Dāņu cūkkopības celmlauzis Latvijā, viena no lielākajiem ražotājiem SIA “Gaižēni” direktors Alekss Rasmusens teic, ka joprojām sabiedrībā valda mīti par dāņu cūkkopju darbību Latvijā, turklāt sabiedrība tiek mākslīgi tracināta. Pēdējā laikā uzbangojuši nemieri Gudeniekos, arī Sesavā, kur dāņi plāno būvēt cūkkopības kompleksus.
— Kāpēc, jūsuprāt, atkal un atkal uzbango sabiedrības nemieri pret dāņu plāniem attīstīt jaunus cūkkopības kompleksus Latvijā?
— Latvijā dzīvoju kopš 1993. gada — faktiski uzskatu sevi par vietējo, kaut gan mans uzvārds ir nevis Bērziņš, bet Rasmusens. Tas mani jau sāk mazliet personiski apvainot, ka aizvien vairāk tiek teikts “dānis, dānis”, piesaukta cūkkopība un piesārņojums — sabiedrība ļoti tiek tracināta ar negatīvismu. Te ir daudz subjektīvisma, nepatiesu apgalvojumu, ļoti daudz mītu un nepatiesības.
— Vai tracināšana notiek apzināti?
— Cūku audzēšana visā pasaulē nav iecienītākā nozare. Ir negatīvi momenti — visvairāk tie saistīti ar smaku. Bet arī pilsētā ir smakas. Latviešu sabiedrība, atgūstot neatkarību, pēkšņi varēja paust savu viedokli. Atceros, arī mūsu kompleksam bija sabiedriskā apspriešana un bijām pirmie valstī, kam jāsaņem A kategorijas atļauja, lai veiktu šīs darbības. Arī mūsu kaimiņiem pusotra kilometra apkārtnē nepatika, ka mēsli pavasarī un rudenī tiek arti tīrumā. Jā, atzīstu, ka mums ir problēma nedēļu vai divas pavasarī un rudenī, kad smaka ir. Tagad jau viss ir pieklusis un nav jau tik traki. Patiesībā likumdošanā ir skaidri un gaiši pateikts, ko drīkst un ko nedrīkst.
— Vai laikā, kad sākāt darbu Latvijā, šī skaidrība bija definēta?
— Toreiz nebija. Bet A kategorijas atļauja nozīmē, ka cūku un jebkādai citai ražotnei jāveic ietekmes uz vidi novērtējums (IVN) — ļoti apjomīgs darbs, kur tiek veikta izpēte, modelēšana, un ražotājam jāizpilda virkne nosacījumu. Manuprāt, tas ir ļoti profesionāls darbs.
Gribu teikt, ka diemžēl mūsu lēmējvara ir diezgan pavāja — ja daļa sabiedrības ir pret kādu lietu, vara uzreiz sabīstas un uzskata — labāk noraidīt, jo negribam, lai cilvēki ir neapmierināti. Tajā pašā laikā daudzviet laukos nekas nenotiek, investīcijas ir niecīgas, lauki aizaug. Ja uzņēmumam ir A kategorija, ja ir IVN, tad politiķi to var lasīt un iepazīt. Protams, vienmēr būs tādi, kas ir par un kas pret, bet politiķiem jāatrod līdzsvars.
— Kādi ir izplatītākie mīti?
— Veicot aprēķinus, katram Latvijas iedzīvotājam ir 0,4 nobarojamas cūkas. Pēc oficiālās statistikas, varam tikai nodrošināt pusi no vajadzīgās cūkgaļas. Bet Latvijā ir tik daudz zemes, un mēs nevaram saražot pietiekami daudz gaļas sev, tas ir kontekstā ar apgalvojumiem, ka viss tiek pieblīvēts, vairs nebūs kur dzīvot, bērni tiks ietekmēti utt. Gribu teikt, ka Latvijā vairs nevar būt mazāka lopkopība vai cūkkopība. Tad jautājums — ko Latvija vispār grib?
Pēc statistikas, Latvijā reģistrēts 2100 ganāmpulku un 93% gadījumu ir 1—9 dzīvnieki, tās ir piemājas saimniecības un nav saistītas ar cūku ražošanu. Pārējie ir ap 20 cūku ražošanas uzņēmumu, kam ir lieli rūpnieciski apjomi. Ja mēs paši nespēsim saražot gaļu, to ievedīs no Polijas, kur izmanto dažādas metodes.
Vēl viens mīts ir tāds, ka Dānijas valsts maksā papildu subsīdijas, lai mēs atnāktu uz šejieni un audzētu cūkas. Tā nav, varu teikt, liekot roku uz sirds, ka Dānijas valdība neko nedod. Esam Latvijā dibināts uzņēmums, kurš saņem tieši tāpat kā Jānis, Pēteris un citi. Diemžēl arī cūku audzēšanas nozarē ir šāds mīts — ir ērti uzturēt to, ka vilks nāks, vilks nāks un ārzemnieks vainīgs.
— Vai kontrolējošās institūcijas jūs pārbauda vairāk?
— Nosacījumi mums ir krietni stingrāki nekā vietējiem, un Pārtikas un veterinārais dienests mūs kontrolē vairāk. Ir daļa vietējo cūku audzētāju, kas vēl nav uzbūvējuši mēslu krātuves, bet tām ir jābūt. Tas mazliet tiek noklusēts, bet vienreiz tas mani sāks kaitināt.
