Roberta mazulis, vecākie bērni prātojuši, kā turpmāk Valiju saukt, jo līdz tam biežāk uzrunājuši par tanti. Tā nu reizē ar Valentīnas atvasīti arī audžubērni viņu sāka dēvēt par mammu. Drīz vien piedzima vēl četri bērni. Viena meitiņa gāja bojā traģiskā nelaimes gadījumā, un sirds Valentīnai sāp vēl šodien.
Bērnu, mazbērnu un arī mazmazbērnu pulciņš tagad ir krietni sakuplojis. “Mazbērni gan devušies tālu pasaulē, viena ģimenīte dzīvo Vācijā, viena Turcijā, Anglijā un viena mazmeita Japānā,” stāsta jubilāre. No tādas tālienes grūti atbraukt, tāpēc atšķirībā no citām svinēšanas reizēm viesu pulks šoreiz būs mazāks. Valentīna nav no runīgajām, viņa labprātāk rāda fotoalbumus, tie arī palīdz atcerēties dažādus notikumus. Attēlos sastinguši aizgājušo laiku mirkļi — gan dzīves skumjākie brīži, gan priecīga kopābūšana ar mīļajiem, jubileju un kāzu svinības. Pēdējie lielākie svētki Valijai bijuši 75 gadu jubileja.
Māju remontē paši
Mājā, kurā Valentīnas kundze mīt daudzus gadu desmitus, kādreiz dzīvoja vairākas ģimenes, taču deviņdesmito gadu sākumā, pēc “revolūcijas”, kā joko Alfrēds, te palikusi tikai viena saime. Valentīna un Alfrēds, neraugoties uz cienījamo vecumu, ir apbrīnojami apņēmīgi — pirms pieciem gadiem viņi sāka māju remontēt. Nomainīja logus, atjaunoja iekštelpas un ar medus krāsas dēlīšiem sāka noklāt mājas fasādi. Kas palīdz būt tik mundriem un rosīgiem? “Darbošanās dravā, būšana dabā, mierā un klusumā,” domā abi sirmgalvji. “No rīta tukšā dūšā medus un ūdens. Bet galvenais jau ir darbs.”
Dzīvojamo māju ieskauj ābeļdārzs, saimniecības ēkas un neliela pļava, kurā zied un smaržo bišu nektāraugs facēlija. Tur saimnieki gana savas medus nesējas. Četri stropi ar bitēm bija apkopjami līdz pavasarim, tad viens izsalis, palikušas trīs saimes. Biškopībai vajadzīgās lietas, ko var izgatavot no koka, Alfrēds taisa pats. Taču dravā viņi dodas abi kopā. “Viens jau nevar, jāpietur un jāpalīdz,” piebilst Valentīnas kundze. “Laika visam nepietiek — lai gan mājlopu vairs nav, darba gana — dārzs, puķudobes, siltumnīca, bites. Pie mājas vēl daudz jādara — lievenis brūk, dārza mēbeles jātaisa jaunas. Redzēs, kāds būs laiks, ja labs, tad jubileju svinēsim tepat ārā, zem ābelēm.”
