“Žogam, ko prāts uzceļ, jūtas viegli kāpj pāri,” teicis latviešu literatūras klasiķis Blaumanis, un tie nav bijuši tukši vārdi.
“Žogam, ko prāts uzceļ, jūtas viegli kāpj pāri,” teicis latviešu literatūras klasiķis Blaumanis, un tie nav bijuši tukši vārdi. Dzīve nereti “salīmē” kopā divas pusītes, kuras šķiet tik dažādas. Ne tikai izskatā, raksturā. Auguši dažādās pasaules malās vai dziļas saknes ievītas tepat Latvijā, bet mantotas savas tautas tradīcijas un likumi. Ne mazums problēmu jāpārvar, ja dažādu nāciju pārstāvji tomēr vēlas aust kopēju rakstu savā dzīves ceļā.
Psihologi jau gadu desmitiem centušies izprast tos mehānismus, kuru dēļ pāri izvēlas viens otru un dzīvo kopā. Cits visu mūžu, dažs jau drīz pārdzīvo šķiršanās mieles. Par šo tēmu saruna ar psiholoģiskās palīdzības centra Aizkraukles rajonā psiholoģi Valentīnu Sauku:
“Pētījumā Čikāgā iegūti dati, ka stimulējošā nozīme dzīvesbiedra izvēlē ir daudziem faktoriem, bet galvenie, kuros cilvēki apzināti vai neapzināti meklē līdzību, ir šādi: tautība (93 %), izglītība (82 %), vecums (78%), sociālais statuss (72%) un ticība (72%). Psiholoģijas profesore Ārija Karpova grāmatā “Ģimenes psiholoģija” raksta, ka līdzīgā pētījumā Latvijā aptaujātie cilvēki tautības faktoru uzsver (88 procenti), bet ne vienmēr ievēro.”
Tas izpaužas arī praksē, jo Latvijā ir daudz internacionālu ģimeņu, kurās laulātie ir dažādu tautību cilvēki. Nozīme arī ģeogrāfiskajai situācijai, piemēram, pierobežā nav retums tās ģimenes, kuras veido divu kaimiņvalstu pilsoņi. Daudz tādu ģimeņu, kuras veidojušās laikā, kad vēl bijām vienas — padomju — valsts pilsoņi. Viesstrādnieki varēja brīvi ceļot visā plašajā valstī. Bieži vietā, kur strādāja, arī nolūkoja savas dzīves ceļabiedru.
“Kad divi cilvēki satiekas un veido partnerattiecības, tās var abstrakti pielīdzināt savdabīgam rakstam,” stāsta Valentīna Sauka. “Svarīgi, kāds šis raksts bijis puiša vai meitenes ģimenē, un viņiem kopā jāizvērtē, ko pārņemt un ievīt savas ģimenes modelī. Tas nav viegli, bet sevišķi grūti šo rakstu veidot divu atsevišķu nacionalitāšu pārstāvjiem.
Ģimenes zinātnieks Skiners teicis: “Noteicošais ir līdzības princips, nevis — pretstati pievelkas.” Es tam piekrītu. Brīnišķīgi, ja satiekas cilvēki, kuros ir daudz vienojošu aspektu, vienalga, kādu nacionalitāšu cilvēki viņi būtu. Nozīmīgi, lai katrs cienītu savas tautas nacionālās vērtības un kultūru. Tad viņš cienīs arī otru.
Vai nacionālu ģimeņu pārstāvji meklē psihologa palīdzību? “Lielākoties problēmas nomāc bērnus, sevišķi zēnus, kuri atzīst — jūtos slikti kā krievs,” stāsta Valentīna Sauka. “Runājam, ka viņi taču patiesībā ir bagāti, jo ir divu kultūru cilvēki. Ikviens kļūst bagātāks, apgūstot citu tautu kultūru, mācoties valodu.
Nav viegli tiem, kuru partnerattiecībās jāmeklē kompromiss divu nacionalitāšu pārstāvjiem. Ja izdodas, tas ir brīnišķīgi. Partnerattiecībās noteicošās ir tās jūtas, ko sauc par mīlestību. Psiholoģiskais mīlestības saturs ir cieņa, rūpes, atbildība vienam par otru un ieinteresētība otra cilvēka labklājībā. Ja tas viss jums pieder, pārējais ir tikai otršķirīgs. Cilvēkā ieraugām kaut ko unikālu, neatkārtojamu, kas piesaista. Tāda mīlestība saista uz mūžu.”
Katrai tautai piemīt arī noteiktas tradīcijas, nerakstīti likumi, kas jāievēro. Lai gan patlaban ir divdesmit pirmais gadsimts, daudzās pasaules valstīs valda tikumi, kuri mums šķiet nepieņemami, pat absurdi.
“Precoties ar citas tautības cilvēku, svarīgi uzzināt nacionālās īpatnības, tradīcijas,” atzīst psiholoģe. “Labi, ja cilvēks māk par sevi pastāvēt, izsvērt, kas pieņemams un kas nē.”
