Kurš gan nav vēlējies kaut reizi uz jaudīga motocikla traukties pa lielceļu, apdzenot ne tikai citus braucējus, bet arī vēju! Daudziem šo sapni izdevies piepildīt pat vairāk nekā 40 gadu garumā.
Kurš gan nav vēlējies kaut reizi uz jaudīga motocikla traukties pa lielceļu, apdzenot ne tikai citus braucējus, bet arī vēju! Daudziem šo sapni izdevies piepildīt pat vairāk nekā 40 gadu garumā. Tas nekas, ja braucamais nav jaudīgs Japānā vai Itālijā ražots mocis. Arī padomju laikos būvētie motocikli vēl arvien ir ne tikai jaukas atmiņas, bet realitāte. Tos šur tur var pamanīt uz lielākiem un mazākiem ceļiem.
Zaļumos ar blakusvāģi
Skrīverietis Indulis Dzērve ar motociklu ikdienā brauc jau 30 gadu. Viņš šo divriteņu braucamo uzskata par vienu no ērtākajiem un demokrātiskākajiem pārvietošanās līdzekļiem.
— Motocikla vadītāja apliecību ieguvu 1975. gadā, –– saka Indulis Dzērve. –– Tad arī sāku braukt. Sākumā ar tēva “Iž” markas motociklu, kurš bija ražots 1962. gadā. Tam, kā jau visiem lielajiem motocikliem, bija blakusvāģis, kuru visbiežāk noņēmu. Tā ievērojami pieauga braukšanas ātrums. Moci izdevās labi noregulēt. Tas nekarsa, itin viegli varēja sasniegt 110 — 120 kilometru stundā. Ja vajadzēja braukt uz zveju vai zaļumos kopā ar draugiem, tad gan blakusvāģis bija ļoti izdevīgs. Tajā ērti varēja salikt makšķeres, telti, citas ilgākam braucienam nepieciešamās lietas.
Brauc apkārt Igaunijai
Ar šo motociklu reiz pat devos nedēļu ilgā ekskursijā uz Igauniju. Draugam bija “Jawa”, man tēva “Iž”, un tā mēs braucām. Līdz Rīgai, tad uz Ainažiem, pāri robežai, par kuru tolaik liecināja tikai norāde ceļa malā un uzraksti igauņu valodā. Izbraucām visu Igauniju. Īsti neatceros, cik kilometru, taču tas bija varens pārbrauciens.
Arī motocikli izturēja godam. Ižam, šķiet, pāris reižu bija problēmas ar riepām, taču motors darbojās nevainojami, savukārt drauga javai nesaprotamu iemeslu dēļ bieži pārtrūka ķēde, tomēr tas nemazināja gandarījumu par jauko braucienu.
Pēc armijas ar javu
Atgriežoties no dienesta armijā, gribējās lepnāku braucamo, un tēva ižu noliku pelnītā atpūtā. Nopirku tolaik populārāko čehu motociklu “Jawa 634”. Šis motocikls ražots 1981. gadā un diendienā kalpo man vēl arī tagad. Tolaik nevarēja nopirkt automašīnas, kā tas ir pašlaik, kad vai katrs zeņķis, kurš dažkārt pat pāri stūrei lāga neredz, stūrē auto. Tolaik motocikls bija lepnākais braucamais.
Salīdzinot ar pirmajiem javas modeļiem, kurus varēja nopirkt jau septiņdesmitajos gados, tam bija gan vairākas priekšrocības, gan arī daži trūkumi. Vecās javas bija krietni vieglākas un straujāk uzņēma ātrumu, taču manis nopirktais motocikls bija ātrāks, kaut arī lēnāk ieskrējās.
Ziemā ausainē
Ar motociklu braucu gan uz darbu Rīgā, gan pie vecāsmātes Daugavpils rajonā. Tālie braucieni mani iemācīja silti saģērbties. Tas ir galvenais priekšnosacījums, lai pilnībā varētu izbaudīt braucienu un pēc tam nevajadzētu žēloties par veselības problēmām. Kājās pamatīgi kirzas zābaki, blīva auduma bikses, pat siltā vasaras dienā gaisa necaurlaidīga jaka no ādas imitācijas, gari ādas cimdi un, protams, ķivere ar aizsargstiklu. Tad nebija bīstams pat lietus un kukaiņi, kuri, šķiet, tā vien mēģina trāpīt braucējam acīs. Sākumā ķiveres aizsargstiklu gan nelietoju, taču reiz sejā ielidoja neliels putniņš. Labi, ka acs palika vesela, lai gan ilgāku laiku nācās stāvēt lielceļa malā un atžirgt no spēcīgā trieciena. Kopš tā brauciena ķiverei pieskrūvēju organiskā stikla sejsegu. Noraugos, kā rokeri parasti iztiek tikai ar galvai apsietu lakatiņu un tumšām saulesbrillēm, un brīnos — vai tad viņiem kukaiņu netraucē?
