Ilgus gadus abonēju “Staburagu” un ar nepacietību gaidu, kad pastnieks to atnesīs, lai izlasītu visu no pirmās līdz pēdējai lappusītei.
Ilgus gadus abonēju “Staburagu” un ar nepacietību gaidu, kad pastnieks to atnesīs, lai izlasītu visu no pirmās līdz pēdējai lappusītei.
Tas ir vienīgais laikraksts, ko varu atļauties, jo esmu pirmspensijas vecuma bezdarbniece.
Jūsu avīzīte ir ļoti interesanta, ar plašu informācijas klāstu. Ar interesi lasu arī humora lappusīti. Pārskatot ģimenes fotogrāfijas, ievēroju vairākas interesantas, kurās redzams mūsu kaķēns Ņuks, kad bija vēl maziņš. Tagad viņš ir liels runcis kuplu spalvu.
Kaķēna vecumā viņam patika gulēt mana mazdēla naktspodiņā un ložņāt pa viņa rotaļu garāžu. Kad kaķēns auga lielāks, mums visiem bija jautri brīži, jo drīz vien viņam garāžā bija grūti ielīst, taču Ņuks pats to vēl nesaprata un visādi mocījās, lai tur iekļūtu. Smējāmies no sirds, skatoties, kā runčuks cenšas ložņāt, kā agrāk, no stāva uz stāvu, kamēr reiz iesprūda un gandrīz netika ārā no rotaļu garāžas. Lēkāja ar visu rotaļlietu pa istabu. Mēs smējāmies līdz asarām. Kopš tās reizes viņš tur vairs nelīda. Kādu laiku skumīgs vēl staigāja apkārt, līdz nomierinājās.
Arī naktspodiņā gulēšana vairs nebija ērta. Tad arī beidzās kaķēna izklaides, un sākās runča dzīve.
Anita Stalmeistere Neretā
