Aizvadītā nedēļa man un manai ģimenei aizritēja mierīgi un ražīgi. Darbdienās dzīvojam galvaspilsētā, mācos Latvijas Universitātē, apgūstu sociālās zinības. Šis būs man otrais diploms, pirmo ieguvu pirms nepilniem 20 gadiem.
Kad izraudzījos šo mācību programmu, īsti pat neapzinājos to. Likās, aizraujoša un nākotnē aktuāla joma, taču — jo vairāk uzzinu un izprotu, jo vairāk mainās mans viedoklis par apkārt notiekošo. Mans pilnveidošanās ceļš ir tikai sākumā, tādēļ vēl saglabājies personiskais, iespējams, banālais priekšstats par notiekošo. Lekcijās aizskārām 9. maija jeb Uzvaras dienas svinības Latvijā, kas citiem ir Eiropas diena. Līdz nākamajai tikšanās reizei lektors uzdeva izanalizēt Uzvaras dienas pasākumu ietekmi uz sabiedrību. Man ir grūti būt objektīvai, esmu augusi un dzīvojusi nosodošā sabiedrībā. Sabrūkot padomju varai, krasi iezīmējās divas frontes — latvietis un krievs. Vēl deviņdesmito gadu beigās neatminos, ka būtu notikušas tik publiskas naida izpausmes un domstarpības starp divām tautībām kā tagad. Dzīvojot Rīgā, kā normu esmu pieņēmusi faktu, ka mana kaimiņiene, darba kolēģe un pat veikala pārdevēja neprot latviešu valodu, jo ir krievu izcelsmes. Ikdienas skrējienā mums nav laika un vēlēšanās analizēt vai pievērst uzmanību šādiem cilvēkiem. Tomēr svētku reizes vai kāds skaļš likumprojekts ik pa laikam atgādina, ka mēs taču esam “ienaidnieki”. Nav pieklājīgi vaicāt vecumu, reliģiskos un politiskos uzskatus. Tieši tādēļ šādas diskusijas ir retas, un pašsaprotami, ja vadzis ir pilns, tas lūst. Analīzei izraudzījos Rīgas mēra Nila Ušakova runu pie Uzvaras pieminekļa. Personīgi Ušakova kungs man nesimpatizē, viņa ideoloģija man šķiet tāla, vairāk ārišķīga. Tomēr viņš ir spēcīgs orators. Uzrunu viņš sāka ar sentimentālu stāstu par savu 91 gadu veco vecmāmiņu. Jau runas sākumā tika izmantoti tādi vārdu salikumi kā “ne visai gudri cilvēki” un “dzimtās valodas nodevība”. Tā bija agresīva atbilde uz pašlaik notiekošajām pārmaiņām valstī. Sekoja īss vēstures notikumu atskats, kas savijās ar paskaidrojumu, kādēļ pulcējušies un ko svin. Viņi piemin savus vecvecākus, drosminiekus un frontiniekus, kuriem nebija saistības ar Staļina režīmu. Nobeigumā mēra kungs atgādināja, ka šo varoņu palicis gaužām maz un tieši sanākušie pēcteči atbild par to, lai vēsture netiktu aizmirsta, lai bērni un mazmazbērni to mācītu tālāk. Par kādu mācīšanu ir runa? Vai mazā valstī var pretnostatīt divas patiesības — latviešu un krievu? Vai mūsu jaunatne, kam politiskā nostāja ir kā naktstauriņš, kas piekļaujas spilgtākajam lukturim, ir spējīga izvērtēt un saprast šos vēsturiskos notikumus? Visi pēdējo laiku notikumi un Latvijā dzīvojošo krievu ekselences pārstāvju izteicieni mudina veidoties jaunai ekstrēmistu paaudzei. Netiek runāts par pilsoņu brīvību, bet par Latvijā dzīvojošu krievu ierobežošanu. To sludina paši krievvalodīgie. Agrāk domāju, ka šīs domstarpības pazudīs līdz ar paaudžu maiņu. Tagad redzu, ka jaunieši tiek uzkurināti un savervēti. Viņiem nav savas pieredzes vai uzskatu, bet ir vadlīnijas, kurām liek sekot. Ir grūti domāt un dzīvot progresīvi, būt cilvēcīgam valstī, kurā tev uzkabina un liek vilkt vēstures nastu. Mēs esam aizmirsuši par cilvēcību. Agrāk diskriminēja citas ādas krāsas pārstāvjus, tagad barjera ir valoda. Propaganda ir vērsta abos virzienos, līdz ar krievvalodīgo pārstāvju skaļajām pretenzijām proporcionāli pieaug arī nacionāļu prasības. Vēsture ir jāgodā, taču mūsdienās daudzi notikumi tiek izmantoti, lai panāktu sev vēlamo. Visas šīs diskusijas nebūtu tik skaļas, ja mediji tās neakcentētu. Nezinu, cik tur taisnības, taču dzirdēju, ka 9. maija svētku koncertu tiešraidē skatījās mazāk cilvēku, lielāku uzmanību izpelnījās tukša stārķa ligzda.
