Pļaviņieša Laimoņa Freija dzīve cieši saistīta ar sportu un tehniku. Vairākus gadu desmitus viņš braucis motokrosā, startējis autosacīkstēs un arī tagad ar paša pārbūvēto auto bieži vien izlaiž kādu jestrāku līkumu.
Pļaviņieša Laimoņa Freija dzīve cieši saistīta ar sportu un tehniku. Vairākus gadu desmitus viņš braucis motokrosā, startējis autosacīkstēs un arī tagad ar paša pārbūvēto auto bieži vien izlaiž kādu jestrāku līkumu. Laimonis ir arī cilvēks, kuram var prasīt palīdzību, ja braucamais “niķojas”.
Slēpotājam vajag spēku
— Savulaik bijāt slavens motobraucējs. Kā sākās jūsu sportista gaitas?
— Pirmo reizi sporta motociklam uzsēdos 1960. gadā. Tolaik Daugavpils autoskolā kārtoju eksāmenus vadītāja apliecības saņemšanai, un tur bija īsts sporta mocis. Pamatīgs verķis — kā uz tā uzsēdos, nost negribēju kāpt. Toreiz aktīvas braucēja gaitas gan nesāku. Kad 1964. gadā pārnācu no dienesta, motosportam pievērsos ļoti nopietni. Braucu gan 125 kubikcentimetru klasē, gan ar blakusvāģi.
— Kas mudināja izvēlēties tieši motosportu?
— Jaunībā daudz slēpoju, četrus gadus biju pat Latvijas slēpotāju izlasē. Slēpojot vajadzēja labu fizisko sagatavotību, spēku. Motosports to dod. Kad pēc kārtīga treniņa nokāp no motocikla, kājās nevari nostāvēt. Tas ir ļoti smags sportaveids.
Traumas nespēj atturēt
— Motosportā braucēji bieži gūst traumas, savainojumus. Vai jūs tikāt cauri sveikā?
— Kur nu! Divreiz pat muguru lauzu — 1972. un 1986. gadā. Pēdējo reizi, guļot Stradiņa slimnīcā, ārsti man jautā, vai es vēl braucu. Atbildu: “Protams!”. “Jums ar vienu kāju jau kapā jābūt!” šie brīnās. Bet es kā no palātas ārā, tā mocim seglos. Vēl 1997. gadā piedalījos veterānu mačos Dobelē. Brauciens bija neveiksmīgs — līkumā motociklu tā sanesa, ka aizlidoju pa gaisu. Ilgi ārstēju kāju un nospriedu, ka vairs nevajag ne veterānu mačus, ne citus. Pārgāju uz auto — kopš braucu, nav nevienas traumas.
— Kas motosportā ir bīstamāks — kalni, līkumi vai dubļu lāmas?
— Pats briesmīgākais ir starta brīdis. Tad visi brauc barā, mēģina izrauties pirmie, krīt, viens otram pārbrauc, ar močiem mīca. Kā man braukuši pāri, bail atcerēties! Braucu, nogāžos, paša mocis virsū, kulba arī, bet pārējie nebremzē, brāžas pāri. Kauliņi vien grab.
Braucamos “lipina” paši
— Kāds bija jūsu pirmais sporta motocikls?
— Paša taisīts, pa detaļai salasīts un kopā samontēts. Tagad braucējiem ir sponsori, nauda, ir jauni ārzemju moči un mehāniķu brigāde līdzi. Mums nekā tāda nebija. Nosalušām rokām salā un vējā ņēmāmies, braucamos būvējot. Meklējām, kur kādu dzelzs gabalu dabūt. Ja nesameklējām, virpojām un frēzējām paši. Strādāju par elektriķi, naktī cēlos, pa kluso lavījos darbnīcā, aizklāju logu, lai neviens ne redz, ne dzird — priekšnieks neļāva pēc darba strādāt — un virpoju motociklam virzuļus, cilindrus. Tā vienā naktī ierodas priekšnieks: “Kas te notiek?”. Man bija tik pilna sirds — pats sev taču taisīju, ne jau pārdošanai.
— Vai paštaisīts braucamais spēja turēt līdzi citu sportistu motocikliem?
