Ja daudzās lietas savāktu vienkopus, mājā būtu aizņemtas visas istabas. Tāpēc senie gludekļi, vējlukturi, gaļasmašīnas un citi priekšmeti saimniecības ēkā, šķūnī un citviet. Tomēr arī mājā ik uz soļa albumi, attēli, trauki. Neretietis Konrādijs Degro kopš sešdesmitajiem gadiem savu kolekciju ik pa laikam papildina. Vienmēr bijis nedaudz savrupa ceļa gājējs. Pensionārs, zemnieks ar savu govju bariņu, sevi neuzskata par aizrautīgu kolekcionāru, kurš pēdējo kreklu atdos par retu monētu.
Vecs papīrs vērtīgāks par kristāla glāzi
— Jums ir īpatnējs uzvārds.
— Barons Korfs divus medību suņus iemainīja pret franču karagūstekni — manu vectēvu kurā tur paaudzē. Esot bijis labs kalējs. Tēvs stāstīja, ka viņa vectēvam uzvārdu vēl rakstīja “pa franču modei” — de Gro.
— Kā sākāt krāt senas lietas?
— Manā bērnībā un jaunībā retais neko nekrāja. Pirmie bija sudraba pieclatnieki mātei šujmašīnas kastītē. Skolas laikā bija izdevība tikt pie pastmarkām. Kuras bija pa divām, mainīju. Līdz mūsdienām kolekcija pamatīgi augusi — cara laika papīra nauda, pagājušā gadsimta sākuma, Latvijas laiku un, protams, daudzu pasaules valstu banknotes un monētas. Bija paziņas — jūrnieki. Kurā ostā izkāpa, no tās arī man kaut ko atveda. Kad sāku strādāt kolhozā, “piehaltūrēju”. Ja gadījās kāda vecāka kundzīte, samaksu prasīju nevis naudā, bet kādā senlietā. Tajos laikos ar šādām mantām bija pilnas malas. Sudraba naudu vai jebko citu, kam liela materiālā vērtība, neņēmu. Patika lietas ar vēsturisko vērtību — atklātnes, fotogrāfijas, dažādi apbalvojumi, armijas atšķirības zīmes. Vēsturiskās Neretas fotogrāfijas pie manis nonāca no Neretas mežniecības. Fotogrāfiju saimnieks Paulis Grīslis bija miris, viņa mantas saliktas šķūnītī. Manas aizraušanās ar senlietām dēļ jubilejā ciemiņiem nav problēmu ar dāvanām. Ja ir kāda lieta, ko vēlos, bet vēl nav, piemēram, banknošu kolekcijā, tai manās acīs daudz lielāka vērtība par kristāla glāzi.
Lielās bagātībā
— Banknošu kolekcijā var izsekot līdzi vēstures notikumiem.
— Te, piemēram, lietuviešu taloni, kas bija vienlaikus ar mūsu “repšikiem”. Te igauņu nauda, ar kuru 1919. gadā, atbrīvošanas kara laikā, varēja norēķināties Ziemeļlatvijā. Te arī baltkrievu, 1918. gada Ukrainas nauda, kas apgrozībā bija īsu laiku. Mongoļu naudaszīmes sakrāju dienējot, Ķīnas naudu nopirku tirgū, bet paziņa, kas strādā šajā valstī, pastāstīja par tās vērtību. Divi papīra gabaliņi ir tik bezvērtīgi, ka pat ubagi neņemot. Kolekcijā arī poļu nauda, kas reiz apgrozībā bija Daugavpils pusē. Albumā ir arī Ungārijas pirmskara laika nauda. Vācijas markas — 10 miljonu banknote. Aiznesu kaimiņam — palielīties, ka esmu miljonārs. Bet nekas nesanāca — viņš man pretī rāda 50 miljonu banknoti. Izmērā lielākās un vienas no greznākajām ir cara laika 500 un 100 rubļu banknotes. Interesanti, ka to mākslinieks ir latvietis Rihards Zariņš, kurš tolaik strādāja Pēterburgā. Šis ir papīra rublis, ar kuru, kad mācījos pirmajā klasē, pēc stundām varēju nopirkt kino biļeti bērnu seansam. Naudas reforma to pārvērta par 10 kapeikām. Protams, ir arī latu kolekcija, bet bez simtnieka. Neņēmu principa pēc. Toties Ulmaņlaika simtlatnieku joka pēc aiznesu uz banku. Visi darbinieki saskrēja skatīties uz tādu brīnumu.
— Kas ir šīs baltās lapiņas ar uzrakstu “punkti”?
