Aizvadītā nedēļa pagāja mierīgi. Viens no īpašajiem notikumiem noteikti bija “Baltijas ceļa” 20. gadadiena.
Nedēļa sākās ar brīvdienām, jo muzejā “Zvanītāju Bukas” tās ir pirmdien un otrdien, taču arī šīs dienas tur pavadīju. Šogad ir ļoti bagātīga ābolu raža, tāpēc nācās lasīt nokritušos ābolus un kopt apkārtni.
Darba nedēļa sākās trešdien. Šajā dienā uz muzeju bija atbraucis Latvijas Nacionālā teātra aktrises Maigas Grīnbergas dēls Indulis. Viņš mātes vārdā pateicās par 5. augustā muzejā organizēto pasākumu, jo tas viņai licies ļoti mīļš un sirsnīgs. Grīnbergas kundzei todien nosūtīju “Zvanītāju Buku” dārzā salasītos ābolus no ābelēm, kuras reiz stādīja Alfreda Amtmaņa — Briedīša māsa Lidija.
Šonedēļ masu medijos plaši izskanēja ziņa par mūzikas un mākslas skolu iespējamo slēgšanu, jo valdība tām piešķīra niecīgu daļu nepieciešamo līdzekļu. Tas mani ļoti satrauc. Arī Vecumnieku novadā lems par to, atstāt mūzikas un mākslas skolas vai ne. Ja tās tiešām slēgs, mūsu tautai sāksies pagrimums. Šajās skolās bērni grib mācīties, un viņi to dara labprāt. Nepietiek tikai lasīt, rakstīt un rēķināt. Mācoties mūzikas un mākslas skolās, bērni attīsta un pilnveido savas zināšanas, kļūst radoši un patstāvīgi. Šo skolu skolotājiem piešķirtais mēneša atalgojums dažam nav pat 100 latu. Kā lai mūsdienās ar šādu naudu izdzīvo? Tā ir ņirgāšanās par šiem skolotājiem, kuri ir īsti mākslinieki un radošas personības. Ekonomiskā situācija valstī ir samilzusi, un tieši tāpēc visām nozarēm vajadzētu vienmērīgi sadalīt līdzekļus. Nedrīkst būt tā, ka vienai sfērai to ir vairāk, bet citai — gandrīz nemaz.
Septembrī būs krīze ļoti daudzās ģimenēs, jo vecākiem ne tikai nebūs līdzekļu, lai iegādātos mācībām nepieciešamo, bet arī lai nogādātu savu atvasi izglītības iestādē. Satiksme mūsdienās ir diezgan vāji attīsta, un skolēniem no lauku nostūriem ir grūti nokļūt skolā.
Pēc izglītības esmu logopēde un papildu darbam muzejā jau ceturto gadu strādāju piektdaļslodzi Valles vidusskolā. Šobrīd esmu neziņā, vai man tur būs darbs vai nē. Skola novada domei lūdza saglabāt logopēdes likmi, jo tas ir nepieciešams. Vēl neesmu saņēmusi atbildi. Ja man šī darba vairs nebūs, dzīvošu par muzejā nopelnīto, un tā būs tikai eksistēšana. Turklāt jāatmaksā kredīts, nauda, ko savulaik aizņēmos. Tad nevarēja paredzēt, ka nonāksim tik grūtā situācijā. Vienīgais, kas mums palicis, ir optimisms, un ar to mēs, lielākā daļa cilvēku, arī mēģinām dzīvot.
Pēdējā laikā latvieši atkal masveidā dodas peļņā uz ārzemēm. Kādreiz pati vēlējos aizbraukt, bet tomēr paliku. Cilvēki no Latvijas neaizbrauc labprātīgi, bet gan tāpēc, ka nonākuši bezizejā. Mana bērnības draudzene jau piekto gadu dzīvo Īrijā. Te viņa vairs nespēja izdzīvot. Sliktākajā gadījumā varēja kļūt par “bomzi”. Diemžēl daudziem līdz tam ir tikai viens mazs solis.
