Aizkrauklieša Ivara Bičkoviča vārdu droši vien dzirdējuši daudzi. Viņa amats lielākoties cilvēkos rada tādu kā pietāti un nepieejamības statusu.
Aizkrauklieša Ivara Bičkoviča vārdu droši vien dzirdējuši daudzi. Viņa amats lielākoties cilvēkos rada tādu kā pietāti un nepieejamības statusu. “Arī tiesnesis ir tikai cilvēks,” saka Ivars Bičkovičs, un drīz vien secinu, cik patīkams sarunu biedrs viņš ir. Vienkāršs, sirsnīgs un atklāts.
“Ar lepnību noteikti nesirgstu,” saka Ivars Bičkovičs un pastāsta, ka reiz salidojumā bijusī kursabiedrene visu laiku viņu uzrunājusi ar “jūs”. Kad uzrunātais neizturējis un iebildis: “Bet es taču esmu viens!”, viņa samulsusi: “Jā, bet jūs tik augstā amatā…”.
Vēlāk Bičkoviča kungs atzīst: “Grūti ir tiesnesim tā vienkārši iziet sabiedrībā, pasēdēt kafejnīcā, sarīkot pikniku. Sevišķi mazpilsētā amats uzliek savu uzvedības latiņu. Ne tāpēc, ka cilvēks ir lepns vai iedomīgs, bet diez vai būtu īsti pareizi, ja viņš darītu visu, ko grib. Laikam jau būtu mazliet dīvaini, ka viens tāds tiesnesis dejotu deju kolektīvā un lēkātu pa skatuvi. Kaut gan varbūt viņam to ļoti gribētos.”
Ar lāpstu un ģitāru
— Kāpēc jūs izlēmāt studēt juristos?
— Zināmā mērā esmu apskaudis tos jauniešus, kuri jau devītajā, desmitajā klasē labi zina, par ko grib kļūt. Izvēlas pareizo virzienu, pareizos mācību priekšmetus un jau būvē savu nākotnes vīziju. Es tāds nebiju. Viens bija skaidrs — nestudēšu ne matemātiku vai fiziku, ne ķīmiju vai bioloģiju. Problēmu šajos mācību priekšmetos man nebija, esmu pat piedalījies olimpiādēs, tomēr mani vairāk saistīja humanitārie priekšmeti. Patika rakstīt sacerējumus, arī uz mutes nebiju kritis. Līdz pat vidusskolas izlaidumam vēl svārstījos starp vēsturniekiem, žurnālistiem un juristiem. Izdomāju, ka vēsturnieks vai žurnālists nevar būt jurists, savukārt jurists var būt tīri labs žurnālists un arī vēsture juristiem daudz jāmācās. Tā no trijām sev tīkamākajām jomām izvēlējos visaptverošāko.
— Kas jūs bērnībā vēl interesēja?
— Mani interesēja viss. Tā nav lielība, vienkārši gribu pastāstīt, kā tas bija. Pamatskolā man bija jauka zīmēšanas skolotāja Benita Krēsliņa. Savulaik ieguvu laureāta titulu valsts zīmēšanas olimpiādē, balvā saņēmu ceļazīmi uz Jāņa Anmaņa vadīto jauno mākslinieku nometni Cēsīs. Arī mūzikā man lācis uz auss nav uzkāpis, dziedāju korī un spēlēju pūtēju orķestrī, mācījos Pļaviņu mūzikas skolas klavieru klasē. Klausos Raimonda Paula atzīšanos, ka viņu tēvs savulaik ar siksnu piespiedis sēdēt pie klavierēm. Man bija līdzīgi. Ko tikai es neizdomāju, lai no tā izbēgtu! Puikam tas ir šausmīgi smagi — ārā visi spēlē bumbu, iet uz upi, bet tev jāplinkšķina klavieres, kaut asaras birst. Tagad par to vecākiem esmu pateicīgs, jo tā ir prasme, kura nezūd. Klavieres man mājās ir joprojām, un šad tad uzspēlēju. Ne dižus skaņdarbus, bet kaut ko sirdij un dvēselei.