Ar motociklu esmu braucis arī ziemā, kad gaisa temperatūra ir zemāka par mīnus 15 grādiem. Lai gan bija jābrauc tikai seši kilometri, nācās saģērbties daudz pamatīgāk –– biezās vateņa biksēs, garajos zvejnieku zābakos, pamatīgā kažokā, ausainē un aitādas dūraiņos. Taču tik un tā viena roka bija jātur sejai priekšā, lai deguns nenosaltu. Ziemā uz motocikla ļoti salst, tāpēc šo gadalaiku braucamais parasti atpūšas šķūnītī.
Ceļa zīmi uzliek pa nakti
Ar motociklu gadījušies arī vairāki kuriozi. Reiz Rīgā, braucot uz darbu, pie sarkanās gaismas apstājos kārtējā krustojumā. Tā vidū stāvēja milicis. Iedegās dzeltenais signāls, parādīju pagriezienu un pie zaļās gaismas sāku braukt. Milicis tūdaļ mani apturēja. Sākumā brīnījos, jo visu taču izdarīju pareizi un pa šo maršrutu braucu jau gadiem ilgi. Viņš man vaicā, vai ceļa zīmi neesot redzējis, un ved apskatīties. Patiesi, pirms krustojuma iepriekšējā naktī novietota norāde, ka izveidots vienvirziena ceļš un nogriezties manis izvēlētajā virzienā vairs nedrīkstēja. Mēģināju skaidroties, taču milicis nebija pierunājams, izknieba soda talonā caurumu un novēlēja laimīgu ceļu.
Esmu pārliecinājies, ka visai bīstami sēdēt uz motocikla, ja to vada nepieredzējis braucējs. Mēs ar draugu reiz palēnām braucām –– viņš pie stūres, es aizmugurē. Bija lēzens līkums, arī ātrums neliels. Taču draugs ne no šā, ne no tā nobrauca no ceļa tieši pļavā. Nokritu no motocikla un salauzu kāju, bet viņš pārbrauca pāri pļaviņai un trāpīja priedē. Viņam ne skrambiņas, man lauzta kāja un sabojāts motocikla priekšējais ritenis…
Mācās kopā ar puikām
Pļaviņiete Rita Neimane ir viena no tām sievietēm, kura par motorizētā braucamrīka vadītāju kļuvusi ne tikai apstākļu sakritības dēļ. Padomju laikos kolhozos un padomju saimniecībās strādājošajiem kā dienesta braucamo izsniedza motociklu vai motorolleru. Viņa arī izaugusi kopā ar jauniešiem, kurus ļoti interesēja motocikli un tiem līdzīgie braucamie.
Savlaik Ritas kundze dzīvoja Koknesē. Tur, bijušā tirgus laukuma teritorijā, vietējie puikas rūcinājuši lielākus un mazākus braucamos, un Rita darbojusies līdz ar viņiem. Tur iemācījusies stūrēt motociklu, lai gan puikām “izgriezt pogas” tā arī nav varējusi.
Izkrīt motors
— Esmu pārliecinājusies, ka cilvēks drīkst vadīt kādu braucamo tikai tad, ja pats to spēj arī izremontēt, — saka Rita Neimane. — Kaut vai novēršot nelielas kļūmes, kuru dēļ citādi izmisušam vajadzētu stāvēt ceļa malā pie braucamrīka, kura motors ietiepīgi klusē.
Tā bija arī ar mani. Mācēju nedaudz braukt, taču no remontiem nesapratu ne nieka. Sāku strādāt padomju saimniecībā “Pļaviņas” meliorācijā, lai gan pēc izglītības esmu agronome. Man kā jaunajai speciālistei piešķīra arī braucamo — motorolleru “Kovrovec”, jau krietni nobrauktu. Devos pirmajā braucienā un lāga nevarēju saprast, kāpēc braucamais tik dīvaini kustas. Iebraucu objektā, brigadieris mani paaicināja sāņus un teica, ka braucamajam motors pa zemi velkoties. Izrādās, manam motorolleram bija pārlūzis rāmis, un motors patiešām gandrīz izkritis. Īsti nespēju atcerēties, kurā mirklī kļūme notika — ceļš no saimniecības centra līdz Īvāniem nemaz nebija tik garš — tikai septiņi kilometri.
