Kad Aigars Kalnups absolvēja Aizkraukles novada ģimnāziju, gandrīz neviens nešaubījās, ka viņš turpinās studēt Sporta akadēmijā.
Kad Aigars Kalnups absolvēja Aizkraukles novada ģimnāziju, gandrīz neviens nešaubījās, ka viņš turpinās studēt Sporta akadēmijā. Aigars izlēma citādi — viņš iestājās Rīgas Tehniskās universitātes Inženierekonomikas fakultātē. Taču tas nenozīmē, ka viņš no sporta aizgājis pavisam.
Kluss, kautrīgs zēns, labs sportists — tādu pazinu Aigaru skolas laikā. Kad intervijā viņš atklāja, ka sapņo piedalīties Vankūveras olimpiskajās spēlēs distanču slēpošanā, kuras notiks 2010. gadā, nodomāju: taisnība teicienam, ka klusie ūdeņi patiešām ir dziļi. Sarunas laikā secināju arī to, ka Aigars ir interesants, ar humora izjūtu apveltīts puisis.
Karstākais treniņu laiks
— Tu esi ziemas sportaveidu cienītājs, tad jau tagad tev ir brīvdienas?
— Kur nu! Tieši tagad ir pats karstākais treniņu laiks. Vasarā un rudenī jāuzkrāj spēki ziemas startiem, jo — kā un cik daudz vasarā trenēsies, tā ziemā startēsi.
— Zinu, ka šogad trīs latviešu jaunieši, arī tu, piedalījāties pasaules čempionātā distanču slēpošanā Japānā. Vai šajā sezonā startēts daudzās sacensībās?
— Ļoti daudzās. Marta sākumā atgriezos no Japānas, tad Ogres rajona Līčupē piedalījos studentu universiādē — 15 kilometru slēpošanas distancē ar masu startu. Tur es, mūsu novadnieks Valts Eiduks un Kaspars Sakniņš ieguvām pirmo vietu. Itālijā, Tarvisio, piedalījos pasaules junioru čempionātā (šajās sacensībās startēja arī Pļaviņu ģimnāzijas audzēknis Krists Eiduks — aut.). Godalgotas vietas neieguvām, bet no Latvijas izlases man bija labākais rezultāts. 20. martā Stokholmā notika pasaules kausa posms slēpošanas sprintā. Tajā vienīgais no latviešiem ieguvu punktus. Tas man bija ļoti svarīgi, jo es līdz ar to tieku augstākā vietā pasaules distanču slēpotāju reitinga tabulā. Un attiecīgi katrās sacensībās man ir labāka starta pozīcija. Marta beigās biju slēpošanas nometnē Somijā, četras dienas pēc kārtas piedalījos arī sacensībās. Tajās kopvērtējumā biju 12. vietā.
— Tu teici, ka studē Tehniskajā universitātē. Vai sporta dēļ uz gadu esi paņēmis akadēmisko atvaļinājumu?
— Man ir ļoti saprotoši pasniedzēji, un es mācos pēc individuālā plāna. Ja skaidri zini, ko vēlies, nav grūti to piepildīt.
— Kāpēc tomēr neaizgāji uz Sporta akadēmiju?
— Nesaskatu nākotnes perspektīvu. Sporta trenera darbs nevilina. Taču, pabeidzot šo augstskolu, varēšu strādāt arī sporta jomā, piemēram, par sporta menedžeri.
Trūkst fanātiķu
— Kādi, tavuprāt, ir galvenie priekšnoteikumi, lai Latvijas distanču slēpotāji iekļūtu pasaules sportistu elitē?
— Pirmkārt, jābūt labam inventāram. Slēpotājiem jāizstrādā treniņu tehnika. Nozīme ir arī pieredzei, spēkam un izturībai.
— Ja jau veiksmes formula zināma, kas traucē to realizēt?
— Ļoti daudz kas atkarīgs no Slēpošanas federācijas. Manuprāt, tajā nav ieinteresētu distanču slēpošanas fanātiķu. Trūkst arī labu, izglītotu treneru.
— Vai tu trenējies individuāli?
— Nē. Jau gadu darbojos slēpošanas klubā “Rīga”. Esmu apmierināts. Pagaidām tas ir vienīgais klubs Latvijā, kura mērķis ir virzīt sportistus sasniegt augstus rezultātus.
No medaļu smaguma salūst skapītis
— Vai esi tikai slēpošanas fans?