Arī starp lielākajiem ražotājiem redzams, ka lielākā daļa ir vietējo. No 18 lielākajiem uzņēmumiem, kas audzē cūkas, pieci ir dāņi un viens norvēģis, bet lielākais īpatsvars ir vietējie ražotāji. Arī subsīdijas ir mazas.
— Kā krīze ietekmējusi cūkkopību?
— Protams, pie mums jūt — gaļas cena krītas, un cilvēku pirktspēja ir mazāka, nekā bija iepriekš. Jūtams, ka no Polijas ieved lētāku gaļu. Arī bankas uz lauksaimniecisko ražošanu vairs neskatās tik labvēlīgi.
— Bet lauksaimniecība un pārtika šobrīd silda tautsaimniecību un vairo eksportu…
— Jā, bet, cik saprotu no kolēģiem, šobrīd trūkst apgrozāmo līdzekļu. Tas ir vēl viens mīts — šķita: ja ir kaudze naudas, tad mums jāsēž un nauda nāks mums pakaļ. Arī ārzemniekiem ir kredīti, no kuriem daļa ņemti te un daļa savā dzimtenē, bet arī ārzemēs bankas ir ļoti piesardzīgas. Maksāju tādus pašus procentus kā te — 6—7.
— Vai joprojām arvien vairāk dāņu nāk uz Latviju?
— Cūkkopībā ir ap 20 lielu uzņēmumu, no tiem seši ir ārzemnieku. Vai tas ir daudz — mans pretjautājums. Par zemi runājot, zinu ap 15 uzņēmumu, kas iegādājas zemi, bet viņiem viegli neklājas. Domāju, ka dāņu zemniekiem pašlaik ir ļoti lielas, nepatīkamas finanšu grūtības, jo zemes vērtība ļoti krītas. Ārzemniekiem ir ļoti lielas kredītsaistības, pat līdz 80% no akciju vērtības, ja zemes vērtība labajos laikos Dānijā bija Ls/ha 20 000, kas ir milzīga cena, tad šobrīd tā ir Ls/ha
10 000. Tad rodas jautājums — kāda ir bilance? Un tad tie, kas ieguldīja Latvijā, šobrīd labprāt pārdotu zemi, jo viņiem mājās trūkst līdzekļu. Bet šobrīd ir grūti to izdarīt, jo tirgus ir apstājies.
Un vēl ir otrs moments — ja atver ražotni, jābūt uz vietas cilvēkam, kas labi pārzina nozari, tu nevari sēdēt Dānijas un Vācijas birojā un nodrošināt visus procesus. Zinu ārzemniekus, kam katru gadu jāliek klāt nauda te, Latvijā.
— Ar ko Latvija ir pievilcīga dāņu uzņēmējiem?
— Kad Latvija iestājās Eiropas Savienībā, zeme te bija pietiekami lēta. Vēl bija apstāklis, ka Latvija nespēja pilnībā nodrošināt sevi ar cūkgaļu.
Pēdējo gadu laikā starptautiskā līmenī ir daudz negatīvas informācijas, kas Latvijai nāk par sliktu. Protams, ka ir grūti, bet man ir ticība, ka te ir iespējams bizness. Bet tikpat labi šādas iespējas ir arī jebkurā citā valstī, Latvija nav unikāla. Ja Latvija grib piesaistīt investīcijas ražošanā, ir jācīnās.
Runājot par valsti, šobrīd Latvijas pārvaldes sistēma ir ļoti vāja. Kopš šeit dzīvoju, man ir trīs lietas, ko neesmu varējis saprast — ētika, morāle un godprātība, kā trūkst politiskajai elitei. Sabiedrībai ir bieza āda, ka pieļauj kaut ko tādu un nespiež politiskajai elitei aiziet. Politiķiem jāstrādā sabiedrības un tautas labā. Patiesībā nav veiktas pamatreformas.
— Bet ko darīt? Kur saskatāt izeju no šīs situācijas?
— Jāsāk ar sevi, ko varu darīt, lai sevi mainītu. Un tas ir sabiedrībā kopumā — neakceptēt šo korupciju, pašam nepiedalīties. Jābūt prasīgiem, lai nodokļu nauda būtu efektīvi administrēta. Nodokļu reformas jau sen vajadzīgas. Pieskaitu sevi pie turīgākiem cilvēkiem, un man nekas nebūtu pretim, ja būtu jāmaksā lielāks progresīvais nodoklis. Raugoties no ārzemnieka viedokļa, ja esi bagāts un turīgs, Latvija ir ļoti laba valsts, kur dzīvot, jo nodoklis ir mazs. Skandināvijā varbūt ir par daudz liela izlīdzināšanas sistēma, taču uz to pusi vajadzētu. Jo trūcīgo skaits Latvijā ir ļoti liels, bet jābūt līdzsvaram. Ir jābūt efektīvai pārvaldes sistēmai, godprātīgiem politiķiem, izglītotai sabiedrībai un — uz priekšu! Gribu cerēt, ka 10. Saeimas vēlēšanas dos jaunas vadlīnijas. Slikti, ka mums ir starptautisks kredīts, bet, ja pats neproti tikt galā, tad labi, ka mūs kāds noliek rāmī un teic, ka tā jābūt.