Studentu gados ballītēs esmu spēlējis, un, strādājot studentu vienībā, man allaž vienā rokā bija lāpsta, otrā — ģitāra. Augstskolas gados dziedāju arī Anitas un Jāņa Garanču vadītajā Poligrāfiķu kluba jauniešu korī.
Jaunais “meistars”
— Uzvedības ziņā jūs vecākiem galvassāpes nesagādājāt?
— Ja jūs lūgtu man parādīt kādu skolas gadu dienasgrāmatu, es noteikti meklētu iemeslu, lai to nerādītu! Atzīšos — reta bija tā nedēļa, kurā man nebija piezīmes. Visbiežāk aizrādījumi bija par sarunāšanos. Bērnībā biju smaidīgs puika, un dažkārt skolotājas to ne tā iztulkoja, uztverot, ka es apsmaidu viņas vai man prātā kādas blakuslietas.
— Kādas ir lielākās blēņas, ko esat sastrādājis?
— Tas bija tolaik, kad augumā biju tikai līdz kravas mašīnas lukturiem, šo nedarbu atstāstīja vecāki, un ģimenes viesībās man visi allaž to atgādina. Tēvs strādāja par autovadītāju, dzīvojām lauku mājā pie Kokneses. Reiz iegadījās tā, ka pusdienlaikā reizē bija atbraucis tētis un arī krusttēvs ar savu mašīnu. Man bija uzdāvināts mazs skaists jaunā meistara komplekts, kurā bija ēvelīte, zāģītis un āmurs. Es biju apstaigājis abas automašīnas un izsitis visus stiklus, ko redzēju un varēju aizsniegt — pagrieziena rādītājus, lampas, aizmugures lukturus. Āmuriņš noderēja.
Amats mazliet avansā
— Pēc augstskolas beigšanas uzreiz sākāt strādāt?
— Bija doma strādāt par izmeklētāju prokuratūrā Aizkrauklē. Detektīvizmeklētāja darbam ir arī tāda romantiska pieskaņa, un likās, ka es to gribētu, taču iznāca citādi. Augstskolas laikā militārajā katedrā visus puišus apmācīja kara mākslā, ieguvām virsnieka pakāpi un dienestā nebija jāiet, taču sagadījās tā, ka mani tomēr armijā iesauca. Universitāti beidzu 1985. gadā un divus gadus nodienēju tepat Latvijā, Dobelē. Par tiesnesi kļuvu nejauši — pirms dienesta beigām ar mani sazinājās tā laika Aizkraukles rajona tiesas priekšsēdētāja Vēsma Voita un piedāvāja strādāt tiesā. Sieva Zenta, mana kursabiedrene, tolaik jau strādāja par izmeklētāju policijā, un arī es atgriezos Aizkrauklē.
— Un diezgan strauji virzījāties uz augšu pa karjeras kāpnēm?
— Mēdz teikt, ka dzīvē ik pēc pieciem gadiem nepieciešamas pārmaiņas, man tā arī bija. Pēc pieciem gadiem, 1992. gada vasarā, jau strādāju par tiesnesi Augstākajā tiesā. Biju viens no jaunākajiem tiesnešiem Augstākajā tiesā, man tikko palika trīsdesmit gadu. Vēl pēc gandrīz pieciem gadiem mani ievēlēja par Krimināllietu tiesu palātas priekšsēdētāju. Acīmredzot mans darba stils “iekrita acīs” kolēģiem. Man palīdzēja arī tas, ka piederu paaudzei, kura ar svaigām zināšanām Latvijas otrās neatkarības atjaunošanas laikā bija gatavi kaut ko darīt. Arī laiks deva iespēju, jo tolaik Augstākajā tiesā radās vakances. Varbūt tas bija pat mazliet avansā. Ja paskatāmies ārzemju pieredzi — augstākajās tiesās sēž vīri sirmām galvām, ar dzīves un darba pieredzi, kuri pamazām nokļuvuši līdz šim amatam. Mums nācās mācīties darbā.
