Pļaviņietim Aleksandram Patrijukam gadus skaitīt viegli — kā jauns gads, tā vēl viena lappuse savā dzīvē, jo dzimšanas dienu viņš svin neilgi pirms gadumijas. Pēdējos gadus šis laiks Aleksandram gan ir tikai neliels atelpas brīdis, jo kā Latvijas biatlona izlases dalībniekam sacensību un treniņu sezona rit pilnā sparā.
Atbildīgi starti
Arī šobrīd Aleksandrs jau ir tālu no Latvijas, jo šajā nedēļas nogalē sākas pirmie starti nākamajos pasaules kausa izcīņas posmos un Eiropas kausā. Vispirms Vācijā, tad Slovākijā un vēlāk Itālijā. Tie ir divtik atbildīgi, jo arī Aleksandrs cīnās par iespēju pārstāvēt Latviju gaidāmajās olimpiskajās spēlēs Dienvidkorejā.
Šī sezona Aleksandram sākās ar labu startu IBU (Starptautiskā biatlona savienība) kausa izcīņas pirmajā posmā. Tad bija gan kāpumi, gan kļūdas, bet visi ar sajūsmu sagaidījām Latvijas biatlona stafetes komandas iegūto desmito vietu pasaules kausa izcīņas otrajā posmā Austrijā, ko kaldināt palīdzēja arī pļaviņietis. Aleksandrs atzīst, ka tas viņam bija lielisks izrāviens, un šādi mirkļi ir tie, kuru dēļ ir vēl lielāks stimuls turpināt iesākto.
Biatlonā ir tik daudz likumsakarību un sīkumu, kas ietekmē rezultātu, un tikai pie televizora ekrāna šķiet, ka tas ir vienkārši. Savu sniegumu un to, kā darīt labāk, sportisti analizē pēc sacensībām. Tad var no malas pavērot spēcīgāko veikumu, bet trasē atkal esi viens pret vienu ar savu varēšanu, pieredzi un sportisko veiksmi.
— Kopumā sezona ir laba, un īpaši pirmie starti parādīja, ka ir gan varēšana, gan izaugsme. Gribētu kādas 20 sekundes “nomest” no rezultāta, bet tas prasa ļoti daudz un nav tik vienkārši. Cenšos startēt tā, lai pēc tam būtu labi padarīta darba sajūta. Lai būtu labāko augšgalā, vajadzīga ne tikai paša griba un treniņi, bet arī daudz līdzekļu — aprīkojumam un tā sagatavošanai, medicīnai un treniņu apstākļu nodrošināšanai. Ja tā nav, jāpaļaujas vairāk uz saviem spēkiem, ko arī daru. Tomēr tas dod lielāku motivāciju darīt vairāk un vēl labāk, — saka Aleksandrs.
Ar savu gribu
Pazīstu Aleksandru, ko ikdienā ģimene un paziņas dēvē par Sašu, jau no mazotnes, un droši var teikt, ka sports viņam šūpulī ielikts. Ātrs, aktīvs, mērķtiecīgs, un šīs īpašības viņš gadu gaitā tikai attīstījis. To, ka puisim ir sportiskais talants, pamanīja arī viņa sporta skolotājs un pirmais treneris Jānis Eiduks. Kopā ar viņu “puds sāls apēsts”, kaldinot panākumus. Tādu bijis daudz jau skolā. Var apbrīnot, ar kādu apņemšanos un neatlaidību Aleksandrs sportā centās sevi pierādīt. Viņš nekad nav bijis no dīvānā sēdētājiem, tāpēc ne velti šobrīd ir starp Latvijas spēcīgākajiem biatlonistiem. Aiz tā ar savu atbalstu vienmēr bijusi arī ģimene un treneris.
— Slēpot sāku apmēram piecu gadu vecumā, un pirmās bija pavisam vienkāršas koka slēpītes. Darīju to pie mājas, braucu arī lejā no kalna pa ielu. Tur bija grāvis, kur ūdens nekad neaizsala. Reiz pretī brauca automašīna, un, lai no tās izvairītos, iebraucu grāvī, bet kaimiņš mani no tā izvilka, — atminas pļaviņietis.
