Rīgas piena kombināts un biedrība “Siera klubs” rīkoja semināru, kurā piedalījās ap 20 reģionālo preses izdevumu pārstāvju un arī šī raksta autors no “Staburaga”.
Ceturtā daļa nonāk Lietuvā
Latvijas Piensaimnieku centrālās savienības (LPCS) valdes priekšsēdētājs Jānis Šolks žurnālistiem atzina — pamatproblēmas piena nozarē ir palikušas līdzšinējās. Tādēļ nolemts vērsties pie zemkopības ministra, lai kopīgi meklētu tām risinājumus. Galvenā problēma joprojām ir piena kā izejvielas eksports, jo ceturtā daļa Latvijā saražotā piena joprojām nonāk Lietuvā. Jāpanāk, lai ek-sportam piedāvātu pienu kā produktu ar augstu pievienoto vērtību, nevis kā izejvielu.
Problēma, kas īpaši aktualizējusies piena deficīta apstākļos un kuru ievērojami ietekmē arī ekonomiskā krīze, ir svaigpiena kvalitāte. Diemžēl Latvijas zemnieku ražotā piena augstā kvalitāte vairāk ir mīts nekā realitāte. Saimniecībās, kurās piens tiešām ir labs, investēt kļūst neizdevīgi, jo, kad ir augsts pieprasījums, par labu cenu var pārdot jebkuras kvalitātes pienu. Gadījumos, kad pārstrādes uzņēmums saimniecībai aizrāda par nepietiekamu kvalitāti, tai ir izdevīgāk pārdot pienu pārpircējiem izejvielas eksportam, nevis uzlabot tā kvalitāti. Aizvien aktuāla ir iekšējā tirgus aizsardzība. Latvijas piena produktu tirgus ir piesātināts ar ievestiem lētiem, bet ne vienmēr kvalitatīviem piena produktiem.
Neretas pienotavu nenopērk
“Staburagu” interesēja savulaik izskanējušās baumas saistībā ar Neretas pienotavu — it kā to kādreiz esot iegādājies Rīgas piena kombināts, lai mazinātu konkurenci. Uzņēmuma sabiedrisko attiecību speciāliste Līga Rimšēviča atbildēja, ka iecere iegādāties pienotavu bijusi, bet ne konkurences mazināšanai. Neretas pienotavas lielie parādi kreditoriem lēmumu padarīja nerealizējamu, tās cena bija neadekvāti augsta. Ja šī pienotava būtu pārņemta, tajā bija plānots izveidot Jāņu, citu mīksto sieru un biezpiena ražotni.
Tagad ieguvējs nav neviens — ne piena kombināts, ne Nereta, kura zaudējusi vairākus desmitus darba vietu.
Lakto nav
jogurts
Žurnālistus aicināja arī nobaudīt daļu no kombinātā ražotās produkcijas. Iejūtoties degustētāju lomā un atverot lakto, jogurta, kefīra un piena dzēriena iesaiņojumus, vajadzēja izteikt savu vērtējumu par to garšu.
Lakto no jogurta atšķiras ar raudzēšanas procesu. Jogurtu iegūst, sajaucot izejvielas, raudzējot un tad pildot trauciņos, bet lakto vispirms iepilda trauciņā, kur tas arī norūgst. No pieciem veidiem vislielāko atzinību guva lakto ar smiltsērkšķu garšu. Lakto ieteicams pēc antibiotiku lietošanas, jo tās iznīcina gremošanas orgānu vērtīgās baktērijas.
No sešiem jogurtu veidiem katram žurnālistam bija savs favorīts, bet vislabāk garšoja zemeņu un persiku jogurts. Sabiedrisko attiecību speciāliste Līga Rimšēviča pastāstīja, ka pasaulē šīs ir visatzītākās garšas, ar kurām, jaunam uzņēmumam sākot jogurtu ražošanu, visvieglāk iekarot pircēju simpātijas. Zemkopības ministrs Jānis Dūklavs, viesojoties kombinātā, vienmēr izvēloties kefīru ar melleņu garšu. To par visgaršīgāko atzina arī žurnālisti.
Var arī
saraudzēt
Uzzinājām arī interesantu faktu par pienu “Lāse”, sauktu par “nedzīvo” pienu, kuru var glabāt ļoti ilgi un kurš pēc saskābšanas nesarūgst, bet kļūst staipīgs. Iemesls šādai dīvainai piena “uzvedībai” ir tā karsēšana pirms pildīšanas. 130 grādu temperatūrā tiek iznīcināti visi dzīvie organismi. Nekādas ķīmiskas vielas pievienotas netiek. Tiem, kuri nevēlas pienu iegādāties katru dienu vai arī vasarā dodoties izbraukumos, šāds piens ir piemērotāks par “dzīvo”, kas nākamajā dienā saskābst. Ja “Lāsi” vēlas saraudzēt, tai jāpievieno kāds raudzējošs produkts — kefīrs vai lakto.
Gatavs četrās
stundās
Siera ražotnē, kuru atklāja 2006. gadā, pārsvarā visi ražošanas procesi ir automatizēti. Siera gatavošanas pirmajā posmā, kad pienu uzsilda, pārvērš pārslās, atdala sūkalas un izveido formu, cehā nesastopam nevienu cilvēku. Telpā, kurā sieru sāla, starp milzīgām vannām kāda strādniece ar tālvadības pulti vadāma mehānisma palīdzību pārvieto plauktus, piekrautus ar siera gabaliem. 66 gabali esot katrā no tiem.
Siera meistars Sandris Golvers stāsta, ka process no piena karsēšanas līdz siera sālīšanai vannās ilgst četras stundas un 10 minūšu. Divas dienas sieru tur sālīšanas vannā, un 30 dienu to nogatavina finiera kastēs.
Tehnoloģiskie procesi Holandes siera, kuru sauc arī par Gouda, un Krievijas (Tilzītes) siera gatavošanā ir atšķirīgi. Meistars stāsta, ka, gatavojot pirmo, siera pārslas saspiež sūkalu vidē, bet Krievijas sieru nospiež pēc tam, kad sūkalas atdalītas. Krievijas siers savu skābumu iegūst no ierauga, ūdens kvalitātes, atdzesēšanas temperatūras. Ieraugu piegādā Holandes firma, kuras ražotne ir Polijā. Jautāts, kāpēc te neražo arī lielcaurumu, tā sauktos Šveices tipa, sierus, Golvera kungs skaidro, ka, gatavojot šos sierus, izmanto propionskābi, tāpēc tos nevar ražot kopā ar citiem sieriem. Pretējā gadījumā sieri, kuriem šāds acojums nav nepieciešams, līdzinātos Šveices sieram.
Pasākuma izskaņā talsenieks “Siera kluba” biedrs uzņēmējs Aivars Varņeckis un viņa pavāru komanda semināra dalībniekus pārsteidza ar Brīvdabas muzejā klātu galdu — siera šašlikiem, īpašiem pļavas zāļu salātiem, kūku, kliņģeri un zāļu tēju.
