Laukos darbu nekad netrūkst, tāpēc man katra diena ir piepildīta, saspringta un interesanta. Tāda bija arī aizvadītā nedēļa.
Nodarbojos ar piena lopkopību — manā saimniecībā ir 120 lopu, 50 no viņiem — slaucamas govis, un mana darba diena sākas agri rītā, bet beidzas vēlu vakarā. Šobrīd ir beigusies lopbarības sagādes sezona un palikusi tikai aršana — lauku sagatavošana pavasara darbiem. Barības pietiks visai ziemai. Par ražu varu teikt — zālāji šovasar ir auguši labi, dažos kukurūzas laukos esmu kļūdījies nezāļu miglošanā, tāpēc tas ietekmējis ražu. Kopumā ar paveikto esmu apmierināts, bet mana pārliecība ir: vienmēr jātiecas uz vēl labāku rezultātu. Zemniekam vissaspringtākais laiks ir līdz oktobra beigām, tad var mazliet atvilkt elpu. Saimniecībā būvējam mēslu krātuvi, tas ir Eiropas projekts, kurā pats līdzfinansēju pusi izdevumu.
Katru dienu pirms došanās uz darbu, dzerot rīta kafiju, noskatos ziņas televīzijā. Arī aizvadītajā nedēļā “karstais” temats bija valdības veidošana. Sākšu ar to, ka referendumā balsoju pret 10. Saeimas atlaišanu, tāpēc 11. Saeimas vēlēšanās nepiedalījos. Tā kā mūsu valstī neviena izveidotā valdība nav nostrādājusi paredzētos četrus gadus, nevaram spriest par padarītajiem vai nepadarītajiem darbiem. Ja kāda nostrādātu visu tai paredzēto laiku, tad eksperti varētu analizēt, kas izdarīts un kas nav. Par to, kas notiek šobrīd. Tikai mēnesi pēc vēlēšanām deputāti ir spējīgi par kaut ko vienoties! Strīdi, viedokļa maiņa, nesaskaņas un intrigas — to vien mēs esam redzējuši. Ja deputāti paši netiek galā, vajadzētu veidot profesionāļu valdību, kurā darbotos tikai cilvēki ar atbilstīgu izglītību un pieredzi.
Domāju, daudzi cilvēki noticēja pārmaiņām, ko solīja eksprezidents Valdis Zatlers. Bet kas no tā visa ir iznācis? Par kādām radikālām reformām valstī var runāt, ja paša partijā nav vienotības, ir nesaskaņas un intrigas? Par kādu veiksmīgu sadarbību ar citiem politiskajiem spēkiem var domāt? “Saskaņas centrs” lēnām un mērķtiecīgi, soli pa solim tuvojas saviem izvirzītajiem mērķiem — lūk, no kā vajadzētu mācīties latviešiem! Viņi ir vienoti, viens par otru stāv un krīt, nevis naidojas. Latviešiem sen trūkst nacionālās pašapziņas, un nav mums arī stingra mugurkaula. Kā mana vecāmāte saka: latvieši ir tāda tauta, kuru visos laikos kāds ir stumdījis, grūstījis un noteicis, kas jādara. Bet tas, ka esam maza valsts un neko daudz nevaram spirināties pretī lielajām, vēl nenozīmē, ka mums jāzaudē sava identitāte. Mums trūkst kopīgas ticības it visur. Kāpēc lietuviešiem klājas daudz labāk nekā mums? Jo viņi ir ļoti ticīgi, un tas vieno cilvēkus, arī politikā.
