Aizvadītā darba nedēļa, kas bija arī oktobra pēdējā nedēļa, man aizritēja ierastajā ritmā. Ok-tobris, otrais rudens mēnesis, iezīmē tūrisma sezonas noslēgumu, tādēļ šajā laikā aktuālākie darbi ir padarītā izvērtēšana, apkopojot statistiku, tūristu plūsmu.
To, kā pieaudzis vai samazinājies interesentu apmeklējums Vīgantes dabas parkā, salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem, grūti novērtēt, jo šāda uzskaite tiek veikta tikai pirmo gadu. Apkopotā statistika liecina, ka aizvadītajā tūrisma sezonā parku apmeklēja nedaudz vairāk kā 2500 interesentu. Tiem, kuri parka takās, vēsturiskajās vietās vēlas ielūkoties dziļāk, uzzināt vairāk, sniedzu gides pakalpojumus. Varu secināt, ka aktīvākie Latvijas apceļotāji ir pensionāri, priecājos, ka salīdzinoši bieži parkā iegriežas ģimenes ar bērniem. Arī pati kopā ar ģimeni cenšos iepazīt mūsu valsti un no jauna atklāt sev Latviju. Piemēram, šovasar iepazinām Vidzemi, aplūkojām Gulbeni, Alūksni.
Laikā, kad aktīvā tūrisma sezona beigusies, manā pienākumu sarakstā aktualizējas novadpētniecība. Meklēju, apkopoju un novada mājaslapā ievadu interesantu informāciju par Jaunjelgavas novada vēsturi. Lieliska izziņas materiālu ieguves vieta ir Latvijas Nacionālās bibliotēkas mājaslapa, kurā iespējams iegūt informāciju no digitalizētās periodikas. Šajā virtuālajā arhīvā ir ļoti daudz interesantu materiālu. Pagājušajā nedēļā, izmantojot šos un citus izziņas resursus, iedziļinājos Jaunjelgavas ebreju likteņos, mēģināju izsekot bijušo Vīgantes muižas īpašnieku, baltvāciešu fon Bēru dzīves ceļus. Par Staburaga klinti ir ļoti daudz dažādu liecību, taču tieši par Vīgantes muižu ir maz informācijas, arī fotogrāfiju nav. Šobrīd sazinos ar nozares profesionāļiem, meklēju iespējas uzzināt ko vairāk.
Viens no pagājušās nedēļas guvumiem ir jau agrāk iesāktā rezultāts: saņēmām pasūtītos suvenīrus — sveces ar mūsu novadam raksturīgajām ainavām. Šo attēlu autori ir Jaunjelgavas novada ļaudis. Daudziem cilvēkiem patīk suvenīri, tos labprāt pērk un dāvina, tomēr, lai mājas nepārvērstos sīklietu muzejā, jauki, ja vismaz daļa no tiem ir praktiski lietojami. Vēl iecerēts iegādāties arī citus prezentācijas materiālus, piemēram, ekopildspalvu, krūzītes, magnētiņus ar īpašu Jaunjelgavas novada simboliku.
Lai gan man personīgi tas nav aktuāli, tomēr arī mani satrauc izskanējusī ziņa, ka finansējuma trūkuma dēļ Vidzemē, arī Aizkraukles reģionā, šīgada nogalē ir iespēja palikt bez sabiedriskā transporta reģionālajos maršrutos. Sabiedriskā transporta problēma īpaši skar vecāko paaudzi. Laukos dzīvo daudz vientuļu cienījama vecuma cilvēku, un dažkārt viensētas ir izvietotas tādās vietās, no kurienes pat līdz tuvākajam autoveikala pieturas punktam ir tālu, nemaz nerunājot par autobusa pieturu. Un pat ja autoveikals varētu atvest visas nepieciešamās preces, tomēr ārsta, bankas vai vēl kādi citi pakalpojumi ir nesasniedzami. Ne visiem laukos dzīvojošajiem ir automašīna, nepieciešamības gadījumā jālūdz palīdzība tiem, kuriem tā ir, turklāt tas nav lēti. Ne visiem ir arī bērni vai mazbērni, kas dzīvo tuvumā un vajadzības gadījumā varētu palīdzēt nokļūt pilsētā. Mūsu pagastā šoruden šī situācija mazliet uzlabota — vietējai pašvaldībai un Aizkraukles autotransporta uzņēmumam vienojoties, satiksmes autobuss, kas trešdienās divreiz dienā kursē maršrutā Aizkraukle—Vēsmas, nu iebrauc arī pie daudzdzīvokļu mājām Staburaga pagasta centrā.