Šādu stāstu viņa tēvam Viktoram un mammai Santai, kura uz dēla dzīvi nu jau noraugās no mākoņa maliņas, bijis daudz. Atlicis vien noplātīt rokas, jo mazais Saša kā skrējis, tā turpinājis to darīt, arī liels izaudzis. “Āķis lūpā” bijis tieši uz biatlonu, jo interesants ar to, ka tas nav tikai slēpojums, bet jāspēj arī sašaut mērķus. Turklāt skolas laikā šajā sporta veidā bijis daudz iespēju startēt sacensībās, kas deva gan apliecinājumu sev, gan iespēju apskatīt pasauli. Tā šajos gados redzēta krietni, bet lielākoties tas saistīts ar sportošanu, un nereti nekur citviet kā trasē konkrētajā valstī nav būts.
— Pārbraucienos gan var daudz redzēt — sniega un bezsniega vietas ar skaistiem dabas skatiem un ziemeļbriežiem. Nākotnē vēlētos Norvēģiju apskatīt arī vasarā un savam priekam baudīt kalnus, kas man ļoti patīk, — stāsta Saša.
Mājās vislabāk
Pēc visiem braucieniem vislabāk atgriezties mājās Pļaviņās. Tad ir ikdienas rūpes ar zāles pļaušanu vasarā un dažādiem citiem darbiem, kādu mājā netrūkst. Jāpalīdz aprūpēt arī mazdārziņu, jo, kā saka ome Maija — vajadzīgs tomēr tas kabatas lakatiņa lieluma zemes pleķītis, kur izaug pašu gurķis un salāts.
Savējie allaž priecājušies, ka Sašam veicas viss praktiskais, un viņa vaļasprieks brīvajos brīžos ir dažādi koka darbi. Kopā ar brāli atjaunota sena kumode, galds un citas lietas. Dažādas kļūdas jau gadās, bet no tām var mācīties.
Te ir arī ierastā trase “Jankās”, kur pavadīts daudz laika ne tikai treniņos un sacensībās, bet arī palīdzot to iekārtot. Saša atzīst, ka, salīdzinot ar redzēto pasaulē, tā ir maza trase, bet arī tur var gūt ļoti daudz. Tāpēc treniņa pēc un savam priekam viņš tur bieži slēpo vai brauc ar rolleru slēpēm. Ja vēl noasfaltētu lielāku apli, neko vairāk nevajadzētu! Pļaviņās un apkārtnē ir tik labs reljefs, kas ļoti palīdz treniņu procesā. Un, kad sezonas sākumā aizbrauc uz pirmo sniegu, ir vieglāk sākt nākamo sezonu.
Treniņi vasarai
Ja ziemā Aleksandram ir biatlons, tad vasarā tie ir kalnu divriteņu velomaratoni, un šajās sacensībās Latvijas mērogā viņš ir ātrākais no Aizkraukles reģiona un vienmēr labāko divdesmitniekā visu sportistu kopvērtējumā. Tas ir ne tikai vēl viens veids sevi pierādīt, bet arī laba treniņa iespēja vasarā. Tā ka ar velosipēdu Sašu varēs redzēt arī turpmāk.
Šie abi sporta veidi saista arī jaunāko brāli Kristiānu. Viņam Aleksandrs ir cilvēks, ar kuru lepojas un kuram gribas līdzināties. Brāļu bērnības “kari” jau aiz muguras, un tagad kopā var trenēties.
Par nākotnes plāniem Aleksandrs vēl nedomā. Pakāpeniski viņš turpina arī studijas Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā, bet šobrīd pirmajā vietā ir aktīvais sports, un tad jau tālāk redzēs. Nevar paredzēt, kā dzīve izvērtīsies, bet sirdī viņš joprojām ir Pļaviņās. ◆