Šobrīd, kad visur dzirdam vārdu “taupība”, arī muzejiem neklājas viegli. Daudzviet tos reorganizē un pat gatavojas slēgt. Muzejs ir vieta, kur glabājas pagātne. Ja mēs nezināsim, kas un kādi ir bijuši mūsu senči, kādi būsim mēs paši? Muzejs ir nozīmīga kultūras daļa, un tas mums ir tikpat nepieciešams kā gaiss, ko elpojam. Bez pagātnes nav nākotnes, tāpēc uzskatu, ka muzejiem ir jāpaliek un tiem nav nepieciešama reorganizācija.
Līdz šim “Zvanītāju Bukas” bija Valles pašvaldības pārziņā, bet tagad ir Vecumnieku novada domes pakļautībā. Ar mani nesen pārslēdza darba līgumu. Prieks, ka novada vadītāji saprot to, ka muzejs ir nozīmīga vērtība. Muzejs strādās, kā ierasts.
Ceturtdien valdība veselības aprūpei nolēma piešķirt 4,55 miljonus latu. Tas nav daudz, bet tomēr. Līdz šim taču apgalvoja, ka papildu līdzekļu nebūs, bet tomēr “atrada”. Tas mani ļoti iepriecināja. Tātad valstij nauda tomēr ir, tikai vajag meklēt. Veselības aprūpe ir viena no svarīgākajām lietām, tāpēc līdzekļi tai pilnīgi noteikti bija jāpiešķir.
Šonedēļ valdība kārtējo reizi diskutēja par nekustamā īpašuma nodokļa piemērošanu mājoklim. Dzīvokļiem tas varētu būt no 50 kvadrātmetru platības, bet mājai — no 100. Līdz šim mierīgi dzīvoju privātmājā un maksāju vien zemes nodokli, bet tagad mani pārņem sašutums par valdības kārtējo absurdo lēmumu. Domāju, ka šajā situācijā par piemērojamo summu būtu jāspriež, izvērtējot iedzīvotāju ienākumus, jo ne visi būs spējīgi maksāt. Ir teiciens, ka sava nasta nekad nav smaga, bet šobrīd tā ir kļuvusi nepanesama. Mūsu valdībai ierasts, ka, meklējot taisnāko ceļu, tā no viena grāvja iekrīt otrā. Pie varas nāks nākamie politiķi, un, iespējams, viņiem pieņemtie likumi neliksies prātīgi. Katram deputātam, pilnvarām beidzoties, vēlētājiem vajadzētu sniegt pārskatu par paveikto un nepaveikto. Kamēr nebūs ierīkots smalks siets, kurā politiķus varētu sijāt, labākos atstājot, tikmēr nekas nemainīsies.
Nedēļas nogali pavadīju ļoti jaukā un emocijām pilnā noskaņā. Svētdien “Baltijas ceļam” apritēja 20. gadadiena. Tolaik Baltijas valstu vienotības akcijā nepiedalījos, jo man bija mazs bērns, taču klausījos radio un domās biju kopā ar pārējiem tautiešiem. Ja būtu iespēja, tagad līdzīgā veidā labprāt vienotos ar tautu, jo, lai kādi laiki, labāk pastalās, bet brīvā Latvijā.
Svētdienas vakarā Latvijas Televīzijā skatījos tiešraides no pasākuma Kokneses Likteņdārzā. Vēroju arī Baltijas valstu tautas skrējienu, kurš noslēdzās Rīgā, pie Brīvības pieminekļa. Prieks, ka joprojām iedzīvotāji spēj atrast ko vienojošu. Šī kopības izjūta mums ir ļoti vajadzīga, īpaši šajā laikā, kad vairums iedzīvotāju ir piekusuši cīnīties par labāku dzīvi.