— Astoņus gadus esat arī Latvijas Tiesnešu biedrības prezidents. Ko jums šis darbs dod?
— Papildu gandarījumu. Biedrība neskata lietas, tās darbs vērsts uz profesionālo izaugsmi — jaunu likumprojektu izstrādi, tiesu prestiža saglabāšanu. Ir patīkami, ka ar tavu līdzdalību kaut kas top. To, protams, ir grūti salīdzināt ar uzbūvētu māju vai iestādītu koku, taču tas ir paliekošs darbs.
Spriež bez emocijām
— Tiesneša darbs Latvijā nav bīstams?
— Ar prātu saprotu, ka tā var būt, bet ikdienā par to pat neiedomājos. Ir bijuši mēģinājumi huligāniski uzvesties tiesas zālē, vēstules no cietuma, taču man šķiet, ka šis cilvēku kontingents vairāk dusmojas uz tiem, kuri viņus pieķēra, nevis uz tiem, ar kuriem jāsaskaras pēc tam. Varbūt mani sargā arī paša attieksme — vienmēr atceros, ka tiesnesim jābūt objektīvam, gatavam uzklausīt gan cietušo, gan laupītāju vai slepkavu, viņš nedrīkst moralizēt vai izrādīt savas emocijas.
— Jums tas izdodas?
— Ir ļoti nežēlīgi noziegumi, tuvinieki zālē raud, un arī es esmu cilvēks, taču nedrīkstu būt emocionāla privātpersona tiesneša mantijā. Ar laiku izstrādājas prasme savākties un tiesas zālē nerādīt ne savas antipātijas, ne simpātijas. Var pārdzīvot mājās, lasot lietu, izdzīvot visu jau iepriekš. Varu šo darbu salīdzināt ar ķirurga profesiju — nevar paļauties uz ķirurgu, kuram operācijas laikā aiz līdzcietības birst asaras. Tas būtu absolūti nederīgs ķirurgs, un neviens negribētu, lai raudošs ķirurgs viņu operē. Izmācīties par labu tiesnesi laikam tā īsti nevar. Ir tāds teiciens: kur divi juristi, tur trīs viedokļi, jo katru likumu var tulkot dažādi. Var iemācīties daudzus likumus, taču nevienā mācību programmā neiemāca emocionālo pusi, prasmi uzklausīt cilvēkus. Tas ir tāpat kā ar skolotājiem vai mediķiem — vai nu tev ir dabas dots talants vai nav. Katrā arodā jābūt ķērienam un aicinājumam.
Bez radu būšanas
— Jūsu sieva ir advokāte. Vai tiesā nekad nav nācies nostāties vienam pret otru?
— Likums to neatļauj. Nav iespējams, ka mēs, tā sakot, “ģimenes uzņēmumā” skatām kādu lietu. Tā nenotiek! Jaunais Krimināllikums paredz, ka radu būšana nedrīkst saistīt trijotni: prokurors, tiesnesis, advokāts. Ir bēdīgi, ja kādam no malas ir pat pamats domāt, ka tur kaut kas nav kārtībā. Mani liktenis ir pasargājis, un arī pats esmu darījis visu, lai izbēgtu no pārmetumiem, ka palīdzu izlemt sievas lietas.
— Kā ir — būt ģimenē diviem vienas profesionālās jomas pārstāvjiem?
— Brīžiem to nākas nožēlot. Kokam ir divi gali. Nav labi, ja sieva un vīrs strādā absolūti pretējās sfērās, jo vienam nav nojēgas, par ko ir runa, kad otrs grib padalīties savās domās. Tikpat bēdīgi ir, ja darba diena turpinās mājās. Šis darbs ļoti nogurdina, smadzenēm no visām tām lietām kaut kad ir jāatpūšas, jābūt robežai starp atpūtas un darba laiku. Mēs cenšamies to ievērot, bet ne vienmēr tas izdodas. Īstenībā tas ir tikai dabiski, ka mēs padalāmies un pārrunājam savas problēmas.
