Vieni viņu sauc par Oļu, citi — par Olgu un vārdadienā sveic 11. augustā, bet pasē šīsnedēļas jubilārei ir rakstīts rets vārds — Leviora. Sieviete ar tādu vārdu dzimusi Latgalē, Varakļānu puses Grozu sādžā. Tikpat atšķirīga, cik viņas vārds, ir secietes Levioras Lejiņas ikdiena. Pavasarī viņa sagaidīja no siltajām zemēm atgriezušās bezdelīgas, kuras ligzdas vij… istabā pie lustras. Jau desmit gadu viņai ir liels, skaists, ruds vilku sugas suns Reno.
Grūti ievērt diegu adatā
Vecās Seces skolas ēkas iekšpusē patvēries ziemas stingums, un, sperot soli pāri slieksnim, drēgnais gaiss liek atkāpties. Bet pagalmā no zemes spraucas zaļi asni. Piesēdusi uz sola mājas saules pusē, Leviora priecājas par pirmajām siltajām pavasara dienām. Netālu guļ Reno. Šurpu turpu gaisā spiedzot šaujas melni putni ar garām, šķeltām astēm un sarkanām pakrūtēm. Tā tie gadi arī aizskrējuši, septiņdesmit pieci jau, no kuriem šīs mājas sienās aizvadīts divdesmit. Grozu sādžā dzimto māju jau sen neesot, un uz Varakļāniem braucot apciemot māsu un apmeklēt kapusvētkus.
No sešdesmitajiem gadiem, kopš Leviora apprecējās, sāka strādāt, visa dzīve risinājusies Seces pusē. Izaudzināti trīs bērni, bija darbs fermā. Slaucot ap 20 govju, rokas sabeigtas, un tagad diegu adatā ievērt un citus smalkus darbus paveikt grūti. Viņa gan tajā nevienu nevaino, bet teic, ka tā laika cilvēki paši vien bija vainīgi. Nopelnīt gribēja vairāk, tad nu nav ko sūdzēties. Tāpēc viņas ieteikums jaunajiem — neraujiet tik traki!
Nav nekāda ome!
Bez darba nosēdēt esot grūti, tāpēc šad tad nolīgstot pie kāda saimnieka par mājas sardzi vai aprūpējot guļošu cilvēku. Tā jau nav, ka gadi par sevi neatgādinātu, bet, kamēr var kustēties, tikmēr rītos jāceļas un jādara. “Iedzeru kādu pretsāpju tableti un eju. Kas cits par tevi rūpēsies, ja ne pati? Sākumā ir grūtāk, bet pasper desmit soļu, paliek labāk, un tad tik “stūrē” tālāk!” stāsta jubilāre. “Kad savus bērnus audzināju, man neviens nepalīdzēja. Divus mēnešus pēc dzemdībām deva atpūtai un atkal pie darba.” Tāpēc esot grūti saprast mūsdienu
mātes, kurām tik daudz priekšrocību, un tad vēl saka, ka bērnu grūti izaudzināt. Varbūt tāpēc vasarās ar mazbērnu auklēšanu babīte, kā viņu sauc mazbērni, nenodarbojas. Viņai nepatīkot vārds “ome”, nekāda omulīgā ome viņa neesot.
Mazbērni jau ir astoņi, un kļuvusi arī par vecvecmāmiņu mazajai Viktorijai. Ciemos visi braucot bieži. Saldumi šādiem brīžiem neesot sagādāti. Cita lieta vārda un dzimšanas dienas. Tām reizēm dāvanām pa latam atliekot. Vēlāk gan jubilāre atzīstas — kādu latiņu mazmeitai iedodot, gribas taču viņai skolā kādu konfekti nopirkt.
Dzimstības
regulēšana nepalīdz
Pensijā esot, tikai sev jādzīvo, un, ja veselības nav, kādam uz kakla sēdēt negribas. Ir dārziņš pie mājas, jau sarunāts kāds, kurš to drīz uzars, būs savi kartupeļi. Pavasaris atnācis arī ar bezdelīgām, kuras jau gadiem iemanījušās ne vienu vien ligzdu uzbūvēt istabā. Šogad pirmās atlidoja 28. aprīlī. Riņķojušas ap māju, bet bijis vēl auksts, negribējusi logus taisīt vaļā. Ligzdas lipina istabas stūros, pie lustras. “Ja neattaisu logu, sit ar knābjiem pa rūti, un nekas cits neatliek, kā ielaist. Ko darīsi? Kamēr bērni vēl nav izperēti, šmuces maz, bet vēlāk gan istaba bieži jātīra. Mazie kā pīrādziņi satupst uz aizkaru stangām. Man patīk. Kaimiņi gan šad tad sūdzas, ka rītos agri jāceļas no skaļās vidžināšanas.” Dzīvojot ar putniem vienā istabā, novērota ne viena vien dīvainība. Kādā ligzdā māte savus piecus mazuļus nebaroja tik ilgi, līdz viņi nobeigušies. Citā gadā dzīvokļa saimniece atstājusi vien divas oliņas, bet nelīdzējusi arī šāda dzimstības regulēšana. Kādu laiku mazos putnēnus barojusi ar pinceti. “Tāpat kā cilvēki, ne visi ir atbildīgi par saviem bērniem,” secina jubilāre.
Šajā mājā, vecajā skolā, laikam gan vairs ilgi nevarēs palikt, bet iet dzīvot pie bērniem negribot. “Viņiem sava dzīve, gan jau kaut kur iekārtošos.” Kamēr vēl ierastajā vidē, svētku galds būšot noteikti. Pirms tam jābrauc uz Aizkraukli, jāizstaigā veikali. Kāds pašas gatavots šmorējums būs, un divdesmit cilvēkiem, kuri, domājams, ieradīsies uz dzimšanas dienu, pietiks.
***
Fotografēties gan jubilāre nav pielūdzama. Nelīdz ne pierunāšana, nedz iedrošināšana. “Nepatīk man izrādīties, un nav ko manos gados ģīmi pa avīzēm rādīt,” viņa saka.