Jau nākamajā dienā Drošības policija aizturēja prokrievisko aktīvistu Vladimiru Lindermanu aizdomās par nacionālā naida izraisīšanu, kā arī par masu nekārtību organizēšanu. ‘‘Vislatvijas vecāku” sapulcē Lindermans mudināja iestāties pret izglītības valodas reformu agresīvā veidā — protestējot un radot draudus. Zālē esošie klausītāji pēc šiem vārdiem ar entuziasmu aplaudēja. Man gribētos ielīst Lindermana galvā un saprast, ko viņš domā. Vai tiešām Latvijā dzīvo tik ekstrēmi noskaņoti indivīdi, kas apzināti mudina uz nemieriem? Lindermans ir gudrs un apzinās, ka nekas notiekošo mainīt nespēs, tomēr izmanto situāciju un kurina Latvijā dzīvojošo krievu naidu. Lindermana apcietināšana ir tikai aisberga redzamā daļa, aiz viņa stāv daudzi ievērojami politiķi. Visus pie atbildības saukt neizdosies.
Kā gaidīts, Saeimas vairākums nolēma neiekļaut Latvijas Reģionu apvienības rosinātos grozījumus Satversmē, kas paredzētu atklātu Valsts prezidenta ievēlēšanu. Par šo jautājumu savulaik diskutējām ar vīru. Viņš ir pārliecināts, ka iedzīvotāju vēlēts prezidents ir valsts labklājības pamatakmens. Tomēr es tā neuzskatu. Latvieši ir politiski slinki. Vidusslāņa strādnieks notiekošajā neiedziļinās, mums ir tipiski gausties un skaļi diskutēt par to, ko pa ausu galam esam dzirdējuši. Ja katram pilsonim būtu teikšana valsts galvas izvēlē, tad balsotu par populārāko kandidātu, tādu, kuram ir spēcīgāks sabiedrisko attiecību veidotājs. Tieši tādēļ Saeimā nonāk vieni un tie paši deputāti — labs vai slikts, tas nav svarīgi, nozīme ir atpazīstamībai. Latvieši par mazpazīstamiem kandidātiem neinteresējas. Un likt ķeksīti pie pilnīgi nezināmas personas nav droši.
Pozitīvas emocijas aizvadītajā nedēļā sagādāja Latvijas hokeja izlases sniegums pasaules čempionātā. Spēles neskatos, mani interesē iznākums un svarīgākie notikumi. Latvijā hokejs ir lielā cieņā, otrdien nezināju, ka mums paredzēta spēle pret čempionāta jaunpienācējiem — Dienvidkorejas vienību. Tajā brīdī ar jaunāko dēlu biju rotaļu laukumā, pēkšņi no apkārtējām daudzdzīvokļu mājām atskanēja skaļi uzvaras saucieni. Sapratu, ka notiek spēle un mēs uzvaram. Hokejs latviešus ir vienojis un devis cerību saviem spēkiem. Mēs esam saliedēti un lepni par sevi, savu valsti un komandu.
Brīvdienas pavadījām Vallē. Nu jau pāris gadu remontējam vīra vecvecāku māju, uz kuru drīz plānojam pārcelties. Pēc lielpilsētas ir patīkami gozēties saulītē, rušināties dārzā. Svētdien dēli un vīrs sagādāja man Mātes dienas pārsteigumu — uzdāvināja sen kāroto velosipēdu. Pēcpusdienā devāmies kopīgā izbraucienā. Esmu mamma trim burvīgiem dēliem. Redzot, kā viņi kļūst par kārtīgiem jauniem vīriešiem, pārliecinos, ka audzināšana bijusi pareiza. Lielākā dāvana katrai mammai ir redzēt savus bērnus laimīgus un veselus.
