Jau pagājis gads, kopš Aizkraukles vēstures un mākslas muzejā “Kalna Ziedos” ieklīda neliels no bada novārdzis kaķēns.
Jau pagājis gads, kopš Aizkraukles vēstures un mākslas muzejā “Kalna Ziedos” ieklīda neliels no bada novārdzis kaķēns. Muzeja darbiniecēm viņš netuvojās, bet dzīvoja šķūnī. Nu situācija ir pavisam cita — mazais bezpajumtnieks bez vārda kļuvis par brangu Minci Aurēliju, kurš muzeja kundzēm nosaka savus noteikumus.
Sens ticējums vēsta — ja mājās ienāk kaķis, viņš tajās ienes laimi. Mazais kaķēns savas mājas atrada “Kalna Ziedos”. Iespējams, viņš nāca no vietas, kur bija slikta dzīve, jo noplukušais pūkainis ļoti baidījās no cilvēkiem, īpaši bērniem. Taču, kad muzeja darbinieces šķūnī kaķēnam ik dienu sāka nolikt ēdienu, viņš vairs nebēga. Ēda visu, ko piedāvāja — pat sausu maizīti.
Palīdz “audzēt puķes”
Īpaši uzmanīgas pret kaķīti bija zāles pārzine Marijas kundze un muzeja speciāliste Lilija. Tomēr tikai pēc vairākiem mēnešiem viņš atļāva sevi noglāstīt. Ilgu laiku muzeja darbinieces uzskatīja, ka raibais spalvu kamols ir kaķenīte, taču kādā dienā viņas pārliecinājās, ka tomēr runcis, kurš atsaucās tikai vārdam “Mincis”.
Visātrāk Mincis iedraudzējās ar Marijas kundzi, kad viņa pavasarī ravēja puķudobes. Viņš vienmēr grozījās blakus, dažkārt ērti apguldamies nupat uzirdinātajā zemē. Marijas kundze bija pirmā, ar kuru Mincis sāka “sarunāties” — skaļi murrāt un pat ņaudēt dažādās “toņkārtās”. Lai parādītu, ka maizi neēd par velti un muzeju uzskata par savām mājām, Mincis nereti uz pagalma taciņas vai pie muzeja durvīm nolika noķertu peli. Savukārt šķūnī viņš labi sadzīvoja ar adatainu kaimiņu — ezīti.
Zivis vienaldzīgas
Tikai vasarā muzeja darbinieces atklāja, ka Mincim ir stingrs raksturs, jo viņš sāka sevi uzskatīt par muzeja saimnieku. Runcis pārbaudīja telpas visās muzeja ēkās. Vairākas dienas viņš apbrīnoja zivju akvāriju, taču, sapratis, ka nekā pie zivīm netiks, vairs nekādu interesi neizrādīja.
Ilgāku laiku Mincis meklēja vietu, kur visērtāk atpūsties. Tai, protams, vajadzēja būt cilvēku tuvumā. Tā Mincis sāka gulēt uz diviem mīkstajiem krēsliem vienā no darbinieču kabinetiem. Taču nereti, ja neviens nepamanīja, iekārtojās vienā no zālēm uz kādas senas pūralādes ar siltiem plecu lakatiem. No turienes viņu gan allaž padzen, taču muzeja apmeklētāji, ieraugot kaķi uz lādes, jūtas iepriecināti. Jauki redzēt senlietu vidū dzīvu būtni, kura labi iederas interjerā.
Iegūst “uzvārdu”
Šoziem Mincis jau kļuvis par muzeja dzīvo “inventāru”. Kad darbinieces no rīta ierodas “Kalna Ziedu” sētā, runcis viņas vienmēr sagaida ar skaļu “runāšanu”, ko var uzskatīt par sasveicināšanos un stāstījumu par šķūnī pavadīto nakti.
Taču, ja darbinieces kādreiz parastajā laikā neierodas, Mincis apstaigā visas muzeja ēkas, īpaši uzkavējas pie durvīm un, ja vēl nevienas nav, dodas prom. Viņa pēdas rītos labi saredzamas naktī uzsnigušajā sniegā.
Runcis ļoti aizvainotā izskatā atkal atnāk pēc kādas stundas, skaļi ņaudēdams. Viņš dusmojas un dažkārt pat mēģina kādai iekost vai ieskrāpēt, pat atteikdamies no viņam sagādātajiem gardumiem. Skaļās “bāršanās” dēļ, kura līdzinās aurošanai, muzeja darbinieces Minci nosauca par Aurēliju. Tam nav nekāda sakara ar seno romiešu karavadoni Marku Aurēliju.
Jūtas kā sultāns
Muzeja darbinieces savu runci nu tā izlutinājušas, ka izpilda katru viņa iegribu Viņam ir savas mīlules, kurām kaķis ieraušas klēpī un ar mēlīti palaiza vaigu vai kaklu. Kundzes smej, ka tā esot viņu “šeiha” buča, jo Aurēlijs pār viņām valdot kā turku sultāns pār savu harēmu.
Gadās arī kuriozi. Aurēlijs jūtas kā muzeja saimnieks un savā teritorijā negrib redzēt nevienu citu četrkājainu būtni. Nesen kādā izstādē bija eksponēts izbāzts zaķis, kuru ieraugot Aurēlijs bija gatavs cīņai. Ja darbinieces nebūtu laikus pamanījušas viņa gatavošanos uzbrukumam, zaķītis no runča asajiem nagiem un zobiem, iespējams, būtu cietis. Kopš tā laika Aurēlijam dažas izstāžu zāles vairs neļauj apmeklēt.
Klāt pavasaris, un Aurēlijs, kā jau īsts runcis, no sētas pazūd pat uz pāris dienām. Droši vien atradis draudzeni. Varbūt vasarā viņš saimnieces “iepazīstinās” ar savu ģimeni.
