Pēteris Ūbergs (1898.) dzimis Bebru pagastā. Kareivis 7. Siguldas kājnieku pulkā, ar Lāčplēša Kara ordeni apbalvots par 1919. gada cīņu uz Dobeles šosejas.
Pēteris Ūbergs (1898.) dzimis Bebru pagastā. Kareivis 7. Siguldas kājnieku pulkā, ar Lāčplēša Kara ordeni apbalvots par 1919. gada cīņu uz Dobeles šosejas.
Viņa brālis Andrejs Ūbergs (1888.) — dižkareivis 4. Valmieras kājnieku pulkā — apbalvots par kauju 1919. gada 14. novembrī pie Birzgales muižas Zemgalē. Pakāpeniski paaugstināts līdz virsseržantam.
Trešais brālis Kārlis Ūbergs bija latviešu strēlnieks un krita Ziemassvētku kaujās. Viņa kapavieta nav zināma.
Visi trīs varoņi dzimuši Jaunbebru muižas dārznieka Pētera Ūberga ģimenē. Kopš bērnu dienām redzējuši tikai smagu darbu un sociālo netaisnību, muižkungu varu pār vienkāršajiem latviešiem. Tāpēc arī trīs brāļi devās izcīnīt Latvijai brīvību, kaujās izceļoties ar varonību un drosmi.
“Pumpurus” nodedzina
Pēterim Ūbergam kā Lāčplēša Kara ordeņa kavalierim piešķir vairāk nekā 20 hektāru Jaunbebru muižas zemes un “Pumpuru” mājas, kurās tagad dzīvo viņa dēls Kārlis Ūbergs. Par tēvu un viņa brāļiem atmiņas saglabājusi Kārļa māsa Lilija Natālija Ūberga, kura dzīvo Skrīveros, bet “Pumpurus” bieži apciemo.
Pēterim Ūbergam liktenis sagādāja daudz rūgtu brīžu. Otrā pasaules kara beigās, 1944. gada rudenī, kad krievi nāca atpakaļ, vācieši aizejot nodedzināja vai visus Jaunbebrus — muižu, alus brūzi, daudzas mājas, arī “Pumpurus”.
Pēteris Atmodu nepiedzīvoja, tāpēc neuzzināja, ka viņa zemi mantinieki atkal atgūs. Tagad Kārlis Ūbergs tēva mājas atjauno, tās slejas kā sendienās — pretī Jaunbebru muižas parkam, tikai muižas vietā ir drupas. Parks aizaudzis un nekopts, lai gan tajā droši vien vēl zaļo ne viens vien dārznieka Ūberga stādītais koks.
No Sibīrijas atgriežas
1949. gada septembrī padomju varasvīri Pēteri Ūbergu tiesāja kā aizsargu un lāčplēsi, piespriežot 25 gadus Sibīrijā. Dzimtenē viņš atgriezās 1956. gadā, kolhozā nestājās, bet ilgus gadus bija ceļu strādnieks.
Meita atceras, ka padomju laikā tēvs par Latvijas brīvības cīņām nerunājis, tikai dažkārt ar draugiem dziedājis latviešu karavīru dziesmas. Turpretī Ulmaņlaikā viņš braucis uz Rīgu, kur valsts svētkos lāčplēši pulcējušies, lai atcerētos kaujas un kritušos cīņubiedrus.
Andreju nošauj sarkanarmieši
Andrejs Ūbergs okupāciju nepiedzīvoja, jo 1941. gadā viņu nošāva sarkanarmieši. Kad krievu armija atkāpās, viņa sētā gribējuši paslēpties un no armijas dezertēt divi sarkanarmieši, bet kāds par to paziņojis varasvīriem. Abi karavīri arestēti, bet Andrejs atvests uz Bebru centru. Viņam pateikts, ka var iet mājās, kā pagriezies, tā nošauts. Tas noticis pie Bebru aptiekas. Viņš apglabāts Zutēnu kapsētā. Pēc daudziem gadiem turpat netālu guldīts arī brālis Pēteris.
Citi laiki, citi tikumi
— Tēvs bija ļoti darbīgs un mūs, piecus bērnus, mācīja strādāt un būt godīgiem. Līdz karam ļaudis bija labestīgāki, nebija ne zagļu, ne lielu dzērāju. Pat māju ārdurvis varēja neslēgt, nekas nepazuda. Cilvēkiem nebija laika ar tādām lietām nodarboties, jo visi kopa zemi, kaimiņš kaimiņam palīdzēja, gājām talkās. Ar tagadējiem laikiem un mūsdienu “tikumiem” tos gadus nevar salīdzināt, — atzīst Lilija Natālija Ūberga.
Lilija Natālija pati ilgus gadus strādājusi Skrīveru vilnas pārstrādes cehā par audēju, tagad saņem pensiju un dzīvo viena, jo savas ģimenes kundzei nav. Kā vientuļniecei Skrīveru pagasta sociālās aprūpes dienests viņai gadā piešķir 25 latus malkas iegādei, ir neliels dārzs, kurā izaug saknes un puķes, Lilija Natālija par dzīvi nesūdzas.
Apbalvojumu ieliek zārkā
Prātā vienmēr atmiņas. Par tēvu un māti, brāļiem un māsām. Par Ziemassvēkiem, jo tēvam 25. decembrī ir dzimšanas diena. Tad visi bijuši kopā, dziedājuši un atminējušies sendienas. “Tēvs būtu laimīgs, ja zinātu, ka Latvija atkal piedzīvos brīves laikus, ka mūsu dzimta varēs atgūt viņam piešķirto zemi un māju,” saka lāčplēša meita.
Kad Pēteris Ūbergs aizgājis aizsaulē, tuvinieki viņa Lāčplēša Kara ordeni ielikuši zārkā. Lilija Natālija savējos Zutēnu kapsētā apciemo bieži un jūtas gandarīta, ka tagad par tēvu un viņa brāļiem var runāt un stāstīt bez bailēm. Viņa ir lepna par savu dzimtu un to, ko Latvijas labā darījuši Pēteris, Andrejs un Kārlis Ūbergi.
***
Tā dzīvojuši, cīnījušies, cietuši un mīlējuši cilvēki, kuriem dzimtenes brīvība bijusi dārgāka par visu. Par katru no vairāk nekā 2000 lāčplēšiem varētu uzrakstīt grāmatu, ja vien par viņu dzīvi būtu ziņas. Daudz kas ir viņu pēcnācēju, ja tādi bija, atmiņās, daudz arī muzeju krātuvēs, bet par citiem vēsturē paliks tikai dažas rindiņas… Tomēr viņi visi kopā izdarīja to, par ko verdzības nomāktie latvieši sapņoja gadsimtiem ilgi — izcīnīja Latvijas brīvību. Tautas atmiņa ir mūžīgs piemineklis, kurš viņiem uzcelts.
