Runājot par senajām mītiskajām aizsardzībām slimību pandēmiju laikā, piedāvājam ieskatu Aizkraukles Vēstures un mākslas muzeja speciālistes Lilijas Jakubenokas apkopotajā materiālā par mēra krekliem, viendienas audumiem u. tml. Skats ir uz indoeiropiešu tradīcijām, kas spilgtāk parādās slāvu atzarā. Iespējams, tāpēc, ka tur tās ilgāk saglabājušās sādžu dzīvesveida dēļ.
Vai, ļautiņi, redzējāt,
Mēra kaķi staigājot?
Man uzsedza vedekliņa
Mēra laika villainīti.
No šīs četrrindes secinām, ka mēra laikos, kad slimība varēja parādīties cilvēka, dzīvnieka, piemēram, kaķa, vai pat priekšmeta veidolā, bija kāda īpaša villaine. Tā, visticamāk, kalpoja kā aizsargs no sērgas. Kas zina, iespējams, mēra laiku villaine nebija pietiekami liela vai tā bija nevīžīgi un pavirši apstrādāta? Varbūt tā bija noausta no prasta vai īpaša materiāla? Jāatzīst, ka no dainām varam gūt tikai vispārēju nojausmu par tādas villaines esamību un secināt, ka laikā, kad tās tika sacerētas, cilvēki itin labi saprata, kas slēpjas zem dotā apzīmējuma. Vēršoties pie citu tautu etnogrāfiskā un folkloras materiāla, mēs vismaz aptuveni varēsim nojaust, kas tad īsti bija šī mēra laiku villaine.
Kas ir viendienas audums?
Tuvākā radniecība mūsu mēra laiku villainei varētu būt ar mēra kreklu vai plašākā nozīmē — burvju kreklu, kurš aizsargāja kā no mēra, tā no daudzām citām nelaimēm. Mēra audumi, arī mēra krekli, bija pazīstami dienvidslāvu tautām — serbiem, melnkalniešiem, bulgāriem, horvātiem. Sastopami pie tautām, kas ar tām robežojas, — rumāņiem, albāņiem, ungāriem. Tāds aizsargājošais krekls pazīstams arī austrumslāviem, kaut pēdējie aizsardzībai no visu veidu likstām vairāk izmantoja dvieļus, no stellēm noņemtus auduma ruļļus vai pat tikai savērptus diegus. Visus šos darinājumus vieno īpaši izgatavošanas apstākļi un ticība to spējai aizsargāt no slimībām un citām likstām.
Slāvu zinātniskajā literatūrā tie pazīstami kā obidennie (oбыденные) audumi. Tulkojumā tas nozīmētu — viendienas, vienā dienā izgatavotie. Lai audums iegūtu aizsargājošas īpašības, to vajadzēja izgatavot noteiktā laika posmā. Vienos apgabalos to izgatavoja diennaktī, citur vienas dienas laikā.
Viendienas audumu izgatavojot, tika ievēroti arī vairāki citi nosacījumi, kas atkal dažādos apgabalos atšķīrās. Parasti rituālā piedalījās tikai vecas sievas un atraitnes vai retāk dzimumbriedumu nesasniegušas meitenes, tātad tā sieviešu kopienas daļa, kas bija rituāli tīra. Rituāla dalībnieces, līdzi ņemot linus, kaņepes, vilnu vai kokvilnu, pulcējās kādās mājās un kopā strādāja. Tradīcijās, kurās jūtama kristietības ietekme, laikā, kad sievietes darināja audumu, vīrieši varēja taisīt krustu, kuru uzstādīja sādžā vai tās tuvumā un uz tā uzkāra audumu. Ierobežotais laiks sievietēm lika darboties ļoti ātri un saskaņoti. Ne velti Rumānijā bija pat izteiciens — strādā kā pie mēra krekla. To lietoja, redzot kādu cilvēku steigā darot darbu. Arī tad, ja darināja ne kreklu, bet, teiksim, dvieli vai vienkārši audumu, visas rituāla dalībnieces steidzās, jo centās to pagatavot iespējami garu. Baltkrievu literatūrā atzīmēts, ka dvielis varēja sasniegt vairāku desmitu, pat piecdesmit metru garumu.
Cīņā ar cilvēku un lopu epidēmijām
Visi šie viendienas audumi tika izmantoti cīņā ar cilvēku un lopu epidēmijām, pirmkārt, mēri. Ne velti tos dienvidslāvu zemēs sauca — mēra krekls, mēra audums. Literatūrā zināmi vairāki gadījumi, kad ar to palīdzību aizsargājās no holēras. Jādomā, viendienas audumus izmantoja jebkuras sērgas gadījumā. Ne vienmēr cilvēki paši zināja, kas īsti par epidēmiju tos skārusi.
