(Nobeigums. Sākums laikraksta “Staburags’’ 12. jūnija numurā.)
Tradīcijas noriets
Lūk, trīs latviešu ticējumi no P. Šmita ticējumu krājuma: 15387. “Ja ir saslimis ar krītamo kaiti, izārstēt var, ja no saules rieta līdz otram saules lēktam (nakti) savērpj, izauž, pašuj un uzvelk jaunus kreklus.” /V. Miķelāns, Asare./;15388. “Vienā dienā jāsavērpj, jānoauž un jāizšuj krekls, tad ar šā krekla palīdzību varot dziedēt krītamo slimību.” /O. Darbiņš, Birži./; 15394. “Ja grib izdziedēt krītamo vainu, tad vienā pašā dienā jāsavērpj lini, jāizauž audeklā, jāsašuj kreklā, kurš tad jāuzvelk slimajam.” /P. Š., Preiļi./
Kamēr nebiju iepazinusies ar slāvu materiāliem, man šie ticējumi likās ļoti savdabīgi, neparasti. Tagad saprotams, ka tie iekļaujas viendienas auduma darināšanas tradīciju lokā, tradīcijas norieta stadijā, kad audumu izmantoja ne sērgu, bet konkrētu slimību ārstēšanā. Preiļi Latgalē, Birži un Asare Augšzemē — pēc būtības starp visiem trijiem apdzīvotajiem punktiem samērā neliels attālums, tomēr arī te vērojamas zināmas atšķirības tradīcijā: Asarē darbs bija jāpadara vienas nakts laikā, Biržos un Preiļos vienas dienas laikā.
No Preiļiem nāk arī P. Šmita krājumā ievietotā teika, kurā saimnieks ar virves palīdzību pasargā savu saimi no mēra: “Senāk pa mūsu zemi staigājusi briesmīga slimība — mēris. No viņa miris ļoti daudz ļaužu, dažā sādžā pat visi cilvēki izmiruši. Mēri pat varējis dzirdēt, kur tas nākot un ko kaunot. Viens mūsu sādžas saimnieks braucis ciemā, bet ceļā izdzirdis, ka šonakt pie mums atnākšot mēris. To dzirdēdams, viņš griezis zirgu atpakaļ un braucis uz māju. Atbraucis viņš nekavēja laika un tūlīt stājās pie darba, lai sataisītu sev aizsargu no mēra. Viņš nokāva trīs melnus dzīvniekus: suni, kaķi un gaili, ar to asinīm apsmērēja ačgārni sašķeterētu virvi, un ar to apstiepa apkārt savai mājai. Tad viņš izgāja šā ar virvi apstieptā dārza ārpusē, novilka drēbes un tur atstāja. Tad iegājis istabā, likās gulēt. Naktī atnāca mēris. Ieraudzījis ar virvi apstiepto istabu, tas teica: “O, kas par gudru vīru, dzelzs sētmali apstiepis ap māju.” Bet par sētmali pāri viņš nenāca. Un tā saimnieks palika dzīvs, bet sādžā, kur nevienam nebija nekādu aizsardzības līdzekļu, bija izkauti visi ļaudis. Šā saimnieka kalpone bija paslēpusies rijas ceplī, un viņai ap pusnakti nezin kas tā iešāvis pa pieri, ka izcēlies liels puns.” Teikā nav atzīmēts, ka virve darināta vienā dienā, tomēr teiktais, ka tā ačgārni sašķeterēta, ļauj saprast, ka virve darināta maģiskiem nolūkiem, iespējams, kādā konkrētā dienā/naktī, piemēram, Lielajā Ceturtdienā vai Piektdienā, Miķeļdienā, mēness aptumsuma laikā vai tamlīdzīgi, tātad noteiktā laika posmā un iekļaujas viendienas auduma tradīciju lokā.
Par tradīcijas norietu liecina tas, ka darbojās saimnieks, ne saimniece, un tas, ka viņš darbojas viens un virvi velk tikai ap savu saimniecību, jo viendienas auduma tradīcijai pamatos ir kolektīvs raksturs, un tā saistās ar sieviešu kopienu.