— Tādas vācieši deva pret nodoto vilnu Otrā pasaules kara laikā. Punktus vēlāk varēja iemainīt pret tekstilprecēm. Trīs šādi papīrīši pie manis ir nonākuši, bet vairāk nekur tādus neesmu redzējis.
Kapu izrok līdz pusei
— Albumā ir daudz bilžu, kurās redzama Nereta pēc Pirmā pasaules kara.
— Te redzams, kā neretieši sagaida Ulmani 1936. gada 6. oktobrī. Viņš norunātajā laikā neatbrauca, ieradās naktī un pārnakšņoja Riekstiņu skolā pie skolotāja Dailoņa Zālīša. Pateicībā par izmitināšanu prezidents skolotājam dāvinājis pistoli ar saviem iniciāļiem. Protams, 1940. gadā par šādu dāvanu Dailoni apcietināja, un viņš pazuda bez pēdām. Par laimi, daudzām fotogrāfijām otrā pusē ir piezīmes. Vairākas bildes iedevu klasesbiedram, viņš tās parādīja savai mātei, un tā varējām pazīt vairākās fotogrāfijās redzamās vietas un cilvēkus. Esmu sakrājis arī citu apkārtnes vietu, piemēram, Jēkabpils, bildes, kurā redzama cukurfabrikas celtniecība.
— Pa katru fotogrāfiju jums ir, ko teikt. Vai šie stāsti ir apkopoti?
— Vairāki ir Lūcijas Ķuzānes grāmatā “Mēs — neretieši”, bet daļa laikam tā arī paliks nepierakstīta. Un kam tas vajadzīgs, kam interesē? Saviem bērniem, mazbērniem stāstu, interesentiem — kolekcionāriem — stāstu, bet viss teiktais paliek at-
miņās. Piemēram, mana tēva stāstītais, kā viņš no nāves paglābās. Kara sākumā par dienestu vācu armijā nopelnīja Dzelzs krustu, bet 1945. gada aprīlī vietējie Latvijā lika viņam un vēl diviem vācu pusē karojušajiem rakt sev bedri. Krievu armija tad jau bija Berlīnē, un šāvēji pīpējot nosprieduši, ka savējos šaut vairs nav jēgas, un palaiduši mežā.
Atvadu svilpiens
— Pastāstiet par šaursliežu dzelzceļu, kas veda cauri Neretai!
— Netālu no mājām bija stacija Altone. Mana mamma stāstīja, ka kaimiņš audzējis cukurbietes, tās novāca, un noteiktā dienā viņam atdzina vagonu. Mans vecaistēvs esot gājis talkā to piekraut. Ir vairākas fotogrāfijas, kurās redzams gan vilciens, gan lokomotīve, gan Neretas stacijas ēka. Tagad tajā ierīkota garāža. Toreiz vēl negāju skolā, kad plašā apkārtnē varēja dzirdēt lokomotīves svilpienu. Tēvs teica, ka tas ir bānīša atvadu svilpiens. 1952. gadā daļu sliežu novāca, bet vēl kādu laiku vilciens kursējis starp Jēkabpili un Neretu.
— Kādu ceļu veicis kolekcijas greznais zobens, līdz nonācis pie jums?
— Tas reiz bija Alfrēdam Saleniekam, Rēzeknes policijas priekšniekam. Pirmo reizi to redzēju, kad vēl gāju skolā. Zobens piederēja klasesbiedra vecvectēvam. Kad pie drauga pārcēlās dzīvot viņa vecāmāte, līdzi ņēma arī zobenu. Toreiz man to parādīja, bija noslēpts zem dīvāna. Lielu interesi tas man neraisīja. Kolhoza laikā braucu ar smago auto, un gadījās, ka klasesbiedra tēvs, stiprāk iedzēris, pārdeva man zobenu par 25 rubļiem un tālskati. To, cik zobens ir vērts, var spriest pēc kāda piedāvājuma Lietuvā. Kāds zemnieks to bija gatavs mainīt pret grūsnu teli 1000 latu vērtībā. Atteicos no šāda darījuma. Nav daudz to, kuriem patiesi interesē vēsture, priekšmeti. Bieži vien citi vērtību nosaka “polšos”.
Iesmērē Ķīnas preci
— Pozicionējat sevi kā profesionālu kolekcionāru, piedalāties saietos, tirdziņos?
