Seciete Iluta Reimarte ir jauna māmiņa, kura modelē un šuj tērpus. Īpašus tērpus, kurus nav garlaicīgi šūt un nav garlaicīgi valkāt. Arī pati viņa ir tāda neparasta. Smagumu, kad tas sakrājies, uzzīmē uz papīra. Un naktīs raksta dzeju. “Manī kaut kur ir tas mazais melnumiņš… Mani vārdi izklausās melni un smagi, bet manī pašā šī smaguma nav,” saka viņa pati.
Komplektā ar dēlu
— Kā izlēmi sākt savu pagaidām vēl nelielo biznesu?
— Gadu mājās audzināju mazuli un vienā brīdī pēkšņi secināju, ka manā dzīvē vairs nekas nenotiek. Laukos jau īsti nav, kur izpausties. Pati sev teicu: “Tev ir profesija, kura tev patīk un sanāk, ar kuru var nopelnīt. Hei, tad ej un dari!” Parunāju ar draudzeni, ar kuru kopā mācījāmies tehnikumā, abas kopā nolēmām sākt biznesiņu. Izveidojām savu zīmolu “ILEL Creative”, tam nosaukums izvēlēts no mūsu vārdu pirmajiem burtiem Iluta un Elīna, “Creative” apzīmē mūsu darbības pamatu — radošumu. Draudzene darina pērļu rotas, es modelēju un šuju apģērbu, un šie darinājumi nopērkami gan pie mums personīgi, gan interneta vietnē www. etsy.com. Tajā savus darbus pārdod cilvēki no visas pasaules, tur var izveidot savu veikalu, protams, par to samaksājot, viss ir droši un godīgi.
— Kādu apģērbu darini?
— Pirmie komplektiņi tapa māmiņai un dēlam. Mūsdienās daudzas rokdarbnieces piedāvā interesantus komplektus māmiņām un meitiņām, bet man ir dēls, un es arī gribu ar viņu aiziet uz pasākumu, ballīti un tērpties tā, lai izskatāmies, ka esam kopā, esam komplektā. Tā izlēmu darināt saskaņotu apģērbu mammai un dēlam. Pirmais komplektiņš tapa mums ar Teo, tādam pieteicās māsīca, pēc tam izlēmu to laist tirgū. Bija vairāki pasūtījumi, cilvēkiem patika, taču diemžēl drīz sākās pakaļdarināšana, un tas man vairs nešķiet forši. Katrā ziņā guvu interesantu pieredzi.
Tagad top PavasaRīgi un VasaRīgi topi sievietēm ar Vecrīgas skatiem. Uz auduma pati zīmēju, šuju, un rezultāts jau daudziem iepaticies. Būs arī oriģinālas apgleznotas jakas, taču ar šo kolekciju nesteidzamies, bet mums ir savs plāns: draudzene “iepērļos” Rīgu rotās, es to izgleznošu un izšūšu, un mums būs oriģināli komplekti pārdošanai. Man ir arī ekskluzīvas idejas, kuras ceru īstenot — darināt savdabīgu apakšveļas un kleitas apvienojumu, erotiskus tērpus valkāšanai mājās.
Priecīgi šūt un valkāt
— Kad tevi sāka interesēt apģērba darināšana?
— Šī aizraušanās manī allaž ir sēdējusi, nu tā lien ārā, pie tam tā pamatīgi. (Iesmejas — aut.) Droši vien tam saknes meklējamas ģimenē, arī mans tētis darbojās kā skroderis, agrāk viņš šuva bikses un citas lietas, un jau mazotnē man patika skatīties, kā viņš darbojas. Mācoties sākumskolas klasēs, sāku zīmēt tērpu skices. Biju iekrājusi apjomīgu kladīti, žēl, ka tā pazudusi, varētu pasmelties idejas. Jau tad un arī tagad allaž esmu tiekusies, lai tērps būtu kreatīvs, nestandarta, īpašs. Jā, varbūt daudzus tas īpaši neuzrunā, jo cilvēki pieraduši pie vispārpieņemtām normām, klasiskiem tērpiem. Arī man patīk vilkt klasiska stila drēbes, taču tajā, ko pati šuju, jābūt arī kaut kam neordināram, kādai odziņai. Vienādi paspēsim būt vienmēr. Taisnie vai zīmuļveida svārki, klasiska blūzīte — es varu tos uzšūt, man bijuši šādi pasūtījumi, bet tas ir tik grūti… Ir svarīgi, lai man nav garlaicīgi šūt un klientam nav garlaicīgi valkāt. Būtiski, lai cilvēks man uzticas, lai tērpā varu ielikt arī savu izdomu. Viss ir izdarāms! Ja man nebūs interesanti darbu darīt, nevarēšu to paveikt ar aizrautību, diez vai sanāks labi. Un kaut kas vienveidīgs nav gluži labi.
