Šodien gribu īsi pastāstīt jums par trim lietām, kuras man kā cilvēkam un arī kā ministram ir ļoti nozīmīgas, un būšu priecīgs un pateicīgs, ja manis teiktais kādam kaut nedaudz noderēs. Tās trīs ir brīvība, atvērtība un individuālā atbildība — principi, kas man vienmēr dzīvē ir bijuši nozīmīgi, gan pieņemot personiskus lēmumus, gan darbojoties valsts labā.
Šogad jūs esat pabeiguši skolu. Tas nozīmē, ka esat būtisku savas dzīves daļu pavadījuši mācoties un, ļoti ticams, kaut ko arī iemācījušies. Gan jūsu vecums, gan arī zināšanas un prasmes, ko esat guvuši, padara jūs par patstāvīgiem cilvēkiem, kas saskaņā ar šīs valsts likumiem ir paši spējīgi pieņemt lēmumus — ar ko un kad precēties, par kādu partiju balsot, kur braukt, ko darīt un ko vispār dzīvē iesākt.
Šobrīd un turpmāk ir svarīgi atgādināt sev un saprast, ka, sākot ar šo brīdi, jūs esat brīvi pieņemt savus pastāvīgus lēmumus un viss atkarīgs galvenokārt no jums pašiem. Šis ir brīdis, kad sākt rīkoties saskaņā ar savu sirdsapziņu, interesēm un izpratni par labo. Ja jums ir nepiepildīts sapnis, ko gribat īstenot, ejiet uz to.
Otra man svarīgā lieta ir atvērtība. Tā ir prasme būt brīvam, veidojot savu attieksmi pret esošo. Man, piemēram, vienreiz gadījās tā — 1991. gadā pirmajā Latvijas Vispasaules zinātnieku kongresā es piedalījos kā 23 gadus vecs pasniedzējs, kas nupat absolvējis Pētera Stučkas Latvijas Valsts universitāti. Toreiz gluži negaidot cita kongresa dalībniece — cienījamā antropoloģe no Bristoles Vieda Skultāne — raudzījās pēc kāda jauna latviešu censoņa, kuram būtu interese braukt uz Lielbritāniju studēt antropoloģiju. Viņas pēkšņais piedāvājums bija kaut kas pavisam jauns, negaidīts, un varētu teikt, ka pilnībā izmainīja manu dzīvi. Pēc neilga laika es biju Kembridžā un darīju ko tādu, ko iepriekš nebiju pat apsvēris, un biju ļoti gandarīts par pēkšņo un izmantoto iespēju. Pie tā, lūk, noved atvērtība.
Trešā lieta ir individuālā atbildība. Tā ir spēja atbildēt par saviem lēmumiem un to sekām — savu līdzcilvēku, personisko vērtību un valsts priekšā. Tā ir izpratne par to, ko man un maniem līdzcilvēkiem nozīmēs mana palikšana valstī vai aizbraukšana no tās. Tā ir sajēga par to, ko valstij un man kā tās iedzīvotājam nozīmēs nodokļu maksāšana vai izvairīšanās no tās. Tā ir nojausma, ko nākotnē izmainīs mana šodienas izvēle. Ja mēs to liktu lietā kaut nedaudz vairāk un biežāk, esmu drošs — mūsu katra dzīve un mūsu kopīgā dzīve šajā valstī būtu daudz labāka, aizraujošāka un gaišāka. Dārgie absolventi! Gan tagad, gan turpmāk aicinu jūs būt patstāvīgiem savos lēmumos, būt atvērtiem dzīvei un izdevībām, ko tā pēkšņi piedāvā!
