Lāčplēša dienā atceramies latviešu karavīrus, kuri
11. novembrī atbrīvoja Rīgu no bermontiešiem un jau pēc dažām nedēļām pārējo Latvijas teritoriju. Ģenerālis Juris Vectirāns ir Rīgas Brāļu kapu un Latvijas vēsturiskā mantojuma fonda prezidents un viens no zināmākajiem jaunjelgaviešiem.
Pēc vairākiem aktīvajā militārajā dienestā pavadītiem gadu desmitiem viņš atgriezies dzimtajā Jaunjelgavā, kur nu jau apmēram desmit gadu sagaida vienu no nozīmīgākajām Latvijā svinamajām dienām — 11. novembri, Lāčplēša dienu.
Pirmā policijas
bataljona komandieris
Juris Vectirāns ir viens no ikgadējā 11. novembra pasākuma rīkotājiem. Nu jau vairāk nekā desmit gadu Vectirāna kungs tiekas ar Jaunjelgavas skolēniem un stāsta viņiem par militāro dienestu un Latvijas vēsturi.
Savu militāro karjeru Juris Vectirāns sāka padomju laikā, nenojaušot, kādai misijai viņu gatavo liktenis. Operatīvais virsnieks specvienībā cīņai pret bandītismu, sākoties nacionālajai atmodai, iesaistījās Latvijas neatkarības atjaunošanā. Kā viena no pirmajām atjaunotās Latvijas bruņotajām vienībām tika dibināts pirmais policijas bataljons —“Baltās beretes”. Toreiz majors Juris Vectirāns kļuva par izveidotā bataljona komandieri. Vēlāk šī vienība pārtapa Drošības dienestā.
“Esam spēcīga
tauta”
Juris Vectirāns ir ne tikai Latvijas, bet arī sava novada patriots. Lai izzinātu novada militāro vēsturi, viņš ne vienu vien dienu pavadījis Latvijas arhīvos. “Mēs varam lepoties, ka no mūsu puses nāk daudzi izcili un Latvijas militārajā vēsturē ievērojami karavīri,” saka ģenerālis. “No Pļaviņu puses ģenerālis Andrejs Auzāns, Skrīveros dzimis pulkvedis Jorģis Zemitāns. Latviešu tauta vienmēr bijusi patriotiski audzināta.”
Juris Vectirāns uzskata, ka Latvijai vienmēr bijusi liela nozīme Eiropas vēstures veidošanā. “Mēs esam normāla Eiropas valsts, esam spēcīga tauta. Mums vienmēr ir bijuši dižgari un arī izcili karavīri,” teic ģenerālis.
“Brauciet, bet
atgriezieties!”
Sabiedrībā valda diezgan neviennozīmīgs noskaņojums. Daudzi latvieši pamet dzimteni, lai strādātu citās valstīs.
“Šajā laikā ļoti svarīga ir nacionālā pašapziņa. Kad viesojos skolās un uzrunāju jaunāko paaudzi, dažreiz pajautāju: “Vai, iespējams, dosieties prom no Latvijas?”. Nekad neesmu teicis “Nebrauciet!”, saku: “Brauciet!”. Ja nevar rast darba iespējas šeit — dodieties. Tas ir pareizi! Gūstiet zināšanas, pieredzi, materiālo neatkarību un tad atgriezieties, lai dzīvotu savā Tēvzemē. Tas, ka cilvēki brauc prom, nav nekas nosodāms, tā tas bijis vienmēr. Cik daudzi aizbrauca 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā! Lielākā daļa tomēr atgriezās, kas neatgriežas, bijuši vienmēr un visās tautās, par viņiem nav jāuztraucas. Nav jānosoda cilvēki, kuri aizbrauc, ir tikai jārada iespēja viņiem atgriezties. Aizbraucējiem jāzina, ka viņus gaida atpakaļ. Mēs neesam vainīgi, ka valsts šobrīd ir tādā situācijā, ka nevar palīdzēt visām ģimenēm grūto posmu pārvarēt. Arī man ir radinieki, kuri kādu laiku dzīvoja un strādāja ārzemēs, bet atgriezās dzimtenē. Es te nesaskatu tik milzīgu problēmu, kāda tā sabiedrībā ir uzpūsta. Mani vairāk aizskar tas, ka daži latvieši, aizbraucot uz citu valsti, par savu dzimteni stāsta slikto. Mēs esam strādīga, kulturāla un toleranta tauta, un mums ir, ar ko lepoties.”
Darbojas ar
jaunajiem karavīriem
“Esmu bijis viens no rekrutēšanas un atlases sistēmas veidotājiem. Vadīju jauno karavīru atlasi bruņotajiem spēkiem. Tur esmu saticis daudzus valstiski noskaņotus jauniešus! Tieši tādi jaunieši mums ir pārsvarā. Tas tikai nostiprina pārliecību, kas manī bijusi vienmēr — Latvija bija, ir un būs! Mani bērni un bērnubērni augs Latvijā. Lai arī tagad ir sarežģīts laiks, tas nemazina pārliecību, ka mūsu tauta izdzīvos un attīstīsies. Mūsu tautai nodarītās pārestības patiešām ir smagas, tomēr tās nespēj salauzt tautas ticību savai nākotnei, un vienmēr jāmēģina saskatīt gaišās lietas. Dzīvē ir dažādi ceļi, pa kuriem iet, bet vienmēr jāizvēlas pašiem. Pasaule ir daudzkrāsaina, bet gaišo krāsu vienmēr ir vairāk.”
Ne tikai teiciens,
bet dzīves jēga
Juris Vectirāns lepojas ar to, ka viņam bijusi iespēja kalpot tautai un valstij. Viņš arī lepotos, ja viņa dēli dienētu armijā. “Es būtu gandarīts, tādējādi turpinātu kalpot Latvijai. Bet ir arī citi veidi, kā to izdarīt, un es pieņemšu viņu izvēli. Ir kāds karavīru teiciens: “Meitiņas ir tēva sirdij, dēli — tēva godam.” Tagad man ir citāds uzdevums, bet mērķis — stiprināt Latviju — paliek. Es audzinu savus bērnus tā, lai viņi būtu sabiedrībai derīgi un vajadzīgi cilvēki. Saviem dēliem mācu, ka “Gods kalpot Latvijai!” ir ne tikai teiciens, bet dzīves jēga.”
Vēl skolas gados, padomju laikos, Juris ar domubiedriem devies uz Jaunjelgavas kapiem, kur ir Brīvības cīnītāju piemineklis. “Toreiz tas nebija vienkārši, bet mēs to darījām,” teic ģenerālis. “Mums jāatceras tie, kuri cīnījušies par brīvu un neatkarīgu Latviju, tas ir mūsu pienākums. Ja nebūtu viņu, iespējams, nebūtu arī mūsu.”
Arī šoreiz, kā ierasts, Juris Vectirāns kopā ar ģimeni savā novadā piedalīsies Lāčplēša dienas svinībās.
