Vakar bija pēdējā diena, kad valsts amatpersonām un vēlētajiem tautas kalpiem bija obligāti jāiesniedz ienākumu deklarācijas par 2001. gadu.
Vakar bija pēdējā diena, kad valsts amatpersonām un vēlētajiem tautas kalpiem bija obligāti jāiesniedz ienākumu deklarācijas par 2001. gadu.
Nav brīnums, ka atkal līderos ir Ventspils mērs Aivars Lembergs, kurš 2000. gada deklarācijā minētajiem 1,2 miljoniem latu pieskaitījis vēl 2,9 miljonus. Ja biznesā veicas, pašsaprotami, ka ik lats gada laikā ienes vēl dažus latus. Cits jautājums, vai par šo summu samaksāti arī visi nodokļi. Cerams, atbildīgās institūcijas to pārbaudīs.
Interesantas ir Saeimas deputātu deklarācijas. Papētot tās, var redzēt, kā patiesībā dzīvo tautas kalpi, kuri deklarē, ka pagājušajā gadā iztikuši ar algu vien. Skaidri zināms, ka vēlēšanu gadā tāda plātīšanās ar savu „nabadzību” nav nekas cits, kā vien daļa no priekšvēlēšanu aģitācijas.
Deputātiem taču maksā ne tikai algu, bet arī dažnedažādas kompensācijas par sakaru, ceļa izdevumiem un dzīvokļa īri, piemaksas par darbu komisijās, grupās, komandējuma naudu utt.
Piemēram, deputāts Modris Lujāns pērn no Valsts kases saņēmis teju piecpadsmit tūkstošu latu. Mēnesī –– vairāk nekā 1200 latu. Deputāta aldziņa taču ir apmēram trīs reizes mazāka… Savukārt deputāts Arnis Razminovičs dzīvojis krietni pāri saviem līdzekļiem. Viņam pērn iekrājies parāds Ls 11 500. Razminovičs par darbu Saeimā saņēmis Ls 7191,82, no kuriem Ls 5 064 saņemti kompensācijās.
Māc šaubas, vai no šīm deklarācijām ir kāds reāls labums. Pašausmināmies, ka tā vai cita amatpersona atkal kļuvusi krietni bagātāka, un tas arī viss. Neviens pārāk necenšas iedziļināties, kāpēc valsts tik bagātīgi atalgo cilvēkus, kuri tās labā nemaz necenšas pilnvērtīgi izmantot kaut vai daļu savu spēju.