— Padomju Savienības čempionātā ar savu paštaisīto moci biju desmitajā vietā. Man pat bilde ir: visiem sportistiem jaunās čežetas, bet man — “samokļops” (paštaisīts motocikls — aut.). Manējais labs — es biju trešais Latvijā, kurš motociklam izgatavoja ūdens dzesēšanas sistēmu. Arī automašīnas sacensībām būvēju pats, pārtaisot motoru, virsbūvi, ritošo daļu. Mans sporta žigulis ir lepnāks par dažu ārzemnieku un trasē visiem trauc garām. Gribēju piedalīties nesenajā rallijsprintā, bet salūza ātrumkārba. Ja ne tā, tad gan visiem profesionāļiem parādītu, kur vēži ziemo…
Dzimis tehnikai un sportam
— Tehniskās gudrības esat īpaši mācījies?
— Gudrās skolās gājis neesmu. Tieksme uz tehniskām lietām man laikam šūpulī ielikta, tāds esmu piedzimis. Protams, citas lietas arī daru — mājai verandu uzcirtu, pirtiņu, bet mehānika ir mans īstais aicinājums, bez tās nevar. Esmu tiktāl pieslīpējies, ka tumsā varu auto motoru izcelt. Manī pat ir tāds kā azarts — ja trāpās kāds sarežģīts gadījums, man principā jāpierāda, ka varu salabot. Rau, te man Vītols burānu iedeva. Neviens nevarēja saremontēt, bet es to noteikti izdarīšu. Man jāpierāda, ka citi meistari ir gudri, bet Laimonis gudrāks. Ja kas neizdodas, naktī nevaru gulēt — grozos, domāju, līdz nāk apskaidrība, un braucamais otrā rītā jau rūc.
— Remontējat un būvējat gadu desmitiem. Kad bija vieglāk — toreiz vai tagad?
— Padomju laikos bija citi apstākļi — labus instrumentus dabūt nevarēja, arī rezerves daļu nebija. Metināju ar vecu autogēnu, tomēr izdevās. Esmu parēķinājis, ka savā dzīvē izlietoju tik daudz stiepļu, ka pietiktu ko apjozt visu zemeslodi.
Dulluma jābūt visvairāk
— Kādam jābūt labam braucējam?
— Noteikti jābūt mazliet nu… tādam (zīmīgi rāda ar pirkstu pie deniņiem — aut.), bet jābūt arī zināšanām un fiziskai sagatavotībai. Lai gan man šķiet, ka dullumam jābūt visvairāk. Man tāds ir. Ir arī zināšanas, un es, pat tikai paskatoties uz cilvēku, varu pateikt, vai viņš var braukt.
— Lai gan vairs aktīvi nebraucat, motokrosu un autosportu aizmirsis neesat?
— Ar motociklu vairs nebraucu, vienīgi konsultēju jaunos. Jēkabpilī ir trase, uz turieni vedu vietējos zēnus un mācu, stāstu, kā pareizi braukt, kā noturēt līdzsvaru. Negribu lielīties, tomēr rezultāti ir. To vien dzird: Rīga, Rīga, motoklubi, bet īstie talanti ir laukos. Te rodas labi braucēji, bet viņiem nav iespēju sevi parādīt.
Bieži rīkoju autokrosu tepat pie Pļaviņām, braucu arī pats. Pērn pat pirmo numuru izlozēju — sniegs bija tāds, ka pabraukt nevarēju, bet gāju kā velns, visus aizmugurē atstāju. Otro labāko — Gunāru Liepiņu — apsteidzu par četrām minūtēm. Visi mēmi: “Kā tas vecis brauc!”. Mūs filmēja, vēlāk skatos — visi redzami, vien manis nav. Nepaspēja uzfilmēt! Mači gan notiek tikai pašu prieka pēc: satiekamies vecie braucēji izmēģināt savus spēkratus, atceramies jaunību. Noorganizēt plašus mačus ir problemātiski un nav vēlēšanās to darīt. Tolaik bija savādāk, sports patika, bet tagad visur valda nauda, pat sportā. Ja otrreiz sāktu dzīvi no jauna, uz moča nekad nekāptu.
— Kādēļ tik noraidoši?
— Ko sports man devis? Neko. Esmu savu veselību beidzis un kādēļ? Četrus gadus Latvijas izlasē braucu, republikā nebija neviena, kas Freiju trasē varēja pārspēt. Esmu kritis, lauzis kaulus, gandrīz “galus atdevu”. Rezultātā sešdesmit gadu vecumā cīnos par izdzīvošanu. Motosports nav pateicīgs sportaveids. Padomā tik: kaut kādam vingrotājam, kurš piecas minūtes pamet salto un dabū zelta medaļu, iedod piecdesmit tūkstošu latu, bet četrkārtējiem pasaules čempioniem Serģim un Rasmanim — tikai piecus tūkstošus. Kur taisnība? Serģis riskē ar dzīvību — ja trāpa akmenī vai kokā, var kroplis uz mūžu palikt.