Skrūvītes paliek pāri
Toreiz braucamo man salaboja, bet pēc pāris gadiem radās nepieciešamība pašai ķerties pie motorollera motora remonta. Bija vasara, karstākais darbalaiks, un neviens mehāniķis nevarēja atrast brīvu laiku, lai manu braucamo salabotu. Tā nu sāku motoru skrūvēt pati. Rūpīgi liku noņemtās detaļas atsevišķās kaudzītēs, lai vēlāk spētu atkal salikt kopā. Pienāca kāds mehāniķis un teica, ka tā neesot pareizi, vajagot tik visas skrūvītes un detaļas likt vienā vietā. Tā arī darīju. Tikai vēlāk, kad vajadzēja visu salikt atpakaļ, vairākas detaļas palika pāri, citu pietrūka. Viens labums tomēr bija. Iemācījos motora uzbūvi un vispārīgos remontēšanas paņēmienus. Pat tagad, kad motorolleru jau sen neesmu stūrējusi, zinu, kā salabot vienkāršākas vainas. Netālu no manās mājas vakaros pulcējas jaunieši, kuriem interesē mopēdi un motocikli. Reizēm gadās, ka braucamie nerūc, tad varu viņiem palīdzēt ar vērtīgu padomu. Puikas brīnās, kā es tik labi zinu, kā apklusušo braucamo atkal iedarbināt.
Atmiņai — ķivere
Motorolleru stūrēju 20 gadu, līdz, sākoties “juku laikiem”, toreizējais padomju saimniecības inženieris atnāca un paziņoja, ka braucamais jānodod. Motorolleru, kurš mani tik ilgus gadus bija uzticami vizinājis, aizstūma. Atmiņai no tiem laikiem palikusi vien ķivere.
Uzskata, ka motocikls un tam līdzīgi braucamie sievietei nav īsti piemēroti. Iespējams, tā ir taisnība, tomēr bija patīkami traukties pa putekļaino un akmeņaino ceļu garām smagajām kravas automašīnām ar dolomīta radzēm. To vadītāji man bieži vien pa logu kratīja dūres. Tomēr mans motorollers vienalga bija ātrāks…
Motorollers jāstumj kalnā
Gadījās arī nepatīkami brīži. Bija jāpaspēj uz dziesmu svētkiem Draudzības parkā Gostiņos. Laika diezgan, diena karsta, tāpēc nolēmu ar motorolleru žigli aizbraukt uz Līdacītes ezeru peldēties. Lai nokļūtu pie ezera, bija jānobrauc no stāva kalna. Līdzīga tam, kas pa ceļam uz Mežezeru. Pelde patiešām bija lieliska. Iedarbināju motorolleru un sāku braukt atpakaļ kalnā. Taču jau pēc maza brītiņa tas apklusa un vairs nebija iedarbināms. Biju tuvu izmisumam. Braucamais smags, kalns garš un stāvs. Nācās motorolleru stumt kalnā — nepametīšu taču ceļmalā. Kad kāpums bija pievārēts, mēģināju motorolleru iedarbināt vēlreiz. Tas, protams, tūlīt ierūcās. Uz svētkiem paspēju, taču biju ļoti piekususi, no ezera sniegtās veldzes vairs ne vēsts.
Jāsargā veselība
Klintainietis Jānis Skabs ir viens no vīriem, kurš motociklu stūrē, kaut gan ir cienījamā vecumā. Viņš pats uzskata, ka šis braucamais viņam ir neaizvietojams palīgs. Ar to ne tikai iespējams nokļūt tur, kur ceļš kājām aizņemtu pārāk ilgu laiku, bet arī no pusotru kilometru attālā dārza atvest mājās izaudzēto. Šim nolūkam Skaba kungs izgatavojis speciālu piekabi, kurā var vest pat astoņas kastes kartupeļu.
— Mans pirmais braucamais bija 1962. gadā ražotais motocikls “Iž 56”, — saka sirmais kungs. — Tas bija ļoti labs motocikls. Nobraucu ar to vairāk nekā 100000 kilometru. Varētu arī vairāk, taču gribējās ko jaunāku, un arī remontos būtu jāiegulda pārāk daudz darba un līdzekļu. Šim braucamajam nebija blakusvāģa. Līdz ar to gandrīz nekādu iespēju vest arī kādu kravu. Nopirku tolaik lepno “Dņepr” markas motociklu. Tas, protams, nebija tik straujš kā mans iepriekšējais braucamais, taču pietiekami respektabls gan. Arī jaudas tam bija diezgan, tikai motors pārāk ātri karsa.
Dzīvoju netālu no Stukmaņu muižas un katru dienu braukāju uz deviņus kilometrus attālajiem Gostiņiem. Ar motociklu braucu tikai vasarā, un arī tad bija ļoti jāsargā kājas. Ja tās apsaldētu, vēlāk būtu ļoti grūti staigāt. Esmu visu mūžu nobraucis ar motociklu, bet kājas ceļgalos tomēr nesāp.