— Skolas laikā man itin labi rezultāti bija arī biatlonā. Tikai “mata tiesas” trūka līdz Latvijas izlasei, bet visu izjauca slimība. Spēkus esmu izmēģinājis riteņbraukšanā. 2002. gadā šajā sportaveidā pārstāvēju Aizkraukles rajonu vasaras lauku sporta spēlēs un ieguvu otro vietu, trenējos arī vieglatlētikā vidējās distancēs pie aizkrauklietes Irēnas Vītolas.
— Vai pa šiem gadiem sakrājies daudz godalgu?
— Ļoti daudz. Pirms diviem gadiem no medaļu smaguma salūza skapītis. Toreiz saskaitīju — bija divi simti. Tagad ir krietni vairāk. Arī diplomu un kausu ir ļoti daudz.
— Vai sporta mīlestība tev mantojumā no kādiem radiem?
— Man liekas, ka tas ir “mantojums” no mammas. Viņa allaž tāda skrejoša. Skolas laikā bijusi laba slēpotāja un garo distanču skrējēja. Uz slēpēm viņa mani uzstutējusi jau pusotra gada vecumā.
Ar slēpēm uz plakāta
— Kādas slēpju smēres izmanto sacensībās? Vai esi mēģinājis arī pļaviņieša Imanta Vītola izslavēto slēpju ziedi?
— Tā gan ir ļoti specifiska smēre, un tā ir laba pavasarīgam laikam. Gandrīz katru gadu to izmantoju tieši martā, kad kļūst siltāks. Pārsvarā smērēju firmas “Swix” ziedi, šī firma ir arī mana atbalstītāja.
— Ar kādas firmas slēpēm tu slēpo?
— Slēpoju ar “Fischer” slēpēm un zābakiem. Kādu laiku Rīgā, Uzvaras parkā, bija novietots plakāts, kurā es biju redzams kā modelis, reklamējot šīs firmas slēpes.
— Ko dari sacensību starplaikos? Guli?
— Protams, nogurums ir, bet izmantoju katru brīvu brīdi, lai apskatītu valsti, uz kuru esmu atbraucis. Esmu ļoti iemīlējis kalnus. To skaistums ir vārdos neizsakāms.
— Kādās valstīs esi bijis sacensībās?
— Ļoti daudzās. Protams, kaimiņu valstīs, arī Čehijā, Slovēnijā, Slovākijā, Somijā, Japānā, Itālijā, Zviedrijā, Norvēģijā, Austrijā, Vācijā, Ungārijā, varbūt vēl kādā — visas nevaru atcerēties. Mani vairs nevilina Eiropa, jo tā jau liekas ierasta. Gribētos aizceļot uz eksotiskajām zemēm.
Labu cilvēku lutināts
— Kura valsts tev šķiet īpaši neaizmirstama?
— Japāna. Nezinu, vai varētu uz turieni aizbraukt par saviem līdzekļiem. Japānā man bija tikai divi starti, tā ka bija laiks pastaigāt pa pilsētu. Ir tāds teiciens: “Ja Japānā neesi bijis suši restorānā, tad vispār tur neesi bijis”. Izmantoju šo iespēju. Salīdzinot ar Latvijas suši restorāniem, atšķirība ir gan ēdiena pasniegšanas mākslā, gan kvalitātē. Pagaršoju arī īstu zaļo tēju. Latvijā par santīmiem nopērkamā ir tikai tādas pabiras.
— Vai arī sev kaut ko nopirki?
— Fotoaparātu, kas, pārvēršot mūsu naudā, maksāja 150 latu. Latvijā tas maksā divas reizes dārgāk. Iegādājos arī suvenīrus mājiniekiem.
— Kur Japānā dzīvojāt?
— Dzīvojām vislabākajā viesnīcā — ideāla apkalpošana, pieklājīgi, sirsnīgi, smaidīgi apkalpotāji. Var just, ka galvenais ir cīņa par klientiem. Te spilgti izpaudās arī moderno tehnoloģiju uzvaras gājiens — piemēram, viesnīcas istabiņās pie sienas ir pulkstenis, kurš pareizu laiku saņem no satelīta.
— Kādā valodā sazinājāties?
— Mani pārsteidza, ka daudzi japāņi labāk sarunājās krievu nekā angļu valodā. Vēl izbrīnīja tas, ka tie, kas neprot angļu valodu, nepazīst Eiropas tautu burtu rakstību, bet zina tikai hieroglifus.
— Ja tev būtu jāuzraksta sev dzimšanas dienas apsveikums, ko tu sev novēlētu?
— Mīliet mani melnu, baltu mani mīlēs visi!
— Kāds būtu romāna par tavu dzīvi nosaukums?
— Labu cilvēku lutināts.
