Rakstniece Monika Zīle savu romānu un stāstu sižetus parasti izdomā, braucot automašīnā. Jauna grāmata parasti aizsākas ar kādu “lausku” — spilgtu epizodi, vienu varoni, ap kuru pamazām sāk drūzmēties pārējie grāmatas varoņi ar saviem likteņiem.
Rakstniece Monika Zīle savu romānu un stāstu sižetus parasti izdomā, braucot automašīnā.
Jauna grāmata parasti aizsākas ar kādu “lausku” — spilgtu epizodi, vienu varoni, ap kuru pamazām sāk drūzmēties pārējie grāmatas varoņi ar saviem likteņiem. Tāpat kā citiem rakstniekiem, arī Zīlei grāmatu varoņi esot visai stūrgalvīgi un drīz vien sākot dzīvot paši savu dzīvi, sagraujot autores agrāk izplānotās shēmas, vai vienkārši “ņem un aiziet no romāna”.
Savas grāmatas Zīle mēdz dēvēt par “ievākotajiem bērniem”, bet viņas pirmais īstais romāns esot “Lilija”, kuru 1999. un 2000. gadā sērijā “Lata romāns” izdeva “Lauku Avīze”, bet nupat vienā biezā grāmatā laidis klajā apgāds “Zvaigzne ABC”.
Bijusī laikraksta “Padomju Jaunatne” un žurnāla “Sieviete” galvenā redaktore Monika Zīle pie stāstu, romānu un lugu sacerēšanas ķērusies 1980. gadā, lai sagādātu aizraujošu lasāmvielu, kas tiek publicēta turpinājumos. Bieži vien turpināt aizsākto sižetu mudinājušas lasītājas, kuras gribējušas, “lai dzīvē ir vairāk skaidrības”.
Pēc rakstnieces domām, patlaban Latvijas sabiedrība ir kā “rasola bļoda”, un gandrīz katrs savu paziņu lokā var atrast kādu miljonāru un avantūristu, kuram draud cietums. Un vēl sabiedrībai, pēc Zīles domām, ir raksturīgs mazohisms — pastāvīga nelaimju gaidīšana un piesaukšana. Cilvēki vai nu vaimanā, ka “nav ko ēst” un “viss iet uz galu”, vai arī sauc par “asinssūcēju” katru, kam dzīvē ir kaut nedaudz paveicies.
Vairāku romānu, stāstu krājumu, lugu, pavārgrāmatas un zīlēšanas grāmatas autore, kā arī televīzijas seriāla “Tumsas puķe” scenārija autore Monika Zīle par savu daiļradi saka: “Paldies Dievam, es nepārspīlēju savu lomu un nozīmi literatūrā.” Tomēr rakstniece atzīst, ka viņai ir savs lasītājs gan lauku bibliotēkā, gan sabiedrībā populāru cilvēku vidū.