Sākumā pēc grāmatas
Skaba kungs ar motociklu savlaik devies arī tālākos izbraukumos. Lielākoties uz Preiļiem, kur viņa dzimtā puse. Braucis arī uz Saukas ezeru makšķerēt. Ne reizi braucamais viņu nav pievīlis pusceļā, jo rūpīgi kopts un laikus remontēts.
— Savlaik varēja nopirkt ļoti labas grāmatas, kurās sīki aprakstīts, kā pareizi novērst katru kļūmi, — saka Jānis Skabs. — Sākumā daudz lasīju, bet vēlāk, kad tā pa īstam izpratu motora uzbūvi un darbības principu, varēju iztikt pat bez speciālās literatūras. Vienmēr padomu varēja paprasīt arī pieredzējušajiem vīriem. Ar oriģinālo “Dņepr” motoru nobraucu 35000 kilometru. Biju nopircis daudz spēcīgāko “Emkas” dzinēju un apmainīju tos. Tas nesagādāja īpašas grūtības, vajadzēja pielāgot tikai pāris detaļu. Tā mans motocikls kļuva vēl spēcīgāks nekā iepriekš. Vienīgi tagad, kad krietni pieaugušas degvielas cenas, mazliet žēl pirmā motocikla, kurš 100 kilometriem tērēja tikai četrus litrus degvielas. “Emkas” motors tērē daudz vairāk benzīna.
Piekabe motociklam
Jānis Skabs jau daudzus gadus ir pensijā. Motocikls sen vairs viņu nevizina uz darbu un atpakaļ, taču tik un tā braucamo viņš cenšas turēt labā kārtībā, lai aizbrauktu turpat līdz Daugavmalai pamakšķerēt vai uz pusotru kilometru attālo mazdārziņu.
— Sākumā dārzā izaudzēto vedu blakusvāģī, taču tajā daudz nevar iekraut, tāpēc izgatavoju nelielu piekabīti. Tajā var ietilpināt pat astoņas kastes kartupeļu. Motors motociklam spēcīgs. Līdz ar to esmu samērā neatkarīgs no citiem. Nav jāmeklē cilvēks, kurš palīdzēs, jo ražas laikā laukos nevienam nav laika, — stāsta Skaba kungs.
Mantojums no vectēva
Staburaga pagasta “Vairogu” saimnieka Jāņa Jelinska īpašumā ir 1965. gadā ražotais motocikls “Emka K 750”. To viņš saņēmis mantojumā no vectēva, kurš savlaik Jānim iemācījis mīlēt un kopt mazliet smagnējo un visai grūti vadāmo braucamrīku.
— Emkai jau gandrīz 40 gadu, taču tā joprojām ir labā kārtībā, — saka Jānis Jelinskis. — Tas tikai ar rūpīgu kopšanu, lai arī arvien grūtāk sameklēt nepieciešamās rezerves daļas. Tās nopērkamas vienīgi tirgū, un bieži vien krietni jānopūlas, lai sameklētu vajadzīgo. Labi, ka vectēvs savlaik savācis lielu krājumu dažādu rezerves daļu. Tās var izmantot. Pašlaik lielākā problēma ir riepas. Tās nodilušas, un drošākai braukšanai vajadzētu jaunas, taču patlaban nav iespēju tādas nopirkt. Nāksies meklēt līdzīgas un pielāgot.
“Emka” met kūleni
Vectēvs mazdēlam pirmo reizi motociklu ļāvis stūrēt 10 gadu vecumā.
— Toreiz braucām uz Sēlpils kapiem, — atceras Jānis. — Atceļā vaicāju, vai arī es varu pamēģināt stūrēt. Brīdi padomājis, vectēvs bija ar mieru. Izrādījās, ka stūrēt lielo motociklu nemaz nav tik vienkārši. Gluži kā noburts tas mēģināja pagriezties uz grāvja pusi, un stūrēšana prasīja ļoti lielu spēku, tomēr man atvēlēto ceļu nobraucu godam. Vēlāk uzzināju, ka tā ir šo motociklu īpatnība, ko iespējams kompensēt, ar īpašu rokturi nostiprinot stūri vēlamajā virzienā.
Vēlāk gadījās arī nepatīkami brīži, kad tā arī neizdevās savaldīt braucamo, un tas apmetis ne vienu vien kūleni. Lielākā daļa kritienu beigušies laimīgi, tikai vienreiz nācās ārstēt atslēgas kaula lūzumu.
Jānis Jelinskis emku stūrē samērā bieži. Gandrīz katru nedēļu motocikls aizvizina braucēju līdz pagasta centram vai upmalai.
