Ekonomikas ministrija Ministru kabinetam iesniegusi likumprojektu par Rīgas kinostudijas 125 filmu nodošanu privatizācijai.
Ekonomikas ministrija Ministru kabinetam iesniegusi likumprojektu par Rīgas kinostudijas 125 filmu nodošanu privatizācijai. Presē lasāma ziņa, ka tajā skaitā ir “Vella kalpi”, “Limuzīns Jāņu nakts krāsā”, “Ceplis”, “Ezera sonāte”, “Pūt, vējiņi!”, “Sprīdītis” un citas. Daudzas latviešiem tuvas un mīļas filmas, kuras var skatīties gadu no gada. Dialogus tajās zinām no galvas, un daudzas frāzes jau kļuvušas par folkloru.
Tas ir pirmais gadījums, kad privatizācijas ierosinājums iesniegts par filmu autortiesībām. Paredzēts, ka pircējam būs jāatjauno filmas oriģināls, skaņa, jāizgatavo jaunas kvalitatīvas kopijas un jāsaglabā tās digitālā formātā. Ekonomikas ministrijas ierēdņi uzskata, ka cilvēks, kurš iegādāsies kādu no filmām, būs atbildīgs par kino kultūras mantojuma saglabāšanu un regulāru tā atjaunošanu.
Droši vien dziļākajā būtībā šī iecere nav slikta, taču nav saprotams, kāpēc valsts pati nevēlas uzņemties atbildību par šī kultūras mantojuma atjaunošanu un saglabāšanu? Vai valstij nav naudas? Spriežot pēc vērienīgajiem projektiem, kurus nākotnē plānots realizēt — Nacionālā bibliotēka, koncertzāle uz dambja un citi, nauda ir.
Iepriekšējā pieredze liecina, ka daļa kultūrvēstures un arhitektūras pieminekļu, kļūstot par privātīpašumu, ir gan atjaunoti, taču plašākai sabiedrībai tomēr zuduši. Šis privatizācijas ierosinājums vairāk atgādina mēģinājumu “pārpumpēt” valsts naudu privātā kabatā. Ja kādu no privatizētajām filmām vēlēsies demonstrēt, piemēram, valsts televīzijā, būs jāveic iepirkuma procedūra, maksājot filmas īpašniekam bargu naudu. Tāpēc rodas jautājums: vai un cik bieži mēs šīs filmas redzēsim, ja tās piederēs naudīgiem biznesmeņiem?
Varbūt arī šoreiz, lai saglabātu ko vērtīgu, jālūdz tautas palīdzība, kā tas bija, kad cēla un restaurēja Brīvības pieminekli. Varbūt arī šoreiz latviešiem jāsamet pa latam, lai valsts varētu atjaunot un saglabāt mūsdienīgā versijā šīs leģendārās filmas no pašmāju kino zelta fondiem, ja valsts pati par saviem (pareizāk — nodokļu maksātāju, tātad mūsu) līdzekļiem to nespēj.