Bulgārijā vienu mēra kreklu gatavoja visai ģimenei vai pat vairākām ģimenēm. Sameklēja melnu aunu un to nocirpa. Vilnu apstrādāja un savērpa, tad izauda audumu un uzšuva kreklu. Darbu paveica vienā naktī, un visi cilvēki, kā pieaugušie, tā bērni, kas gribēja izsargāties no sērgas, kaili izlīda caur kreklu.
Ungārijas rietumu apgabalos, kur dzīvoja bulgāri, bija zināms mēra krekls, kuru darināja deviņas atraitnes vienā naktī. Kurš tādu kreklu uzvilka, to mēris neņēma.
Maķedonijā, lai mēris vai holēra neatnāktu uz sādžu, vienkopus kādās mājās sanāca trīs atraitnes, ņēma kokvilnu un vienas nakts laikā savērpa trīs vārpstas diegu, tad auda un rīta pusē iznesa ārā garu auduma gabalu, zem šī auduma bija jāizlien visiem sādžas iedzīvotajiem. No Maķedonijas arī ziņas, ka epidēmijas laikā reizē darbojās kā sieviešu, tā vīriešu kolektīvi. Pēc saulrieta sapulcējās meitenes ar liniem un neprecējušies puiši ar kokiem steļļu taisīšanai un trīsreiz apgāja ap sādžu. Meitenes ejot vērpa. Pēc tam puiši darināja stelles, bet meitenes auda audumu, kuru veca sieva vidū pārplēsa tā, lai caur to varētu izlīst cilvēks. Visi ļaudis, kas gribēja izsargāties no epidēmijas, trīsreiz izlīda caur audumu. Tad to saplēsa mazās lupatiņās, kuras salasīja sādžas iedzīvotāji un iešuva sev cepurēs.
Melnais mākonis aiziet garām
No austrumslāviem viendienas auduma tradīcija visbiežāk sastopama bija pie baltkrieviem. Tā 1892. holēras gadā, kad vienā baltkrievu sādžā jau plosījās epidēmija, otrā sādžā sievietes nolēma rīkoties, lai izsargātos no slimības. Viņas saulrietā sapulcējās mājā, kas vērsta uz holēras skarto sādžu un atradās tai vistuvāk. Sievietes līdz rītausmai noauda audumu. To izklāja šķērsām ceļam vietā, kur sādža beidzas. Vīrieši audumu piesita pie ceļa ar ozola mietiņiem, bet tā galus pienagloja pie ēkām abās ceļa pusēs. Darbarīkus, kurus izmantoja auduma darināšanai, aiznesa aiz sādžas robežas un sadedzināja. Sādža palika holēras neskarta. Sievas vēlāk redzēja sapņos, ka no sērgas skartās sādžas uz viņu pusi nāca melns, melns mākonis, bet aizgāja garām.
Līdzīgi kā cilvēku epidēmiju reizē, viendienas audumu izmantoja, kad masveidā sāka slimot un iet bojā lopi. Maķedonijā vienā naktī noausta josta derēja kā vienā, tā otrā gadījumā. Cilvēki izlīda zem jostas, lopus zem tās izdzina.
Baltkrievijā pāri vienā naktī noaustam dvielim pārdzina lopus un tad ar lūgšanām vai bez tām dvieli sadedzināja. Viendienas dvieli varēja nest ap sādžu vai uzkārt uz krusta. Ja krustu taisīja vienlaikus ar dvieļa aušanu, lai novērstu lopu sērgu, tad to novietoja pie ceļa, pa kuru lopi gāja uz ganībām.
Ārstē bērnus un sargā dzemdētājas
Jādomā, ka tradīcija izmantot mēra kreklu kādu noteiktu, pirmkārt, bērnu, slimību ārstēšanā ir vēlāka parādība kā tā izmantošana aizsardzībai no epidēmijām. Arī bērnu slimībām varēja būt epidēmijas raksturs, un tad kolektīvi tika darināts krekls, lai ar tā palīdzību aizsargātu visus kādas kopienas bērnus. Tikai vēlāk viendienas audumu sāka izmantot viena bērna ārstēšanā, vai kādas noteiktas kaites, piemēram, reimatisma vai epilepsijas, gadījumā.
Tā melnkalnieši uzskatīja, ka ar diennakts laikā izgatavota krekla palīdzību var novērst bērnu mirstību. Maķedonieši ticēja, ka tāds krekls pasargā sievieti dzemdību laikā, lai viņai nepiemestos kāda ar dzemdībām saistīta slimība. Sievietes, kuras vairs nedzemdēja bērnus, naktī uz svētdienu vērpa, auda, šuva kreklu. Tad kreklu uzvilka kulta kalpotājs pirms dievkalpojuma. Pēc tam kreklu saplēsa lupatiņās, kuras deva dzemdētājām.
Sagatavoja Imants Kaziļuns
(Turpmāk vēl.)
