Sen nebiju redzējusi tik priecīgu un apmierinātu cilvēku cienījamā vecumā. Tāda ir aizkraukliete Anna Mīlīga: “Es dzīvoju no vienas eiforijas līdz otrai, tāpēc sūroties nav laika”.
Sen nebiju redzējusi tik priecīgu un apmierinātu cilvēku cienījamā vecumā. Tāda ir aizkraukliete Anna Mīlīga: “Es dzīvoju no vienas eiforijas līdz otrai, tāpēc sūroties nav laika.” Anniņa (tā viņu visi sauc) skolā nostrādājusi gandrīz 40 gadu.
— Esmu Krievijas latviete, dzimusi latviešu kolonijā Smoļenskas apgabalā, — saka Annas kundze, meitas uzvārdā Burkovska.
— Tikai pēc Lielā Tēvijas kara es, mamma, māsa no Smoļenskas apgabala Rogovkas sādžas atgriezāmies Latvijā. Savulaik ģimene turp bija devusies labākas dzīves meklējumos, jo tur varēja viegli dabūt zemi. Latvijā atgriezāmies bez tēva. Viņu, grāmatvedi, 1937. gadā it kā par finanšu pārkāpumiem apcietināja. 1938. gadā cietumā tēvs nomira. Vēlāk saņēmām izziņu, ka viņš pēc nāves attaisnots.
Mācās latviešu valodu
Braucot uz Latviju, vēl neilgs laiks pavadīts Ukrainā, kur mazā meitene itin ātri iemācījās ukraiņu valodu. Anniņa atceras, kā Krievijā māte lasījusi grāmatu “Kapteiņa Granta bērni”, tā mācot savējiem latviešu valodu.
Atceroties bērnību, atmiņā palicis, kā māte vārījusi īpaši garšīgu putraimu biezputru, kuru ēduši ar sviestu.
— Esmu mēģinājusi arī tagad tādu vārīt, bet man nekad tik garšīga nav iznākusi, — saka Annas kundze.
Komjauniešu kāzas nesvin
Kad meitene mācījās Sunākstes pamatskolā, viņa klasē ievēroja Pēteri — garu labsirdīgu puisi.
— Dikti jauks zēns, — saka Anniņa. — Vienmēr uz skolu nesa paša audzētas puķes, cienāja mani ar cukurgailīšiem, bet, kad devāmies ekskursijā uz Rīgu, vienmēr uzmanīja, lai es nenoklīstu no kolektīva.
Vēlāk jaukais puisis kļuva Anniņas vīrs. Apprecējušies “pa kluso” — neviens pat lāga nezinājis. Pēc tam gan no kolēģiem saņēmuši pārmetumus, ka nebijis komjauniešu kāzu.
Palīdz Dievs
Anniņa ir luterāne un par savu uzskata Jaunjelgavas draudzi. — Dievs kopā ar mani ir vienmēr, dažkārt pat šķiet — saka priekšā, kā rīkoties. Puspajokam, pusnopietni Annas kundze stāsta, kā ziemā salauzusi kāju. Tas noticis tikai tāpēc, ka neuzklausījusi iekšējo balsi. Kāds it kā teicis: “Ej pa sniegu, nevis pa gludo, mašīnas iebraukto sliedi!”. Anniņa neklausījusi un gājusi pa šķietami vieglāko ceļu. Rezultātā — potītes lūzums. Tad nu gan visi — gan bērni, gan mazbērni — viņu apkalpojuši kā princesi. Turklāt mazmeita teikusi: “Vecmamm, viss kas notiek, tas notiek uz labu!” — nudien viņai taisnība, slimošanas laikā kārtējo pensiju sagaidīju ar desmit latiem makā, — smej Anna.
Kalkulē un rēķina
Annas lielā pensija, kura savulaik bija 120 rubļu, mūsu laikos sarukusi līdz 79 latiem, tāpēc viņai, tāpat kā daudziem, nākas rēķināt un kalkulēt, kā lētāk izdzīvot. Ar prieku viņa stāsta, ka nesen atklājusi veselīgas un garšīgas zupas recepti. Zupā vāra burkānus, sīpolus, tūristu brokastis, auzupārslas, trīsgraudu putraimus un garšvielu “Vegeta”. Kreptīgumam var vēl pievienot sinepes. Ja ļoti kāro kartupeļu, tos nomizo jau iepriekšējā vakarā, un atstāj ūdenī, kuru divas reizes nomaina. Brokastīs Annas kundze iecienījusi biezpienu, kurš sajaukts ar sīki kapātu ķiploku, eļļu, un garšvielu “Vegeta”. Viņasprāt, ievērojot šādu diētu, ievērojami izdevies samazināt cukura līmeni asinīs un pat tikt vaļā no vairākiem liekajiem kilogramiem.
Tikšanās ar jaunību
Vieni no skaistākajiem notikumiem Annas dzīvē ir Jelgavas pedagoģiskās skolas fizkultūras nodaļas pēdējā kursa absolventu salidojumi. Pirmo reizi kursabiedri tikās 2001. gada 15. septembrī Liepājā un tā katru gadu citā vietā. Pērn kursabiedrus savās mājās uzņēma Annas kundze. Šogad Jāņos tikšanās bija Ugālē.
Pensionētā skolotāja atceras, kā viņa fizkultūras nodaļā nokļuvusi pārpratuma dēļ, bet vēlāk nemaz nav vēlējusies pāriet citā, jo bijis ļoti draudzīgs un jauks kolektīvs. Pateicoties toreizējam Sunākstes pamatskolas direktoram, pēc Jelgavas mācību iestādes beigšanas atgriezusies savā bijušajā skolā. Tur mācījusi ne tikai fizkultūru, bet arī darbmācību un ģeogrāfiju.
Vai pasaules rekords?
No darba gaitu sākuma skolotāja atceras kādu komisku gadījumu — vairāki viņas skolēni 60 metru skrējienā sasnieguši fantastisku rezultātu, pārspējuši pat pasaules rekordu! Viņa nevarējusi vien nobrīnīties, līdz atklājies, ka distances mērītāji joka pēc skolotāju bija apkrāpuši par desmit metriem…
***
Sarunas laikā Annas kundze vairākkārt saka: “Tikai par mani neko nevajag rakstīt, bet par tiem cilvēkiem, kuri man līdzās, viņi gan to ir pelnījuši.” Ar īpašu mīlestību Anna runā par saviem tuviniekiem. “Es abus savus bērnus, viņu otrās pusītes un četrus mazbērnus saucu par miljoniem — iznāk astoņi, tad vēl mans Pēteris — tātad pavisam deviņi!” smej viņa.
Vai tad par tādu miljonāri var klusēt?