Labdarības fonds “Ziedot.lv” pagājušajā nedēļā atklāja ikgadējo labdarības akciju “Eņģeļi pār Latviju”. Divas lietas, ko ik gadu gaidu tāpat kā Ziemassvētkus, ir šī akcija un sirsnīgais pasākums “Latvijas lepnums”. Tie aizkustina līdz asarām, un par to liederīgumu nav pat vismazāko šaubu. Kad bērni ir mazi, pieaugušie viņiem māca dalīties, tas nav viegli. Taču katru dzīves gadu labestībai ir tendence sarukt, dažkārt pat tik ļoti, ka liels retums kļūst līdzjūtība, līdzcietība, žēlastība.
Laiks, kad norit šie pasākumi, ir piemērots, lai atcerētos, ka varam morāli un materiāli dot citiem. Akcijas man palīdz katru gadu no jauna aptvert, cik daudz man ir dots, un arī to, cik daudz man vēl jāaug līdz nesavtīgai cilvēkmīlestībai. Šajā laikā atceros savu skolotāju, kā viņa prata mums, audzināmajiem, parādīt pasauli no citas puses un paplašināt sirdis, lai tajās būtu vieta līdzjūtībai. Skolēni parasti brauc ekskursijās, uz teātriem, koncertiem un citur, bet skolotāja mūs veda uz pansionātiem, bērnunamiem, bijām ļoti aktīva un radoša klase un ar pašu sagatavotiem priekšnesumiem, teātra uzvedumiem, koncertiem darījām prieku tiem, kam dzīvē nebija veicies.
Šogad par bagātīgo ķirbju ražu prieks bija manam vecākajam dēlam, kurš Visu svēto dienas priekšvakarā vienu no lielajām ogām pārvērta Helovīna lukturī. Visas šīs izdarības dēls no-
lūkojis multfilmās, un redzu, ka bērniem pārģērbšanās un saldumu lūgšana patīk. Uzskatu, ka citu tautu kultūra ir jāiepazīst, jo tas garīgi bagātina, taču noteikti neatbalstu svešu tradīciju ieviešanu Latvijā. Mums pašiem taču ir daudz skaistu un piemirstu tradīciju, kaut vai iešana ķekatās. Mums, latviešiem, oktobris, Zemliku jeb Veļu mēnesis, ir laiks, kad pieminēt savus mīļos, kuru vairs nav šajā pasaulē.
Ļoti gaidu un gatavojos 11. novembrim, Lāčplēša dienai. Šogad tā Jaunjelgavas novadā būs īpaša, jo iedzīvotāji aicināti piedalīties akcijā “Sēlijas gaisma Latvijai”. Saistībā ar šo akciju novadā notiks lāpu skrējiens, arī es piedalīšos un nepilnu kilometru mūsu pagasta teritorijā nesīšu lāpu. Svētību skrējienam dos mācītājs kapos pie Brīvības cīnītāju pieminekļa, tālāk pa šoseju skrējiens virzīsies caur Sēreni uz Seci, kur pagriezīsies uz Daugavas krastu, uz Staburagu un caur Zilkalni uz Sunāksti. Skrējiens ar svinīgu pasākumu noslēgsies Stalānu kapos.
Mēs ģimenē gatavojamies arī Latvijas jubilejai, gribam paspēt pie mājas ierīkot karoga mastu, un es ceru, ka 18. novembrī arī mūsmāju pagalmā plīvos sarkanbaltsarkanais karogs.