— Vai šuj arī pati sev?
— Cenšos, kaut skroderiem ir tāpat kā kurpniekiem, kuri paši ir bez kurpēm. (Iesmejas — aut.) Ja apģērba gabals ir vairāk nekā vienā eksemplārā, es tajā nejūtos īpaši labi, taču patlaban man nav laika sevi ietērpt tādās drēbēs, kā patiešām vēlos. Sev es gribētu kaut ko traku, neordināru, taču tas prasa daudz laika, un tā man patlaban, kad mazais ir tik kustīgā vecumā, pietrūkst visvairāk. Turklāt, ja jāskrien pakaļ dēliņam, tagad man svarīgāk, lai būtu ērti. Taču iziešanai velku mugurā kaut ko “kliedzošāku”, un man nav problēmu ko tādu nēsāt.
Šeilas mācekle
— Vai savā profesijā esi strādājusi arī iepriekš?
— Prakses laikā strādāju pie modes mākslinieces Šeilas. Mums abām saskan gaumes, mēs domājam līdzīgi. Viņa gatavoja kolekciju modes skatei, arī es uzzīmēju vairākas skices, un tērpus iekļāva kolekcijā. No vienas puses, bija patīkami — pa mēli iet modeles ar tērpiem, kurus pati gan zīmēju, gan šuvu, no otras — tikai mans vārds nekur neparādās… Šeila mani jau tad iedrošināja: tev sanāk, neapstājies!
Esmu strādājusi arī par šuvēju fabrikā, taču tas darbs nav man. Nevaru ražot kombinezonus, pie tam šūt tos augu dienu, visu mēnesi, pie tam troksnī, kurš valda fabrikā. Labāk izvēlos strādāt vienatnē.
— Kā šobrīd šis vienatnes darbs notiek?
— Strādāju mājās, man ir jaunas idejas, rokas un šujmašīna. Protams, vajag modernākas iekārtas, gribētu arī savu darbnīcu, taču tam vajag līdzekļus, un tik bagāta pagaidām neesmu. Man ir skaisti nākotnes plāni…
— Tev nešķiet, ka tavām idejām laukos ir par maz vietas?
— Noteikti nē. Nezinu, vai svaigā gaisa vai kādu citu faktoru dēļ, taču man pat šķiet, ka te dzimst vairāk ideju. Laukos strādāt ir lētāk, arī konkurence ir mazāka. Šobrīd man ir, ko darīt. Patlaban gatavoju arī karogu pagasta bērnudārzam, kādām kāzām šovasar jāuzšuj sešas vienādas kleitas līgavas māsām. Tā ka darba pietiek.
— Vai nav grūti savu biznesu apvienot ar mazuļa audzināšanu?
— Viegli nav, un droši vien ērtāk būtu pagulēt vai atpūsties, kad viņš guļ. Trūkst darbaroku, jo pagaidām visu paveicu pati. Taču apzinos, ka jādara tas, ko saka sirds. Ja vēl pēc tā ir pieprasījums, tad apstāties nevar. Akmens jau pats neripos, tas vispirms ir jāiekustina.
Palaist domas
un vārdus
— Skolas laikā skaisti zīmēji, guvi godalgas olimpiādēs. Arī tagad zīmē kaut ko citu, izņemot skices?