Mežā titulu nav
— Jums ir kāda īpaša recepte atpūtai?
— Reizēm gribas nošķirties no cilvēkiem. Tas nenozīmē, ka kaut kur bēgu, jo vientuļš jau vari justies arī pūļa vidū. Mēģinu lasīt kādu grāmatu, atpūtināt domas un izvēdināt galvu. Lai neviens man neko neprasa un man nevienam nekas vairs nav jāskaidro, jāpierāda. Atbrīvotību vairot palīdz arī vaļasprieki: mūzika, ceļošana. Man patīk ceļot, pašam vadot mašīnu, lai varu apstāties, kur gribu un skatīties, ko vēlos. Kopā ar ģimeni cenšamies doties šādos braucienos. Tāpat, dodoties darba darīšanās, cenšamies redzēt kaut ko arī ārpus konferenču zāles.
Man piemīt vēl kāds netikums — medības. Laiku pa laikam cenšos uz tām izrauties. Ne jau medījuma pēc. Lai pastaigātu pa mežu, parunātos ar vīriem. Mežā visi ir vienādi, nav amatu un titulu, ir tikai vīru sarunas un laba relaksācija pēc sēdēšanas Rīgas kabinetā.
— Aizvien ik dienu braukājat uz darbu Rīgā un neesat kļuvis par rīdzinieku. Esat Aizkraukles patriots?
— Pamazām varbūt varētu uz to pusi virzīties, vēl jo vairāk tagad, kad dēls mācās Rīgā, un ir visas iespējas dzīvot tur. Tas ir kaut kā dīvaini — Rīga it kā ir tālu, bet tajā pašā laikā pietiekami tuvu, lai gribētos katru dienu atbraukt uz mājām. Aizkraukle ir ļoti skaistā vietā — dabas tuvums, Daugava. Mums ir arī vasarnīca— no sievas vecākiem mantots namiņš, kuru esam atjaunojuši. Izej ārā, ieelpo gaisu un jūti — pavasaris drīz būs! Rīgā to tā nevar sajust.
Domas par dēlu
— Jums ir kāds kluss sapnis, ko gribētos piepildīt?
— Patlaban visas manas vēlmes un nākotne vairāk ievirzās domās par dēlu. Arī viņš ir starp tiem, kuriem vēl nav nākotnes ieceru. Pēc gadiem pieciem es gribētu viņu redzēt kā jaunu izglītotu cilvēku.
— Strādājam tiesā?
— Drīzāk jau nē. Kad dēls tikko sāka iet skolā, reiz viņš pajautāja: “Tēt, vai tu vēl ilgi strādāsi tiesā?”. Kad jautāju, kāpēc viņš to grib zināt, Dāvis teica: tu varētu mani sagaidīt. Man būtu drošāk strādāt, kad tētis blakus. Ja nopietni — iespējams, gribētu, lai viņš būtu jurists, bet tiesnesis nē. Tas nav viegls darbs.
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Ivars Bičkovičs.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1962. gada 1. februāris, Pļaviņas.
NODARBOŠANĀS: Augstākās tiesas Krimināllietu tiesu palātas priekšsēdētājs, Latvijas Tiesnešu biedrības prezidents.
IZGLĪTĪBA: augstākā — beidzis Latvijas Universitātes Juridisko fakultāti.
ĢIMENE: sieva Zenta — advokāte, dēls Dāvis (drīz būs 17 gadu) — mācās Rīgas 3. vidusskolas 10. klasē.
HOROSKOPA ZĪME: Ūdensvīrs. “Pilnīgs un absolūts! Ūdensvīra dzīves misija ir palīdzēt citiem,” saka viņš.
VAĻASPRIEKS: grāmatu lasīšana, mūzika, ceļošana, medības.