Vīlies valdībā un valstī
— Jūs sakāt, ka cīnāties par izdzīvošanu. Vai tiešām nav nekāda ienākumu avota?
— Nav. Sešpadsmit gadu nostrādāju ugunsdzēsējos, tomēr nesaņemu ne santīma. Pietrūka tikai dažu mēnešu līdz militārajai pensijai, bet mani no darba atbrīvoja. Prasīju, lūdzos, lai kaut šos mēnešus ļauj nostrādāt — viss velti. Tā dzīvoju no tā, ko nopelnu, remontējot auto. Ticiet vai nē, bet ar 30 latiem mēnesī varu izdzīvot. Zinu, kurā veikalā kas lētāks. Apzinos, ka nevaru ēst šokolādi ar riekstiem, jāēd lētākā rupjmaize. Mēģināju iekārtot piemājas saimniecību, bet zemnieks no manis neiznāca. Uzraku pārdesmit kvadrātmetru zemes, salasīju visas sēklu paciņas, sabēru bļodā, sajaucu un tad — žviukt! — visu izsēju. Izauga krustām šķērsām redīsi, gurķi, burkāni, viss juku jukām. Tēvs un māte gan audzēja tomātus, puķes, kopa bites, toties no tehniskām lietām nesaprata neko.
— Vai jums dzīvē bieži nācies vilties?
— Ir gadījies. Arī tagad esmu vīlies mūsu valdībā un valstī. Biju uz barikādēm, cīnījos par Latvijas neatkarību, bet kāda jēga? Šodien nožēloju, ka tur biju. Par ko mēs cīnījāmies, par ko? “Biezais” vienās pusdienās var divdesmit latu noēst, bet man pat mēnesī tik daudz neiznāk. Ko mēs izcīnījām? Dzīvojam sūdīgāk nekā krievu laikā. To neviens nevar apstrīdēt. Es saprotu, ka padomju impērija ilgi nevarēja pastāvēt, galam reiz bija jāpienāk. Bet vai šis ir labākais variants? Šaubos.
— Varbūt labāk būs Eiropas Savienībā?
— Cerību uz labāku dzīvi man vairs nav. Uz barikādēm stāvot, mums teica: pēc sešiem gadiem būs labi, visi zaļi dzīvosim. Nu divtik laika pagājis — nekā labāka nav, tikai sliktāk. Par to, kā būs Eiropas Savienībā, nemaz nedomāju. Kam man savu pliko galvu ar kaut kādām problēmām nomocīt, labāk no tā nepaliks.
Karstākais hokeja līdzjutējs
— Pļaviņieši stāsta, ka jūs ne tikai pats sportojāt, bet arī citiem līdzi jutāt.
— Sports ir neatņemama manas dzīves sastāvdaļa. Ja pats nesportoju, gāju līdzjutējos. Pļaviņās bija spēcīga hokejistu komanda, tajā spēlēja mans līdzbraucējs Slaviks Sujedovs. Uz visiem mačiem hokejistiem braucu līdzi un, savējos atbalstīdams, tā bļāvu, ka pretinieki bija gatavi mani nolinčot. Jelgavā manis dēļ pat autobusu gribēja apsviest riņķī, labi, ka mūsu hokejisti nosargāja. Kā karstākajam līdzjutējam man pļaviņieši ugunsdzēšamo aparātu uzdāvināja — lai atvēsinos…
— Ko jūs vēlētos visvairāk?
— Laimīgākais cilvēks būtu, ja varētu atmest smēķēšanu. Tas ir mans lielākais netikums, no kura nespēju atbrīvoties. Katram cilvēkam atvēlēta noteikta vieta. Manējā ir sports un tehnika.
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Laimonis Freijs.
DZIMŠANAS GADS UN VIETA: 1942. gada 11. oktobris, Pļaviņas.
IZGLĪTĪBA: pamatskolas.
NODARBOŠANĀS: bezdarbnieks.
VAĻASPRIEKS: tehnika, sports.
ZODIAKA ZĪME: Svari.