— Tagad zīmēju, paļaujoties uz izjūtām. Ja man ir grūti, bijusi smagāka diena, varu piesēsties pie baltas lapas un “izlikt” sevi. Savas dusmas nekad neizgāžu uz cilvēkiem, jo tā nepaliks vieglāk ne man, ne citiem. Man ir zīmuļi, krāsas, manas emocijas paliek uz papīra. Tā mirkļa sajūta, kas ir iekšā, vienkārši jāatbrīvo, jāpalaiž ārā. Tas pats ir ar dzeju — es rakstu nevis, lai kaut kur publicētu, bet lai izliktu to, kas manī sakrājies.
— Kad lielākoties raksti dzeju?
— Tad, kad apkārt ir miers. Naktī. Esmu pūces un cīruļa apvienojums, man miegam nav vajadzīgs vairāk par piecām stundām. Kad apkārt ir klusums, vienkārši palaižu vārdus. Tie savārsmojas, un sanāk loģisks spriedums. Pierakstu, pēc kāda laika pārlasu un zinu: pagājušajā gadā jutos tā. Parādu savu dzeju draudzenei, viņa saka: forši, tā jāpublicē! Taču rakstu nestandarta dzeju, retais mani sapratīs. Manī kaut kur ir tas mazais melnumiņš… Mani vārdi izklausās melni un smagi, bet manī pašā šī smaguma nav. Laikam tas paliek uz papīra. Manī nav depresijas, taču man vajag pamatīgu vārdu, lai izteiktos, un tas pamatīgais vārds nevar būt standarta. Rakstu nestandarta dzeju, klausos nestandarta mūziku. Industriālo, trokšņu, smago metālu. Man patīk, tā uzlādē, un manī rodas tik daudz domu. Tik daudz, ka nevaru paspēt tās visas pierakstīt, uzskicēt.
— Tev ir daudz dzejoļu?
— Ir pierakstītas kladītes, arī no skolas laikiem. Dažus gan esmu iznīcinājusi, man nepatīk tas naivums. Principā to skolā mazliet arī mākslīgi veidoja, man teica: tu raksti par smagu, bērni tā neraksta! Kā neraksta? Bet es taču esmu bērns un rakstu! Dažreiz skolotāja mēdza pielabot manu dzeju, tas man nepatika.
— Varbūt tu arī pati esi citādāka?
— Cenšos! Monotonu cilvēku taču tāpat pietiek.
Miers bez meliem
— Mazo audzini viena. Kā tas ir?
— Mēs ar dēlu mākam sastrādāties — mēs esam komanda. Pašā sākumā bija grūtāk, taču es strādāju ar sevi, un tagad man nešķiet, ka ir šausmīgi grūti būt vientuļajai māmiņai. Par to vienkārši nav jāceļ panika. Ja gribas raudāt, paraudi. Bet tad tev pierāpo vai pienāk mazais, pasmaida, pieskaras… Kāda depresija? Ja tev ir rokas un kājas, tev ir vesels bērns, jumts virs galvas. Neko vairāk nevajag.
— Kādi ir tavi personīgie nākotnes sapņi?
— Es gribētu stikla mājiņu mežā, tuvu jūrai. Lai varētu pamosties no putnu dziesmām, iziet basām kājām rīta rasā, atgriezties mājās un ķerties pie darbiem. Un apkārt būtu miers. Man vajag, lai viss ir skaists un viss ir mierā. Lai viss notiek dabīgi, bez meliem. Ideāla dzīve!
Pieturzīmes:
◆ Dzimusi 1989. gada
26. septembrī Aizkrauklē.
◆ Modelē un šuj tērpus, viena no zīmola “ILEL Creative” īpašniecēm (tas atrodams mājaslapā www.etsy.com).
◆ Apguvusi apģērba modelētājas un dizaineres arodu, beigusi Rīgas Vieglās rūpniecības tehnikumu.
◆ Audzina dēlu Teo (1,5 gadi).
◆ Brīvajā laikā zīmē, raksta dzeju.
Iluta Reimarte
***
Izskalot acis no drazām
un saplēstiem stikliem.
Tā — pamazām.
Iebūvēt bunkuru sevī,
lai Tevi nebaksta pirkstiem mikliem.
Salikt pa plauktiem domas.
Tu saņem, cik devis.
Nav smalkiem papēžiem jādursta zeme
un jārok, ja pagurums māks.
Tu zini.
Un labāk par visiem —
kam vajadzēs — tas nejautās un nāks.