Kāpēc Latvijā joprojām nesekmīgi cīnās ar ēnu ekonomiku un tas, ka valstī katrs otrais nemaksā nodokļus, nevienu vairs nepārsteidz? No kā gan cilvēkam mācīties? Domāšana sākas ģimenē, bērni mācās no vecākiem, bet no kā mācīties vecākiem? No valsts, kurā ir viens vienīgs “bardaks”? Krāpšana, spekulācija ar naudu un īpašumiem, dienesta stāvokļa izmantošana — tā ir ikdiena. Turklāt tikai retajam pārkāpumi tiek pierādīti un kāds patiešām tiek sodīts. Priekšzīmi, kā dzīvot un godīgi strādāt, vajadzētu rādīt valdībai un tikai tad to prasīt no mums. Arī tiesu sistēma Latvijā ir tāda, ka ne vienmēr vainīgie saņem adekvātu sodu. Es strādāju vairāk nekā pilnu slodzi, jo citādi nemaz nevar paspēt visu izdarīt, un lai man nestāsta, ka mūsu valstī ar darbu godīgi var nopelnīt miljonus. Ģimenē strādā visi, arī es no mazotnes esmu radināts pie darba saimniecībā un esmu pārliecināts — dzīvot var, var tiekties labāk dzīvot, bet nopelnīt miljonus, smagi un godīgi strādājot, nevar! Es nevainoju kādu, nezinot, kā tieši iegūta turība, bet tāda ir mana pārliecība. Kad sāku iedziļināties visā, kas notiek, reizēm gribas izslēgt televizoru un labāk neko nezināt. Tās cīņas un strīdi Saeimā un valdībā ir nevis par iedzīvotāju labklājību, bet par personiskajām interesēm. Neizprotu arī šīs ārkārtas sēdes — kāpēc deputāti nevar strādāt diendienā savā darba laikā un pieņemt lēmumus? Kas tad tik ārkārtējs notiek, ka jāsasauc ārkārtas sēdes? Vai varbūt atšķiras tikai darba samaksa par to?
Dziesmu šovā “Mūsu zelta dziesma” mūziķis Aivars Brīze sacīja, ka mums nevajag dziesmas tikai par puķītēm un saulītēm, mums vairs nav dziesmu, kas raksturotu šo laiku, to, kā jūtas cilvēki. Nav dziesmu, kas mudinātu cilvēkus pārmaiņām un viestu ticību sev, valstij un mūsu nākotnei. Es viņam pilnībā piekrītu. Man ir draugi, kuri ceļ fermu. Latviešiem ir savi ticējumi, piemēram, ka vajag iemūrēt pakavu, lai kūtī nenāk ļaunie gari, bet ko mēs izvēlamies? Iekārtot ēku saskaņā ar fen šui. Mēs nenovērtējam to, kas ir unikāls tikai mūsu.
Daudz domāju par to, ka tagad Latvijā darbu var atrast, bet trūkst strādnieku. Cilvēki ir pieradināti pie pabalstiem, un labāku dzīvi viņi vairs nevēlas. Ir tādi strādnieki, kuriem piektdien samaksā, un viņi atnāk tikai pēc nedēļas, nevis lai strādātu, bet lai paprasītu avansu. Darba ražīguma nav, viņi zina, ka mēnesī saņems savus latus, un “nobumbulē” dienu, bet ne jau ar domu, ka patiešām kaut kas jāpadara. Vasarā sieva reiz mani gaidīja Aizkraukles centrā un pa to laiku saskaitīja, ka pie vienas puķudobes strādāja 34 cilvēki. Tur jau smiltīm nav, kur nobirt, ko tur vēl darīt! Tas ir absurds.
Es strādāju ar domu — varu mēslus izmēzt ar traktoru, bet zinu, ka varu dzīvot labāk un ierīkot automātiku, kas man tos mēslus iztīra. Tas man ietaupīs laiku un naudu, ko maksāju strādniekiem. Man ir, uz ko tiekties, bet lielākā daļa cilvēku jau ir samierinājušies, un viņiem ir labi tā, kā ir.
Ir jāmeklē iespējas, kā izrauties no ikdienas. Laukos vismaz jāatnāk uz vietējiem sarīkojumiem, uz teātra izrādi. Tik daudz ir tādu, kuri sēž un gaužas, bet paši nekur nepiedalās un nekur neiet. Jāsāk pašam ar sevi, tikai tad kopā var izdoties!