— Uz tirdziņiem aplam nebraucu. Kādreiz Jēkabpils tirgū bieži manīju Jurku. Viņš bija no tiem, kas nodarbojas ar senlietu izrakšanu un pārdošanu. No viņa šo to esmu pircis, bet pēdējā laikā vairs nav redzēts. Krāmu tirgos šis tas atrasts, bet uz Ikšķili, kur ir lielais saiets, neesmu braucis. Tad ar pensiju nepietiktu. Te no Lietuvas braukā uzpircējs. Viņš izmet loku pa Latviju un mājupceļā iegriežas pie manis. Priekšmetus, kuriem Lietuvā nebūtu lielas vērtības, piedāvā man atpirkt. Kārļa Ulmaņa portrets, audumā izšūts Latvijas ģerbonis ir no viņa. Diemžēl šiem priekšmetiem stāsts līdzi reti nāk.
— Ar ieroču krāšanu laikam pārāk neaizraujaties?
— Vēl padomju laikā man atņēma astoņus “stobrus”. Viena no tiem gan bija ļoti žēl — 1837. gada pa stobru lādējama armijas šautene. Ļoti labi bija saglabājusies. Nākamajā dienā, kad milicijā rakstīja protokolu par atsavinātajām lietām, šīs šautenes vairs nebija. Kādam tā bija tikpat ļoti iepatikusies kā man.
— Gadījies iegādāties viltojumu?
— Mūsdienās viltot var visu, un autentiskumu var noteikt policijas laboratorijā. Pirmais viltojuma pazīšanai ir cena. Ja tā ir neadekvāti zema, jāsāk šaubīties. Bijis gadījums Ikšķilē, ka par 1500 latiem nopirkts zobens. Mājās sanākuši domubiedri un vietējie eksperti, pētījuši, līdz atklājuši, ka stūrīti iespiests “Made in China”. Pat tā gadās. Pārdevēju jau vairs neatradīs. Neesmu tāds, kurš par kādu lietu gatavs atdot pēdējo govi.
Mīļākais varonis nav laikmetīgs
— Vēsture patika jau skolas laikā?
— Atceros kādu vēstures stundu. Skolotājs klasesbiedram jautā — kad ir Uzvaras diena? Pārējie čukst — 15. maijā. Viņš arī “šauj” vaļā. Padomju laikā pateikt, ka Ulmaņa valsts apvērsums ir Uzvaras diena, bija drosmīgi vai puiciski bravūrīgi. Skolotājs bija gana asprātīgs un teica, ka šajā dienā nolikti citi svētki. Manā 4. klases liecībā ir ieraksts, ka samazināta uzvedība par pretvalstisku lapiņu izplatīšanu. Pats drukāju, pats izplatīju. Kādā vācu laika žurnālā atradu pantiņu: “Par Ukrainu — maizes klētiņu/ par Staļinu — jūsu tētiņu/ Un tevi, sarkanais knēveli,/ Lies karstu piķi un zēveli.” Pantiņš bija tapis saistībā ar Ukrainas neatkarības cīņām. Ogres laikā skolotāja lika rakstīt sacerējumu par tēmu “Manas mīļākās grāmatas varonis”. Es uzrakstīju par Dītera Nolla romāna “Vernera Holta piedzīvojumi” varoni esesieti Volcovu. Pēc tam mani “vazāja” pa visu Ogri. Kur tik bija kāds “caurums”, tur grūda iekšā. No skolas komjaunatnes komitejas līdz rajona partijas komitejai. Izsauc mani uz turieni, aizeju. Jā, mana burtnīciņa stāv uz galda. Visi bija lasījuši. Viens no “kritiķiem” teica — vispār labi uzrakstīts, bet nav laikmetīgi. Pēc šī gadījuma man sacerējumus vairs neļāva rakstīt, un tā vietā gāju uz patērētāju biedrību vai dzelzceļa staciju kraut vagonus.
— Bērnos, mazbērnos arī manāma vēstures glabātāju iezīme?
— Mazbērniem patīk kraut monētas kaudzītēs, likt rotaļu mašīnās, traktoros. Tā var stundām spēlēties.
— Varbūt nākotnē kļūs baņķieri?
— Baņķieri vai reketieri. Bet, nopietni runājot, ja mazbērniem šīs lietas neinteresēs, viss sakrātais nonāks kādā muzejā.
Vizītkarte
Vārds, uzvārds: Konrādijs Degro.
Dzimšanas laiks un vieta: 1952. gada
26. novembris, Neretas rajona Salātes ciems.
Izglītība: Ogres 32. PPTS izmācījies par automehāniķi—atslēdznieku.
Ģimene: sieva Konstantīna, četri bērni.
Nodarbošanās: pensionārs, lauksaimnieks.
Vaļasprieks: dažādu senlietu kolekcionēšana.