Iedarbību pastiprina buramvārdi
Runājot par Latvijas situāciju kopumā, tieši ar vairuma latviešu dzīvi viensētās varētu skaidrot, ka pie mums viendienas auduma darināšana izzuda ātrāk nekā slāviem, kuri pārsvarā dzīvoja sādžās. Tas gan neattiecas uz Preiļu teiku, jo Latgalē, salīdzinot ar pārējo Latvijas teritoriju, bija atšķirīga vēsturiskā situācija un ilgstoši saglabājās sādžas.
Latvijā, jādomā, pastāvēja paņēmieni, kuros, lai atvairītu sērgas, apvienoja kā dzīvnieka upuri, tā īpašu (vecu nīšu) vai tieši aizsardzībai gatavotu (uz pretējo pusi vērptu) diegu izmantošanu.
Lūk, tautasdziesma, kuras saturs līdzīgs abiem augšminētajiem tek-stiem.
Nenāc, mērit,
Pie munu vārtu,
Div’ melni suņi,
Div’ melni kaķi,
Tie tevi ēdīs,
Tie tevi plēsīs,
Tie tevi dzīs pa
Dziniena galam.
Vidzemē pierakstītos ticējumos stāstīts, kā pagatavot dzīparu aizsardzībai pret mēri un citām lopu un cilvēku slimībām: 20390. “Mēri cilvēki senāk turējuši par dzīvu garu. Reizēm viņš nācis vecas sievas izskatā un prasījis dzert; reizēm atkal staigājis par putnu apkārt. Lai izsargātos no saslimšanas, tad vajadzējis novīt tādu auklu no liniem, kaņepējiem un visādu zvēru un putnu spalvām. Šādu auklu saukuši par mēra kāsi, un kam viņu apvilkuši apkārt, tam mēris neticis klāt. Mēra kāsis stāvējis Skujenes Zvaguļu mājā, aizbāzts aiz rijas sijas. Kad vēlāk riju noplēsuši, tad kāsi iznīcinājuši.” /J. Sprancis, Skujene./; 20389. “Mēness aptumšošanās laikā vajaga vērpt, bet tā, ka pavediens griežas uz otru pusi. Šādas dzijas vajaga uzglabāt. Kad apkārtnē parādās mēris jeb cita līdzīga sērga, tad ar to dziju vajaga apvilkt ap sētu, lai izsargātos no tās sērgas.” /F. Brīvzemnieks, 1881, VI, 198./; 20216.
Zinot par viendienas auduma izmantošanu slāviem, karā aizejošo karavīru pasargāšanai no ievainojumiem un savas teritorijas aizsardzībai no naidniekiem, zināmas pārdomas izraisa arī šāda satura tautasdziesmas:
Apjožam zelta jostu
Šim resnam ozolam.
Cirta čūska, dzēle bite,
Ne lapiņa nenokrita.
Es apvilku vaŗa stīpu
Apkārt manu novadiņu,
Kas gribēja iekšā tapt,
Lai kaldina zobeniņu.
Un lai pēdējā dainā nemulsina vara stīpa. Atcerēsimies teiku, kurā saimnieks ap māju apvilka ačgārni šķeterētu virvi, bet mēris to dēvēja par dzelzs sētmali. Es negribētu apgalvot, ka tautasdziesmās pieminētā josta nepārprotami ir viendienas audums, jo plašākā nozīmē jebkurai jostai reizē ar tīri praktiskiem mērķiem piedēvēja arī maģiskas aizsargīpašības, kuras, jostu apsienot, vēl varēja pastiprināt ar attiecīgiem mutiskiem tekstiem. Augšminētās tautasdziesmas skan kā buramvārdi. Tomēr, manuprāt, pieļaujama arī tāda to interpretācija. Vara stīpa ap novadiņu, visticamāk, nav jāsaprot kā īstenībā veikts rituāls, kura laikā tika apvilkts diegs ap visu novadu, kaut arī, atceroties baltkrievu materiālus, kas zina, kas zina? Ticamāk, tā bija tikai maģiska dziesma — buramvārdi, kas tomēr radās vidē, kur bija pazīstama un tika piekopta pavedienu izmantošana, lai norobežotu savu sakārtoto pasauli no svešā un naidīgā ietekmes
Sagatavoja Imants Kaziļuns
